Personas ar augstākās pakāpes pielaidi valsts noslēpumam represēšanas uzticēšana KNAB, kā arī ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera labestība pret KNAB priekšnieka vietnieci Jutu Strīķi raisa bažas par tiesībsargu atrašanos ārvalstu specdienestu ietekmē, – uzskata bijušais KNAB priekšnieks Normunds Vilnītis.

Bijušā Saeimas Nacionālās drošības komisijas (NDK) priekšsēdētāja Dzintara Jaundžeikara arestēšana un viņa apsūdzēšana par kūdīšanu izpaust valsts noslēpumu ne vienam vien kriminālprocesa zinātājam šķiet nesaprotama. Par vēl dīvaināku tiek uzskatīta operatīvo un kriminālprocesuālo darbību galvenā uzrauga – Ģenerālprokuratūras – nostāja ļaut izmeklēt ar valsts noslēpuma noplūdi saistītu nodarījumu nevis kompetentām iestādēm, bet gan KNAB, no kura šis noslēpums noplūdis. Līdz šim ar slepenas informācijas noplūdi saistītas lietas izmeklēja Drošības policija sadarbībā ar iestādi, kura atbild par valsts noslēpumu saturošas informācijas glabāšanu, – Satversmes aizsardzības biroju.

Neatkarīgā Dz. Jaundžeikara apcietināšanu lūdza komentēt KNAB lietu zinātājam N. Vilnītim.

Tēlo muļķus

N. Vilnītis atminējās, ka, vēl būdams KNAB priekšnieka amatā, vairākkārt vērsis kompetento institūciju un personu uzmanību uz informācijas noplūdēm no KNAB. Normunds Vilnītis par informācijas noplūdēm no KNAB savulaik runāja ar visiem drošības iestāžu vadītājiem, ar Saeimas atbildīgo komisiju vadītājiem, ar komisiju locekļiem, ar ģenerālprokuroru. «Jau tolaik neviens par to nelikās ne zinis un informācijas noplūdes gadījumus neizmeklēja. Kāpēc operatīvie materiāli no KNAB tiek publiskoti televīzijas raidījumos? Kāpēc neviens līdz šim to nav gribējis izmeklēt? Kā es saprotu, uz šo brīdi ir atrasta viena persona, kura pasludināta par vainīgu kūdīšanā, bet kādēļ no sabiedrības tiek slēpti informācijas plūdinātāji? Kāpēc šo lietu neizmeklē drošības iestāde? Kāpēc nodarījuma, kurā nepārprotami iesaistīti bijušie vai esošie KNAB darbinieki, izmeklēšana nodota pašam KNAB – precīzāk, Strīķes kundzei? Ar valsts noslēpumu saistītos noziegumus izmeklē Drošības policija. To zina jebkurš juridiskās fakultātes pirmā kursa students. Kāpēc šajā gadījumā ir izņēmums?» retoriski vaicāja N. Vilnītis.

Iznīcināmo saraksts

Viņš aicināja pievērst uzmanību faktam, ka Dz. Jaundžeikars ir bijusī amatpersona ar augstāko pielaidi valsts noslēpumam un šādu personu darbību izmeklēšanu vienmēr veikušas kompetentas iestādes ar īpašu rūpību. «Presē pieejamā informācijā lasāms, ka Jaundžeikars tiek saukts pie atbildības par to, ka mēģinājis kādu ietekmēt izpaust valsts noslēpuma objektu. Tas ir vairāk nekā interesanti. No savas darba pieredzes atminos, ka šāda veida lietām prokuratūra vienmēr piegājusi ļoti uzmanīgi. Ja nav nepārprotami pierādījumi, ka šis valsts noslēpums tik tiešām ir nodots vai arī pierādīts nodošanas fakts, kādēļ cilvēku arestē? Vai šajā lietā kāds grasās kaut ko arī pierādīt – man tas nav skaidrs. No publiskās informācijas varam secināt, ka Vienotības politiķi ir ļoti ieinteresēti, lai pie šā notikuma piesaistītu arī mani un vēl kādu viņiem nepatīkamu cilvēku, kurš ir iekļauts ienaidnieku sarakstā. Mūsu valsts dzīvo pēc ienaidnieku saraksta. Tagad jau ir pilnīgi skaidrs, ka šai ienaidnieku sarakstā esmu ierakstīts es, Jaundžeikars, noteikti Lembergs, Šlesers un Šķēle. Šie cilvēki kļuvuši par ienaidniekiem tādēļ, ka uzdrīkstējušies paust savu viedokli, tādēļ, ka viņiem ir savs viedoklis. Kāpēc bijušo Nacionālās drošības komisijas vadītāju saslēdz roku dzelžos un tur cietumā? Normālās demokrātiskās valstīs tā nenotiek! Es jau labu laiku uzskatu, ka mēs dzīvojam nenormālā, nedemokrātiskā valstī. Represijas jebkurā brīdī var sākties pret jebkuru cilvēku,» teica N. Vilnītis.

Veselības problēmas

Runājot par to, kurš veido šos iznīcināmo cilvēku sarakstus, N. Vilnītis aicināja vispirms pievērsties nevis versijām par naidīgiem ārvalstu specdienestiem, bet gan salīdzināt likumā izvirzītās prasības KNAB darbiniekiem ar prasībām, kādas likums nosaka specdienestu darbiniekiem.

«Savulaik ar kolēģiem salīdzinājām likumā noteiktās prasības policijas, Drošības policijas, SAB un KNAB darbiniekiem. Vienīgajiem KNAB nav nepieciešamas veselības pārbaudes. Es nesaku, ka visiem KNAB cilvēkiem ir problēmas ar veselību, bet tas, kas tur notiek, pašlaik jau ir par traku. Neminot uzvārdus, redzu, ka tur strādā cilvēks, kurš jebkuriem līdzekļiem otru ir gatavs noslaucīt no zemes virsas. No kurienes nāk tāds ļaunums? Tādu naidu un ļaunumu no bijušajiem saviem kolēģiem attiecībā pret atsevišķiem cilvēkiem nekad nebiju redzējis. Tu redzi, ka no tā cilvēka nāk ārā fanātisks iedomāts milzīgs ļaunums un viņš ar savu pašiedvesmas radīto ļaunuma tēlu ir gatavs iznīcināt citu cilvēku.»

Specdienestu ēnā

Vaicāts, kādēļ ģenerālprokurors izliekas neredzam KNAB notiekošās nejēdzības, N. Vilnītis teica: «Sākumā ļoti cerīgi raudzījos uz Kalnmeiera kungu, īpaši, kad stājās amatā. Viņš sākumā runāja par to, ka primārais ir ieviest likumības principu. Tad notika lūzums, un to varēja skaidri un gaiši redzēt un lasīt viņa izteikumos. Viņa domu gājiens tagad ir pilnībā izmainījies. Protams, ka vieglāk ir darīt tā, kā to dara Ainārs Latkovskis, Aleksejs Loskutovs un pārējie. Viņi bļauj skaļā balsī par kaut ko iedomātu un pēc kāda sarakstīta scenārija. Viņi jau paši labāk zina, kas ir šā scenārija autors. Izslēgt mēs noteikti nevaram versiju, ka pie šiem lielajiem scenārijiem par varas pārdali valstī klāt ir arī lielo valstu specdienesti. Tam, kas notiek Latvijā, tie ar savu darbību ir klāt simtprocentīgi. Savas spēles šeit spēlē gan Rietumi, gan Austrumi. Tikmēr pat mūsu Saeimai nav savas patstāvīgas pozīcijas.»

Vaino Maizīti

N. Vilnītis pauda pārliecību, ka valstī vērojamā sabiedrības šķelšana, ienaidnieka meklēšana un atrašana sākās ar represijām pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu: «Neesmu ne Lemberga draugs, ne ienaidnieks, bet tiesībsargu vēršanās pret viņu bija tas brīdis, kad sašķēlās gan prokuratūra, gan citas tiesībsargājošās iestādes. No tā brīža sāka meklēt ienaidniekus. Kāds cilvēkus sāka šķirot labajos un sliktajos. Latvijas tiesībsargājošajā sistēmā iestājās lūzuma posms. Tas, kurš pieļāva šo nelaimi, ir toreizējais ģenerālprokurors Jānis Maizītis. Viņam bija arī sabiedrotie, bet tieši viņš pirmais ļāva šādā veidā sašķelt sabiedrību un ļāva vadīties nevis pēc tiesiskuma un objektīvas izmeklēšanas principiem, bet gan pēc kara frontes līnijas principiem, kur abās pusēs ir ierakumi un tiem pa vidu notiek cīņa līdz nāvei. Tagad šī cīņa izvēršas aizvien pamatīgāk, dziļāk un plašāk. Tā tuvākajā laikā neapstāsies. Kāpēc tas tā tika pieļauts – par to vēsture klusē.