Latgales zemnieki nepievienojas Latvijas politiķu un amatpersonu optimismam par Eiropas Savienības (ES) piekāpšanos tiešo maksājumu izlīdzināšanā. Govju īpašnieki strādā un vairāk cerību liek uz jaunbūvējamo piena rūpnīcu Jelgavas pievārtē.

Viļānu novada Dekšāres pagasta zemnieku saimniecības Lazdu mājas saimnieks Antons Ikaunieks ir pārliecināts, ka taisnīgākus ES atbalsta maksājumus Latvija saņems tad, kad vismaz 85% zemes piederēs ārzemniekiem. «Tad varbūt arī ES piekāpsies Latvijai, tikai jautājums, vai saņēmēji būs latvieši?» jautā A. Ikaunieks.

Arī Rēzeknes novada Ilzeskalna pagasta zemnieku saimniecības Tēvzeme saimnieks Igors Mednis šaubās par drīzu tiešo maksājumu izlīdzinājumu. «Pirmo kļūdu jau pieļāvām, stājoties ES, jo piekritām vissliktākajiem noteikumiem, kādi tika piedāvāti jaunajām dalībvalstīm. Pēc tam mainīt noteikumus ir daudz grūtāk. Tāpēc zemniekiem nevajadzētu lolot lielas cerības, ka izdosies panākt taisnīgākus maksājumus 2013. gadā, un uz šo cerību pamata ņemt kredītus un būvēt gaisa pilis. Katram jārēķinās ar saviem spēkiem un līdzekļiem,» teic I. Mednis.

Būvējas pašu spēkiem

Tēvzeme tā arī dara. Tā steidz beigt kūts paplašināšanu, lai nākotnē varētu turēt 60 slaucamas govis pašreizējo 47 vietā. Tēvzeme tāpat kā vairākums Latvijas saimniecību pirms divdesmit gadiem sāka ar vienu gotiņu savu senču zemē. Pa šo laiku saimniecība paplašinājusies, iegādāta gandrīz visa nepieciešamā tehnika, pārbūvēta kūts arvien lielākam ganāmpulkam.

Tēvzemē centušies saimniekot bez kredītiem. «Protams, pilnīgi jau bez tiem nevar iztikt. Esam ņēmuši kredītu tehnikas, iekārtu iegādei. Bet nākamā gada aprīlī būsim brīvi no visām kredītsaistībām,» ar atvieglojumu teic saimnieks I. Mednis. Arī pret ES fondu izmantošanu Tēvzeme izturas visai rezervēti. «Izrēķināju, ka izdevīgāk ir iegādāties lietotu tehniku par mazāku naudu nekā pirkt jaunu ar ES atbalstu,» saka I. Mednis.

Arī Viļānu novada zemnieku saimniecība Lazdu mājas saimniekot sāka 1991. gadā ar pāris gotiņām. Šobrīd Lazdu māju fermā mīt aptuveni 140 liellopu, tajā skaitā 70 slaucamas govis. Taču ceļš līdz tik lielai saimniecībai nav bijis bez ērkšķiem. «Sākumā bija divas trīs gotiņas, tad palielinājām saimniecību līdz 10 govīm. Taču leikozes dēļ nācās likvidēt visu ganāmpulku. Tā mums nācās sākt visu no sākuma otrreiz,» Neatkarīgajai stāsta A. Ikaunieks.

Ar traktoriem uz Rīgu

Šobrīd gan z/s Lazdu mājas, gan z/s Tēvzeme ir zemnieku kooperatīva Trikāta KS biedri. Ik pārdienu šajās saimniecībās iebrauc kooperatīva piena mašīna, lai no Tēvzemes savāktu 1,8 tonnas piena, no z/s Lazdu mājas – aptuveni 2 tonnas. Taču, pirms kļūt par šā kooperatīva sastāvdaļu, abām saimniecībām bijusi līdzīga pieredze – savulaik piens dots Rēzeknes piena konservu kombinātam, kurš diemžēl likvidēts, un Preiļu sieram, ar kura vadību saimniekiem bijis grūti vienoties.

Kopīgu valodu ar kooperatīvu Trikātas piens I. Mednis atrada zemnieku nemieru laikā 2008. gadā, kad laucinieki rīdziniekiem Doma laukumā dalīja pienu par brīvu, lai pievērstu sabiedrības, valdības un Saeimas deputātu uzmanību.

Lauksaimnieku nemieros ir piedalījies arī A. Ikaunieks. Viņa mājas priekšnamu joprojām rotā no papes izgatavots traktors, lai atgādinātu par zemnieku spēku. Par to, vai situācija pēc pēdējiem laucinieku nemieriem ir uzlabojusies, abu saimnieku domas atšķiras.

I. Mednis saredz, ka situācija piena tirgū ir stabilizējusies, pieprasījums pēc piena produktiem ir audzis, piena cena vairs nelēkā. Tēvzeme par piena litru saņem aptuveni 20 santīmu. «Tā ir cena, kas ļauj izdzīvot, bet ne nopelnīt, jo degvielas, elektrības un citu resursu cenas ir kāpušas. Tā kā mums ir zeme un tehnika, kas ļauj pašiem sagatavot lopbarību, arī piena pašizmaksa ir zemāka nekā tām saimniecībām, kurām viss ir jāpērk,» saka I. Mednis.

Lazdu mājas saimnieki par piena litru šobrīd saņem 21 santīmu. «Gribētu, protams, vairāk, jo, piemēram, tehnika ar katru gadu kļūst par 2 līdz 3 procentiem dārgāka. Ja arī piena cena ik gadu būtu kāpusi par pāris procentiem, tad mums nevajadzētu ne subsīdijas, ne tiešos ES maksājumus,» bilst A. Ikaunieks.

Cer uz jauno rūpnīcu

Lai gan mūsdienās ir jāskaita ikviens santīms, jo īpaši laukos, viens santīms no ikviena Lazdu māju saimniecībā izslauktā un kooperatīvam nodotā piena nonāk jaunbūvējamā SIA Latvijas piens rūpnīcā, kas top Jelgavas pievārtē.

«Šī rūpnīca ir vienīgā cerība uz nākotni. Lai gan šajā projektā piedalās trīs Latvijas piena kooperatīvi, labumu no tās izjutīs visi piena lopkopji, jo tas mazinās piena pārstrādes rūpnīcu diktātu,» pārliecināts teic A. Ikaunieks.

Arī I. Mednis jaunajā rūpnīcā saskata drošības garantu zemnieku darbam. Lai gan viņa dzimtas māju un Jelgavu šķir simti kilometru, viņš bija klāt brīdī, kad tika mūrēts rūpnīcas pamatakmens.

«Svarīgākais, ka beidzot zemniekiem būs pašiem sava pārstrāde. Un, kaut arī zemniekiem raižu būs vairāk – pašiem jādomā par pārstrādi, iepakojumu, jāmeklē noieta tirgus, jārēķinās ar konkurenci veikalu plaktos, tomēr nākotnē varēsim raudzīties drošāk. Protams, ir iespējamas arī krīzes situācijas, kas liks savilkt jostas, taču nebūs tā, ka vajadzēs pienu liet grāvī,» teica I. Mednis, uzsverot, ka piena rūpnīca būs ieguvums ne tikai zemniekiem, bet arī valsts ekonomikai kopumā, jo tiks radītas jaunas darba vietas, taps produkcija ar augstu pievienoto vērtību.