..un pusnaktī kariete pārvērtās par sapuvušu ķirbi, bet sulaiņi un kučieri par žurkām... Izmantojot pasaku motīvus, ir visai viegli aprakstīt pagājušās nedēļas neapšaubāmi zīmīgāko notikumu uz Latvijas politiskās skatuves – laikraksta Diena pārdošanu.

Šajā gadījumā runa patiešām vairāk ir par politiku, nevis par mediju vidi, lai gan vēsturiski laikraksts Diena tika veidots par klasisku masu informācijas līdzekli ar visām no tā izrietošajām sekām. Nez kā vēl būtu iegrozījušās lietas, ja savulaik Latvijas valsts izveidotais un pilnībā finansētais (!!!) medijs politiskās un ekonomiskās formācijas jūklī nebūtu ticis šai pašai valstij nocelts no deguna, izmantojot tās pašas metodes, ko vēlāk Dienas redakcionālā vadība attiecībā uz citiem līdzīgiem gadījumiem apzīmēs kā "valsts nozagšana". Zviedriem Diena bija labs kumoss, turklāt – vai nu sagadīšanās, vai apzinātas bezrūpības dēļ – kamēr tā nesa dividendes šā vārda naudiskajā izpratnē, skandināvu mediju koncernam bija vienalga, ar kādām metodēm tas tiek panākts. Bet metodes bija rafinēti izsmalcinātas, kas turpmākajos pusotra desmit gados diemžēl līdz absurdam izkropļoja ne tikai Latvijas mediju vidi un sabiedriskās domas priekšplānus, bet arī mūsu valsts asinsriti. Tagad ar ironiju var droši apgalvot – būtu savulaik Diena pārreģistrējusi sevi par politisko partiju, iespējams, Latvija iegūtu vairāk. Šobrīd šie ieguvumi ir pārvērtušies par karikatūrām – sākot ar tā saukto Dienas žurnālistu ētikas kodeksu, kam vajadzēja kalpot par "visu godīgo žurnālistu rokasgrāmatu", un beidzot ar tā dēvēto "lietussargu revolūciju", kur, iespējams, pirmo un vienīgo reizi laikraksta vadība atklāti nodemonstrēja, ka patiesībā viņus vada nevis nozares profesionālās dziņas, bet gan racionāls politiskais revanšisms, kas gāja roku rokā ar neslēptu histēriju.

Instrumenti vai metodes, ir stāsts par formu, kā "lielākais rīta laikraksts" pieteica sevi publiskajā telpā. Nav svarīgi, vai tā bija vienas personības diktēta redakcionālā kārtība vai atstrādāta sistēma, bet, lasot tikai laikrakstu Diena, pilsonis saņēma kategoriskas attieksmes formulas, kas melno krāsu sauca par baltu, bet cilvēkus sadalīja kastās. Izmantojot vai vienkāršojot pēdējo gadu retoriku, vieni piederēja astoņkājiem, bet citi pārstāvēja pilsonisko sabiedrību. Saprotams, pie pilsoniskās sabiedrības Dienas vadība pieskaitīja arī sevi, liekot lasītājiem skaidri noprast, ka tikai Diena šajā sakarā var noteikt lietu kārtību. Nevainīgi rotaļīgās saspēles ar sabiedriskajiem medijiem nebija nekas vairāk kā klasisks kartelis, kur zviedru finansētajam laikrakstam bija vadošā ideologa loma. Tas bija arī lētāk, jo tā vietā, lai tērētu naudu mārketingam, lietderīgāk bija iefiltrēties valsts nepieskatītajos mediju kanālos, kam bija nenoliedzama ietekme. Ne jau velti pirms pāris gadiem Panorāmu dēvēja par Dienas videopielikumu, un neba jau preses brīvības vārdā Diena un daži televīzijas žurnālisti rīkoja visai ticami uzspēlēto trādirīdi, kad viņus pieķēra pie rokas... Ar preses un žurnālistu brīvību toreiz viss bija kārtībā, atirusi bija Dienas slēptās ietekmes odere, ko vajadzēja saglabāt par jebkuru cenu. Sabiedrība nesaprata, ka viņus vienkārši vazā aiz deguna. Līdz noteiktam laikam liela pilsoņu daļa bija noticējusi, ka svētāki par pāvestiem ir tikai sabiedrības par atklātību Delna cilvēki, bet mistisko korupcijas indeksu vislabāk spēj izmērīt ļaudis no Providus – starp citu, abām minētajām organizācijām Diena bija krustmātes lomā. Un tās nebija vienīgās... Šie pseidoeksperti bija svarīgs priekšnoteikums avīzes ietekmes svirām, tieši viņi publiski spēlēja pilsoniskās sabiedrības teātri, ko vēlāk nopietnu ziņu formātā tiražēja no Dienas atkarīgie vai revolucionārā romantisma apmātie kolēģi. Jā, tā bija sistēma, nevis nejaušu notikumu virkne. Pārmest te nav ko – svarīgi ir saprast, ka tā notiek. Noorganizēt tā saukto inteliģences sašutumu vai atklātās vēstules par jebkuru sabiedrisku notikumu Dienai bija nieks, jo uzrunātie nedz varēja, nedz gribēja atteikt – vieniem bija savulaik tikušas kāda bēdīgi slavena fonda stipendijas, citi skatījās Sarmītes Ēlertes mutē pie Kultūrkapitāla fonda naudas galda. Bet publiski viss izskatījās nevainojami.

Tikpat savdabīga bija Dienas piesliešanās varas partijām neatkarīgi no to krāsas vai vēsturiskās evolūcijas. Tādējādi imitējot noteiktā inkubācijas periodā savas simpātijas un padarot politiķus par savdabīgām klēpju sugas čivauvām. Kā viņi (lasi – politiķi) sacentās savā starpā, lai piespēlētu Dienai kompromatus par konkurentiem, ko pati Diena vēlāk nosauca par "pētnieciskās žurnālistikas piemēru"! Pēdējos gados šī varenība pārauga viegli slēptā nervozitātē, jo arī Diena pagura vai – tika atmaskota. Maz bija tādu, kas atklāti nostājās pret Mūkusalas doktrīnu, bet daudzi bija gatavi jebkurām publiskām neģēlībām, lai avīzei atmaksātu par tiem saskaitāmajiem "kļūdu labojumiem", kas pa šiem gadiem bija iekrājušies. Kam negadās – teiksiet? Jā, bet viņiem tas gadījās visbiežāk un daudzos gadījumos – apzināti. Ņirgāšanās bija izsmalcināta, un, kas būs labie vai sliktie, – to Dienai nevajadzēja mācīt. Var jau teikt, ka politiskā banda izvēlējās Zatleru par prezidentu Zooloģiskajā dārzā, bet, tad jāsaka arī, ka Vīķe-Freiberga pie saviem godiem tika, pateicoties divu kungu sarunai Saeimas vīriešu tualetē... Tieši Dienas versijā mēs esam tikuši pie supermeņiem, kuri joprojām muļķo ticīgo tautu: principiālais Loskutovs, kurš atļauj apzagt KNAB seifus, idejiskā revolucionāre Strīķe, kuras vadībā tā pati korupcija ieguva partijas piederību, tolerantais Endziņš, kam paša gods nesniedzas tālāk par pašizrakstītu prēmiju, prātīgais Maizītis, kura vadībā prokuratūra ir pārvērtusies par bezatbildīgu PR kantori ar beztermiņa tiesībām kļūdīties un, ak, viedā Kalniete ar valsts dzīvokli padusē... Tā ir tikai daļa no šī leļļu teātra personāžiem. Vēl viņiem ir savs tumšo spēku saraksts, kurus var saukt par zagļiem, nemeklējot tam pierādījumus un tiesu. Šī tiražētā dubultā morāle dod labumu, jo, kamēr daži svētie vēl spēj pie pilna prāta novērtēt Dienas attieksmi, nebrīnīsimies, kāpēc laikraksta bijusī redaktore Ēlerte var atļauties klaju interešu konfliktu ar precīziem likuma pārkāpumiem, par to saņemot ne vairāk, ne mazāk kā virtuālo ielikšanu kaktā...

Bet tagad par darījumu, kas sevī slēpj tik daudz jautrības, ka, izmantojot pašas Dienas agrāk iedzīvinātās klišejas, var uz līdzenas vietas radīt kārtīgu burlaku stāstu. Diena tiek pārdota laikā, kad mediju koncerniem neklājas viegli, turklāt pavasara pusē atklātībā nonāca 2008. gada uzņēmuma finanšu pārskats, kas iezīmēja teju divu miljonu lielus zaudējumus. Šogad nebūs mazāk, tāpēc zviedri rīkojas pragmatiski – viņu intereses šeit ir saistītas tikai ar biznesu. Kā ārvalstu kapitālistiem viņiem visai maz uztrauc pašas Dienas politiskais svars, kā arī darbinieku likteņi. Turklāt, ja kādas slēptas intereses Bonnier pietuvinātajiem partneriem šeit Latvijā ir bijušas, tad tās jau sen ir realizētas – starp citu, visai bezkaislīgi izmantojot savā rīcībā esošo mediju resursu, par ko tā sauktie Latvijas mediju eksperti izvairīgi klusē. Dienas redakcionālā politika tikai šīs avīzes pirmsākumos bijusi saistīta ar valsts interesēm, vēlāk šie uzsvari mainījās par labu globalizācijas un personiskajām ambīcijām, kur pašmāju politiskais lauks ar Dienas kapli tika ravēts pēc principa – jo sliktāk, jo labāk. Stabila vara Dienai vienmēr ir traucējusi.

Mediju grupa, kuras lielākais aktīvs ir Diena un kas, pēc aptuvenām aplēsēm, īpašniekiem šogad varētu nest vēl vismaz četrus miljonus latu lielus zaudējumus, šobrīd ekonomiskās lejupslīdes apstākļos var interesēt nevis šīs industrijas pīlārus, bet gan politisko konjunktūru. Paziņot, ka jaunie īpašnieki ir kaut kādi turīgi igauņi, ir visai lēts triks jeb dūmu laišana bezvēja apstākļos. Vēl vairāk – darījumā iesaistīti investīciju fondi, kas nezin kāpēc izmanto ārzonas paradīzi Luksemburgu (pasmaidīsim). Tāpat kā bijušā Dienas direktora Tralmaka uznāciens ir vairāk nekā teatrāls. Līdzīgos gadījumos, kad tamlīdzīgā aktā būtu citi avīžu nosaukumi, pati Diena izvēlētos virsrakstu ar vienu vārdu – FIKCIJA. Padsmitiem gadu citiem pārmetot neskaidro īpašnieku struktūru un necaurspīdīgumu, kas tādējādi negarantējot uzticama medija reputāciju, laikraksts Diena vienā piektdienas vakarā ir iekritis ar seju pašu sarūpētajos dubļos. Lai nu kas, bet tieši Dienas pārdošana šobrīd atgādina tipisku afēru, kurā nu varētu izmantot jau vecos Dienas literāros instrumentus, uz kuriem nav sakrājusies pat putekļu kārta. Te nu būtu iespēja kādam TV rokošajam žurnālistam doties komandējumā uz Luksemburgu, Delnai ar pilnu krūti pieprasīt Latvijas Izdevēju asociācijas un starptautisko preses organizāciju attieksmi, Providus varētu pieminēt seno Dienas privatizācijas faktu, kur mudžēt mudž no koruptīvām pazīmēm, bet mediju eksperts Dimants vakara ziņu programmās tēlotu sašutušu laikabiedru, kam rūp Latvijas preses brīvība. Pazīstami režijas elementi, vai ne? Nekā tāda nav un nebūs, jo Diena ir mesta pār politisko kārti. Nevienam citam, izņemot politiskus zīmuļus, Dienas darījums neinteresē. Nevienu citu, izņemot tos, kuri jūtas Latvijā politiski apdalīti un nepiepildīti, kā arī tos, kas saredz nākamās Saeimas vēlēšanas kā iespēju citai politiskai avantūrai, šī savdabīgā investoru soloprogramma neuzrunā. Diena varbūt tika saukta par avīzi, bet patiesībā tā vienmēr ir spēlējusi politisko partiju. Šobrīd viņiem vairs nebūs iespējas ciniski slēpties aiz liela starptautiska mediju koncerna muguras, kas deva nosacīto imunitāti pret acīm redzamiem meliem un manipulācijām. Tagad Diena beidzot spēlēs pa īstam – nemētājoties ar frāzēm par žurnālistikas audzinošo lomu sabiedrības dažādajās attīstības stadijās un tās unikālo misiju – apkopt Latvijas valstiskās demokrātijas asnus. Arī Latvijas uzņēmēju reputācijas tops Dienas redakcijā tagad būs no tās pašas sērijas, ja mēs klausītos Aleksandra Laventa lekciju Kā sekmīgi vadīt banku?. Tagad viņi var nezvanīt un neprasīt Bertoldam Flikam, kur viņš ņēmis naudu airBaltic privatizācijai – jo tajās pašās kurpēs tagad staigā jaunais/vecais Dienas direktors Aleksandrs Tralmaks.

Šīs rindas netapa ļaunā priekā vai atriebes kārē, lai gan motivācijas un pamata tam bija gana – vienkārši laiku pa laikam vajag palūkoties apkārt, lai saprastu, kurš te staigā maskās, bet kurš – rīko karnevālu. Pasakā ar laimīgajām beigām dimanta kurpīte palika uz pils kāpnēm... Dienas gadījumā kurpīte izrādās novalkāta pastala, bet pils patiesībā nekad nav bijusi.