Trešā daļa bērnu vecumā no 14 līdz 18 gadiem atzinuši, ka savas dzīves laikā ir saskārušies ar seksuālu vardarbību, bet 14 procenti aptaujāto atklājuši: no seksuālās vardarbības cietuši pēdējā gada laikā.

 

Šādi dati iegūti centra pret vardarbību Dardedze plaša pētījuma ietvaros. Uzsākot sociālo kampaņu Sliktais pieskāriens, centrs vēlas veicināt sabiedrības izpratni par seksuālo vardarbību pret bērnu un vispirms saprast, ka seksuāla vardarbība nav tikai izvarošana, bet arī mutiska seksuāla aizskaršana, iesaistīšana pornogrāfisku materiālu veidošanā vai bērna piespiešana skatīties uz kailu pieaugušo.

Ekspertu diskusijā, atklājot sociālo kampaņu, atklājās, ka Latvija nav pievienojusies Lansarotes koncencijai (Eiropas Padomes konvencijai par bērnu aizsardzību pret seksuālo izmantošanu un seksuālo vardarbību), kas uzliek valstij pienākumus, lai bērnus no šīs vardarbības pasargātu.

Dardedze pērn veica plašu pētījumu par vardarbības izplatību bērnu aprūpes iestādēs, un paralēli tika izdarīta aptauja, lai noskaidrotu, kāda ir situācija sabiedrībā kopumā. Atklājušies šokējoši dati.

Dardedzes speciāliste Laila Balode norāda, ka trešā daļa bērnu aptaujā atzinuši, ka savas dzīves laikā saskārušies ar seksuālu vardarbību. Tā nav tikai izvarošana, bet arī aizskaršana ar seksuāla rakstura vārdiem, piespiešana skatīties uz pieaugušo intīmām ķermeņa daļām. Liela daļa pusaudžu saskaras ar uzmākšanos internetā, proti, sociālajos portālos iepazinušies ar cilvēkiem, kuri vēlāk vēlējušies seksuāli izmantot. Seksuālu izmantošanu pusaudži piedzīvo arī no saviem vienaudžiem. Valsts Bērna tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja Laila Rieksta-Riekstiņa norāda, ka meitenes saskaras ar seksuālu vardarbību no saviem vecākiem draugiem, kas izmanto dažādus veidus, pat šantāžu, lai pierunātu gados jaunākas meitenes stāties ar viņiem dzimumattiecībās. Vēl pieredze liecina, ka bērni baidās meklēt palīdzību, jo tuvinieki nenotic, piemēram, meita cieš no mātes drauga, bet māte atsakās noticēt.

Seksuālā vardarbība pret bērnu ir visretāk atklātais vardarbības veids, jo mazi bērni visbiežāk par seksuālu vardarbību neziņo, jo neizprot, kas ar viņiem notiek, bet lielāki bērni mēdz to slēpt, jo izjūt kaunu, vainu un bailes. «Pētījumi liecina, ka tikai trešā daļa bērni, kuri cietuši no seksuālās izmantošanas, izstāsta par to bērnībā, pārējie šo smago noslēpumu nes līdzi sev pieaugušā dzīvē,» saka L. Balode. Ja seksuālās izmantošanas gadījums paliek neatklāts, bērns nesaņem savlaicīgu palīdzību, kas var mazināt traumas radītās sekas viņa dzīvē. Kampaņas Sliktais pieskāriens ideja ir parādīt sabiedrībai šo klusēšanas fenomenu – bērni, kuri cietuši no sliktā pieskāriena, vēlas kļūt neredzami, un pieaugušo atbildība ir ieraudzīt vardarbībā cietušo bērnu un sniegt adekvātu palīdzību. Arī L. Rieksta-Riekstiņa uzsver, ka sabiedrība ir toleranta pret šādiem noziegumiem, proti, kamēr nav notikusi bērna izvarošana, tikmēr visi klusē un neziņo. «Arī mūs šokē sabiedrības vienaldzība, kaimiņi redz, bet izliekas, ka tā nav viņu darīšana,» saka Vaira Vucāne no Latvijas Bērnu fonda, kas atbild par septiņu krīzes centru darbību Latvijā. Gadā laikā par valsts atvēlētajiem līdzekļiem rehabilitāciju pēc vardarbības saņem 2000 bērnu, vismaz 100 bērnu no tiem cietuši vardarbības dēļ.

Centrs Dardedze ar šo kampaņu arī cer, ka Latvijā tiks pilnveidoti normatīvi, pievienojoties starptautiskiem dokumentiem, kas regulē jautājumus attiecībā uz bērnu seksuālās izmantošanas atklāšanu, noziegumu izmeklēšanas gaitu un bērnu seksuālās izmantošanas novēršanu. Te ir runa par Lansarotes konvenciju. Tieslietu ministrijas pārstāvji atzina: Latvija to nav ne parakstījusi, ne arī ratificējusi, un iemesls ir tāds, ka Latvijā nav izveidota sistēma, proti, no ierēdņu teiktā var secināt: kamēr nebūsim sapratuši, kas mums Latvijā jādara, tikmēr nevaram parakstīt, jo tad konvencija būs jāievieš… Viens no jautājumiem, kuri būtu steidzami jārisina un ko par pienākumu uzliktu darīt konvencija, ir atrisināt jautājumu par varmākas, kas pastrādājis noziegumu pret bērnu, izolēšanu no upura.

«Mūs neapmierina tas, ka pēc mēneša, divu rehabilitācijas viņš ir jāatdod tajā pašā dzīvesvietā, kur dzīvo tas vectēvs, onkulis, radinieks, kas bērnu ir izmantojis. Šis jautājums nav sakārtots,» uzsvēra V. Vucāne. Nevis vardarbības upuris ir jāizolē no dzīvesvietas, ģimenes, bet varmāka. Par to pārliecināti visi eksperti, taču diemžēl šis jautājums nav atrisināts jau gadiem. Konvenciju nav parakstījušas tikai dažas Eiropas valstis, arī Krievija, taču gan Igaunija, gan Lietuva ir.