Saruna ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības (VARAM) ministru Edmundu Sprūdžu (Zatlera Reformu partija).

– Vai pusgadu atpakaļ varējāt iedomāties, ka būsiet ministrs?

– Nē. Nekādā gadījumā. Man bija ļoti pamatīga un izsvērta teorija, kāpēc man nav jāiet politikā.

– Tātad līdz 28. maijam nebija pat doma iet politikā?

– Doma bija apsvērta, ka politikā kaut kādas lietas varētu realizēt. Ja redzu, ka kaut kas nedarbojas tā, kā tam vajadzētu darboties, tad liekas, ka es varētu izdarīt labāk. No tāda viedokļa esmu domājis par politiku jau stipri sen. Vienmēr man ir bijusi dzelžaina argumentācija – kāpēc ne.

– Tā būtu?

– Katram ir jādara tas, par ko viņš jūtas pārliecināts un spēcīgs. Varošs kaut ko izdarīt. Man vienmēr šķita, un to pašu varu teikt arī tagad – tas, ko darīju savā uzņēmējdarbībā, bija pareizajā virzienā ekonomiku attīstošs pasākums. Es ļoti labi pārzinu Latvijas uzņēmēju efektivitāti, jo tās informācijas sistēmas, ko mēs pārdevām, ir uzņēmumu efektivitātes risinājuma rīki. Es zinu, kāda ir atšķirība starp Igaunijas, Zviedrijas, Somijas, Lielbritānijas, Argentīnas un Latvijas uzņēmējiem šajā jomā. Es ticu, ka tieši informācijas tehnoloģijas (IT) un vadības sistēmas ir lietas, kuras Latvijas uzņēmumos varētu samērā ātri uzlabot un iegūt lielu efektu, paaugstinot produktivitāti, kura mums ir katastrofāli zema. Manas gadiem krātās zināšanas par šo nozari ir tas vērtīgākais, ko es varu dot Latvijas izaugsmei.

– Jūs sakāt, ka nebijāt domājis iet politikā, bet tad pēkšņi kļuvāt par premjera amata kandidātu. Vai nopietni uzskatījāt, ka esat reāls kandidāts šim amatam?

– Tas nebija tik pēkšņi, kā varētu šķist. Tas laiks, kurā tas notika, patiešām bija netipiski īss, bet tas arī nebija tradicionāls laiks nekādā izpratnē. Gan rīkojums nr. 2 bija ārkārtas pasākums, gan pēc tam notiekošais referendums un ārkārtas vēlēšanas. Ārkārtas situācijas prasa ārkārtas rīcību. Izšķiršanās piekrist kandidēt, pirmkārt, bija saistīta ar informāciju, kuru biju ieguvis no saviem kolēģiem partijā. Par to, kas strādā un kas nestrādā valsts pārvaldes sistēmā. Biju sācis saprast iemeslus, kāpēc kaut kas strādā un kāpēc nestrādā. Otrkārt, tā bija kolēģu dotā uzticība. Es augsti vērtēju cilvēkus partijā, valdē un tā dēvētajā kodolā. Ja viņi uzskatīja, ka es esmu piemērots kandidāts, tad tas bija pēdējais piliens, kas ir nepieciešams, lai es noticētu, ka varu.

– Jums tagad ir valdības darba pieredze. Vai ar šodienas pieredzi arī būtu piekritis kļūt par premjerministra kandidātu?

– Jā.

Par valdības vadītāju jums nesanāca kļūt. Kāpēc izvēlējāties vai tikāt virzīts par VARAM vadītāju?

– Būtiskākais iemesls ir tas, ka no Zatlera Reformu partijas plānoto reformu viedokļa – reģionālajai attīstībai ir ļoti liela nozīme. Ja nespējam visas labās lietas aiznest līdz reģioniem un īstenot vienmērīgāku nekā līdz šim attīstības stratēģiju, tad šīs labās lietas, kuras valdība darīs, zaudē savu vērtību.

– Spīdolas prēmijas laureāts ekonomikā profesors Mihails Hazans aprēķinājis, ka Latviju pēdējos desmit gados pametuši ap 200 000 cilvēku un materiālais zaudējums lēšams 100 miljardu latu apmērā. Depopulācijas novēršana ir Latvijas prioritārais uzdevums. Kāds ir jūsu piedāvātais risinājums?

– Problēmai ir divas šķautnes. Daļa iedzīvotāju ir gatavi mainīt pašreizējo dzīvesvietu uz citu tepat Latvijā (ja runājam par lauku iedzīvotājiem), un ir otra daļa iedzīvotāju, kuri gatavi mainīt dzīvesvietu uz vietu ārpus Latvijas. Abiem ir viena un tā pati motivācija. Tā ir: nav darba. Otrs faktors šajā cilvēku grupā ir zems to cilvēku īpatsvars, kuri ir gatavi iesaistīties uzņēmējdarbībā un paši aktīvi risināt savas problēmas. Mans pieņēmums, ka tas saistīts ar vairākām lietām. Var teikt, ka cilvēkiem nav iniciatīvas, pietiekamas izglītības vai vēl kaut kas. Bet tas ir arī saistīts ar to, kādā veidā valsts īsteno reģionālas vai vienmērīgas attīstības politiku. Ja resursi un valsts pakalpojumi līdz cilvēkiem, kur viņi ir, nenonāk, tad kāds brīnums, ka viņi nav motivēti paši ķerties pie instrumentiem un sev palīdzēt.

– Kādus redzat soļus, lai situāciju labotu un līdz viņiem šie labumi nonāktu?

– Var runāt par daudziem maziem instrumentiem, kas katrs risina vienu mazu problēmu, un nelaime ir tā, ka tikai viena vai otra instrumenta ieviešana nerisina kopējo lietu. Tā ir lieta, ar ko visu laiku saskaramies. Mēs darām mazus, sīkus darbiņus, bet, tā kā pirms tam nepadomājam par kopainu, tad netiekam uz priekšu.

– Kāda ir kopaina?

– Nākamais lielais valdības darbs ir Nacionālās attīstības plāns. Kāpēc nākamais un steidzams? Tāpēc, ka tā nav, un, otrkārt, ir pēdējais brīdis, kas patiesībā ir nokavēts, lai kaut ko vēl darītu nākamā kohēzijas fonda perioda sakarā. Šai valdībai nav variantu. Ir jāizstrādā Nacionālās attīstības plāns, kas būtu zem Stratēģijas 2030, kas ir viens lielais dokuments, kuru Saeima ir apstiprinājusi. Zem šā Nacionālās attīstības plāna ir jābūt kohēzijas plānošanai, kas dod finansējumu tur, kur tas ir nepieciešams. Ja Nacionālās attīstības plāns ir secīgs dokuments pēc Stratēģijas 2030, tad tam jāparedz konkrēti mehānismi vienmērīgai reģionālajai attīstībai.

– Skaidrs, ka plāns vajadzīgs, bet mums plānu pierakstīts bez sava gala. Vai jums personiski ir redzējums, vīzija, kā risināt samilzušās problēmas bez šiem mistiskajiem plāniem?

– Par tiem daudzajiem plāniem. Jā, mums ir bijuši daudzi plāni, tajā skaitā arī Nacionālās attīstības plāns. Bet tiem apakšā nekad nav bijis finansējuma. Tā ir starpība starp reāli īstenojamu plānu un skaistu papīru. Šoreiz ir jāizdara citādi. Es par to runāju un runāšu līdz brīdim, kad valdība kopā apsēdīsies un to izdarīs. Par konkrētajām lietām jau teicu – vienas pašas tās neko nepalīdzēs. Tomēr varu minēt tādu lietu kā funkciju nodošanu reģioniem. Negribu runāt ļoti konkrēti, bet ir mehānismi, kā to izdarīt, lai nodrošinātu lielāku pašnoteikšanos reģionos un lielāku iespēju cilvēkiem pašiem iesaistīties savas dzīves noteikšanā. Ticu, ka tad tā noritēs labāk nekā, ja to centralizēti regulēs, sēžot Rīgā. Otrs ir mazo skolu jautājums. Valdībā ir gaisotne, kas ļaus šo jautājumu pozitīvi risināt.

– Ko nozīmē pozitīvi risināt?

– Tas nozīmē, es teiktu, attīstīt mazās skolas. Es neriskētu teikt, ka tas nozīmē, ka neviena mazā skola nav jāslēdz vai ka tās, kas ir slēgtas, jāatjauno. Par to nevar būt runa. Jāskatās plašāk. Ja skolā ir nepietiekams bērnu skaits, tad jāatrod vēl, ko šī skola var darīt. Kam vēl var izmantot šo infrastruktūru? Ļoti svarīga reģionos ir mūžizglītība, kas, ņemot vērā ilgstošo bezdarbu, ir svarīgs pasākums. Skolu infrastruktūru var izmantot šīs problēmas risināšanai. Tāpat mazās skolas var tikt izmantotas kā lielo skolu filiāles, racionālāk izmantojot resursus. Uz nākamo gadu virzām valdībā pasākumus ilgstošā bezdarba samazināšanai. Bezdarbs mums mazliet samazinās, bet ar ilgstošo bezdarbu problēmas tikai pieaug. Šeit ātru risinājumu nav. Darba devēji sūdzas, ka nav darbinieku, darba ņēmēji sūdzas, ka nav darba vietu. Mēs pārkārtojam profesionālās izglītības sistēmu, bet rezultāti būs pēc vairākiem gadiem. Tas, ko varam izdarīt tagad – motivēt darba devējus ņemt darbā ilgstošos bezdarbniekus un viņus apmācīt darba vietā. To var paveikt ar konkrētiem nodokļu stimuliem.

– Pašvaldības izsaka bažas, ka pašreizējā valdošā koalīcija ir ļoti vāji pārstāvēta pašvaldību vadībā un tādējādi varētu veidoties konflikts starp centrālo valdību un pašvaldībām. Vai uzskatāt sevi par zināmā mērā pašvaldību pārstāvi valdībā?

– Ne tikai zināmā mērā. Tas ir mans pamatdarbs.

– Kā tas izpaužas? Vai valdībā iebilstat, ja finanšu ministrs cenšas iedzīvotāju ienākuma nodokļa sadalījumu pārdalīt par sliktu pašvaldībām?

– Kas attiecas uz 2012. gada budžetu, tad ir jāsaprot, ka šis ir Dombrovska kunga un Vilka kunga budžets. Tiem koalīcijas partneriem, kas ir pievienojušies iepriekš strādājošam tandēmam, iespējas ietekmēt procesus ir ierobežotas. Kaut vai saspiestā grafika dēļ to nav iespējams veidot pēc kādiem jauniem principiem. Ar to mēs rēķinājāmies jau pirms vēlēšanām, un amatu sadalījums ir tāds, kāds tas ir, lai netiktu bremzēta budžeta pieņemšana un aizdevuma programmas pabeigšana. Mēs operējam ar tiem skaitļiem, kādus Finanšu ministrija mums ir atnesusi. Kas attiecas uz pašvaldībām, tad ir izdevies sasniegt to mērķi, uz kuru mēs gājām kopā ar pašvaldībām pēc mūsu sarunas ar [Pašvaldību savienības priekšsēdētāju Andri] Jaunsleiņa kungu. Proti, pašvaldību budžetiem jāpaliek vismaz 2011. gada līmenī. To ir izdevies panākt. Ienākuma nodokļa proporcija ir nomainījusies uz veco – pirmskrīzes proporciju. Pašvaldībām nav pamata būt īpaši neapmierinātām. Aicinu pašvaldībās jau tagad kopā ar mani strādāt pie 2013. gada budžeta, lai nebūtu tādas situācijas, kurā mums nākas 24 stundu laikā iepazīties ar to, kas tiek likts priekšā, un pieņemt lēmumus.

– Arī jūsu ministrija deleģē pārstāvjus brīvostu valdēs. Pēc kādiem kritērijiem virzīsiet šos pārstāvjus?

– Gribu sākt ar atrunu, ka pašreizējo sistēmu, kādā veidā valsts pārvalda savas kapitālsabiedrības, tajā skaitā ostas, neuzskatu par labu un pareizu. Domāju, ka tā būtu jāmaina. Līdz brīdim, kad mēs to izmainām, cilvēki ostās ir jāizvēlas ministram. Paplašinātu konkursu rīkot nav vērts, jo profesionāļi ostu lietās nav ļoti daudz. Viņus var izvērtēt bez konkursa. Galvenais kritērijs – profesionalitāte un zināšanas par ostu darbu. Gribētu arī redzēt cilvēkus ar labu reputāciju. Šobrīd pie šā jautājuma vēl neesmu nopietni ķēries.

– Šie amati ir ļoti iekārojami. Vai nejūtat, ka spieto apkārt pretendenti?

– Nē.

– Jums vēl nav konkrēti cilvēki padomā?

– Sāku par to domāt, jo no šā jautājuma nevarēs aizbēgt un tas būs jārisina.

– Šis jautājums ir svarīgs saistībā ar valdības deklarētajiem principiem. Tiks rūpīgi pētīts, vai neturpinās prakse virzīt ostu valdēs partiju ielikteņus. Vai apzināties, ka pēc šiem lēmumiem tiks testēts «jaunais sākums»?

– Jā, protams. Bet normatīvie akti mūs ierobežo. Manuprāt, nav pareizi, ka šādi lēmumi ir jāpieņem ministram. Lēmumu jāpieņem plašākā lokā.

– Tas palielina jūsu atbildību – vai ostā tiks iecelts partijas ieliktenis vai cilvēks, kurš varbūt nav pat tieši ostās darbojies, bet sevi pierādījis kā vadītājs.

– Domāju, ka es vairāk skatos uz cilvēkiem, kas saprot transporta, tranzīta nozari. Tas nemaina manu uzskatu, ka vecais mehānisms nav korekts, jo jebkurā gadījumā atbildība vienpersoniski ir ministram par to, kādus cilvēkus viņš šādā nozīmīgā amatā virza.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"