Pārdomās par politisko situāciju ar NRA dalās Kārlis Šadurskis – matemātikas profesors, viens no Jaunā laika (JL) dibinātājiem, bijušais izglītības un zinātnes ministrs, vēlāk Repšes komandu pametis un kopā ar domubiedriem veidojis Pilsonisko savienību (PS).

Patlaban pošas uz Eiroparlamentu, lai beidzot saņemtu Briseles birokrātijas ilgi tapināto deputāta mandātu. Šo politiķi parlamenta retorikas vecmeistars Kārlis Leiškalns titulējis par īstu 10. Saeimas MĒLES ŠEDEVRU.

– 11. Saeimas koalīcijas tapšana atgādināja sacensības, kurās pa galvu un kaklu skrējās Zatlera un Āboltiņas komanda, ik pa brīdim viens otram pašaujot padeni priekšā. Beigu beigās politikas vērotāji secināja, ka esot uzvarējusi Vienotība, jo bijusi daudz rafinētāka.

– Vienotība neraustījās no vienas galējības otrā, nerīkoja kaut kādas nakts sēdes, kas turpinājās līdz rītam, pēc tam pašiem brīnoties, ko valde nolēmusi. Tik haotiski rosoties, nav iespējams panākt mērķi.

– Sarunu vedējiem nācās izbrist īstus sāpju ceļus. Kas traucēja veidot loģisku dialogu?

– Dažādas spekulācijas un atšķirīga izpratne par to, kas pie sarunu galda notiek. Es saskatu daudzas līdzības ar 2002. gadu, kad politikā ienāca Jaunais laiks – ienāca ar lieliem mērķiem, īsti neapjaušot ceļu, kā tos sasniegt. Tagad to pašu redzam Zatlera Reformu partijā, kurai ir lielas ambīcijas, bet trūkst sapratnes, kā tās īstenot. Patiesībā ZRP vēl nav nekāda partija. Jācer, ka par tādu kļūs.

– Jācer? Jums dikti vajag, lai Zatlera personiskās godkāres projekts pārtop nopietnā partijā? Kāds Vienotībai no tā labums?

– Protams, politikā jebkurš sabiedrotais ir konkurents. Tomēr jāņem vērā, ka ļaužu grupa bez nopietna partejiska ietvara ir grūti prognozējama, ar to ir gandrīz neiespējami kopā strādāt. Dīvainākā šajā sarunu procesā bija nemitīgā ultimātu virkne, nepiekāpjoties nevienā punktā pat tad, ja acīmredzami tas bija nerealizējams. Šī nostāja visu vai neko drīzāk jau noved pie nekā.

– Treknākas nekā jebkad sarunu procesā iezīmējās t.s. sarkanās līnijas. Šadurska kungs, jūs esat matemātiķis, cilvēks ar asu prātu un racionālu domāšanu. Kā vērtējat šādas klauzulas politikā?

– Kā sarunu vešanas instruments šādas sarkanās līnijas parasti strādā labi. Piemēram, Nacionālajai apvienībai (NA) un tās vēlētājiem ir pilnīgi skaidrs, ka tā nekad nestrādās kopā ar Saskaņas centru (SC). Sarunu partneri šo nostāju respektēja. Tāpēc stingrām ideoloģiskajām pozīcijām jeb sarkanajām līnijām var būt arī pozitīva loma, jo tās palīdz noorientēties. ZRP izvairījās no šīs tematikas. 10. Saeima tika atlaista ar pretoligarhu karogu mastā. Pēc vēlēšanām izrādījās, ka tas ir spēks, kas, iespējams, radīts tādēļ, lai ievilktu valdībā SC. Šo dominanti nepārprotami manījām visā sarunu gaitā. Iespējams, to varētu saukt par elektorāta mānīšanu, jo liela daļa visticamāk būtu balsojuši par Vienotību vai Nacionālo apvienību. Vēlētājiem noteikti nebūtu pieņemama tik krasa kursa maiņa. Vienu sarkano līniju gan ZRP ievēroja stingri, proti, boikotēt Zaļo un zemnieku savienību (ZZS).

– Saeimas priekšsēdētāja vēlēšanas kļuva par kaunpilnu dubultpliķi eksprezidentam. Kas tur īsti notika?

– Protams, cilvēciskais faktors ir būtisks. Šoreiz tas neļāva Valdim Zatleram ieņemt iecerēto amatu. Jau pirms vēlēšanām viņu brīdināja, ka Vienotība nevar garantēt simtprocentīgu rezultātu, un tāpēc ieteica labi pārdomāt, vai būtu pareizi pretendēt uz šo amatu, jo iespējama neveiksme. Zatlera kungs neieklausījās šajā brīdinājumā. Partija pastāvēja uz to, ka jau iepriekš notikusi vienošanās par amatu sadali. Diemžēl nakts laikā viss pamatīgi mainījās. ZRP frakcijā vairs nebija 22, bet gan 16 deputāti – turklāt ar neskaidru tālāko evolūciju. Jaunajā situācijā vajadzēja pārskatīt iepriekšējos lēmumus, jo tie nebija realizējami. Tomēr partneri par katru cenu virzīja procesu tālāk. Neko darīt, ar varu nesanāca...

– Nav saprotams, kādēļ pēc pirmās neveiksmes vajadzēja riskēt otrreiz. Tas jau līdzinājās mazohista spītībai.

– Es nelietotu šādu ar medicīnisku noslieci saistītu terminu... Lai izdarītu šādu secinājumu, man nav atbilstošās mediķa kvalifikācijas. Bet, protams, iesaistīties acīmredzami zaudētā spēlē ir muļķība. Sevišķi politikā.

– Parunāsim par valdību. Vai arī jūs uzskatāt tāpat kā Zatlera kungs – šī ir īsta zvaigžņu komanda, jo valdībā ir Hārvarda un Kembridžas universitātes diplomandi?

– Atceros, savulaik arī Krievijai bija zvaigžņu komanda hokejā, kas parādīja nožēlojamu sniegumu pasaules čempionātā... Ceru, ka šai komandai nebūs tik bēdīgs rezultāts un viena otra pieminētā zvaigzne ne tikai spīdēs, bet arī mēģinās pastrādāt, turklāt saprātīgi.

– Vides aizsardzības un reģionālas attīstības ministrijas (VARAM) vadītāju Edmundu Sprūdžu var dēvēt par nediplomētu zvaigžņu puisēnu, jo viņam nav pieredzes valsts vadības darbā. Bet varbūt žurnālisti nepamatoti knābā enerģisko jaunieti?

– Domāju, ka viņš ir lietaskoks, no kura var izaudzināt labu politiķi. Es teiktu tā: droši vien Sprūdžam kādu sezonu būtu jāpaspēlē fārmklubā un tikai pēc tam NHL. Taču kopumā šai valdībai ir labs kodols – pieredzējis premjers un finanšu ministrs. Esmu augstās domās par jauno zemkopības ministri, jo nevar realizēt reformas, ja nav atbalsta no savas jomas profesionāļiem. Straujumas kundzei tāds ir, bet savukārt Ķīļa kungam – nav. Ja viņš sapratīs, ka nevar reformas ieviest ar varu, piespiežot visus rīkoties tā, kā tas neizriet no lietu iekšējās loģikas, tad viņš varētu būt arī veiksmīgs ministrs.

– Kā bijušais izglītības ministrs Šadurskis vērtē profesora Ķīļa iecerētās izglītības reformas?

– Daļa no Roberta Ķīļa priekšlikumiem ļoti līdzinās manām idejām, ko es paudu 2002. gadā.

– Kā?! Arī jūs gribējāt uzsēdināt augstākās izglītības sistēmu uz kredītu adatas?

– Nē. Runa bija par to, ka liela daļa par budžeta līdzekļiem izstudējušo nestrādā savā specialitātē un līdz ar to valsts nauda faktiski tiek izšķiesta. Es ierosināju šo beznosacījuma finansējumu zināmā mērā uzskatīt par aizdevumu – ja speciālists nestrādā savā jomā. Ja viņš tur strādā, tad proporcionāli nostrādātajam gadu skaitam kredīts tiek dzēsts. Domāju, ka šo principu varēja ieviest jau 2002.–2003. gadā. To nedrīkst darīt tagad, kad faktiski ir atvērta visa ES; kad ļoti pievilcīgs ir Vācijas, Skandināvijas un Apvienotās Karalistes augstākās izglītības piedāvājums. Mēs vienkārši pazaudēsim savus gaišākos prātus. Šodien studentam nav grūti dabūt stipendiju ikdienas izdzīvošanai (tā ir ārzemēs dārga), jo ekselenta augstākā izglītība daudzviet ir bez maksas. Otra lieta, ko nevaru atbalstīt, ir iecerētais studiju fonds, ko vēlas veidot Ķīļa kungs. Pirmkārt, tas palielina valsts deficītu. Otrkārt, līdzekļi, kas iziet ārpus valsts centrālās plānošanas sistēmas, mazina pārskatāmību un efektivitāti. Treškārt, kredītsaistības būs liels bieds studentiem. Daudz taisnīgāk, ja noteiktu augstāko izglītību par prioritāti ne tikai vārdos, bet arī darbos, krietni palielinot valsts finansējumu. Un, protams, Latvijas augstskolām būtu jādefinē daudz stingrāki kvalitātes kritēriji, tādējādi radot lielāku konkurenci. Būtu jāļauj arī brīvāka pieeja citu valstu akadēmiskajam personālam. Kāda vaina, ja profesori ar pasaulē zināmu vārdu strādātu šeit angļu valodā? Tas uzlabotu studentiem gan svešvalodu prasmi, gan spēju komunicēt savā specialitātē visā pasaulē.

– Arī krievu valodā?

– Par krievu valodu esmu skeptisks, jo mums jāorientējas uz Eiropu. Jebkurš augsta līmeņa Krievijas profesors, kuru gribētu redzēt Latvijā, ir brīvi spējīgs strādāt angliski. Tas, kuram nav angļu valodas zināšanu, acīmredzot nepiedalās starptautiskos kongresos un konferencēs, kā arī nepublicējas starptautiskajos zinātnes žurnālos. Ja viņš var strādāt tikai savas dzimtās valodas informācijas telpā, tātad šis nav līmenis, kas mums vajadzīgs. Atgriezties pie krievu valodas augstākajā izglītībā būtu nepareizi, jo radītu pilnīgi citu motivāciju, orientāciju un greizu priekšstatu par valodas politiku. Tas, ka par valsts budžeta līdzekļiem var studēt tikai latviski, ir liels stimuls arī mazākumtautību skolās.

– Lielākie pārbaudījumi valdībai – jaunā budžeta pieņemšana, Zatlera pasludinātās reformas...?

– Domāju, ka ar budžetu pagaidām tiksim galā, jo šis ir pēdējais konsolidācijas grieziens. Tas, protams, būs grūts, bet, ņemot vērā, ka notiks pavisam drīz, sabrukšanas process koalīcijā vēl nebūs sācies. Tāpēc par balsojumu par budžetu neesmu tik ļoti noraizējies. Mani, visvairāk biedē, kas notiks Izglītības un zinātnes ministrijā. Viens Ķīļa kunga izteikums darījis man raizes. Proti, ka daudziem ministrijā, iespējams, būšot jāiet prom no darba, jo nu viss būšot citādi. Tas nav labākais, ko ministrs var teikt, stājoties darbā. Ja šādi iesāk, drīz vien viņš redzēs, cik skaisti ierēdniecības aparāts ministru var iepakot vatē un neļaut izdarīt vispār neko. Cerams, tā nenotiks. Nav iespējams veikt reformas, kuras neatbalsta neviens sadarbības partneris.

– Lielākais apdraudējums – nesaskaņas koalīcijā vai nikna opozīcijas pretdarbība?

– Ikviena koalīcija sabrūk tikai no iekšienes. Spēcīga un precīzi strādājoša opozīcija ir koalīciju cementējošs un darba kvalitāti uzlabojošs instruments. Vāja opozīcija rada vieglprātīgu pašpaļāvību un paviršu darbu.

– Vienubrīd šķita, ZZS parādījusies iespēja nonākt pie varas, taču Zatlers kategoriski pieprasīja attārpot vēl nedzimušo valdību.

– Ir viens tāds puisis arī ar vaļīgu muti – Iesalnieks vārdā. Domāju, ka viņam vajadzētu pastažēties pie Zatlera kunga, jo līdz šim Iesalnieks nevienu cilvēku vai ļaužu grupu par tārpiem nebija nosaucis. Zatlera kungs šai ziņā ir gājis daudz tālāk. Manuprāt, Rietumu demokrātijas valstī ar stingrāku politiķa runas kodeksu šāds teiciens par tārpiem būtu pēdējais politiķa karjerā. Ir viens tabu, ko nekad nedrīkst atļauties – apvainot. Drīkst runāt asi par problēmām, par nepieņemamiem risinājumiem, bet nekad nedrīksti teikt, ka cilvēks ir nelietis, zaglis, burlaka, tārps vai tamlīdzīgi. Tas ir absolūti nepieņemami.

– Zinot, kā notikumi risinājušies pēc vēlēšanām, sakiet, bija vērts lūgties, lai Zatlers ar sekotājiem iekļaujas Vienotības rindās?

– Kā tas izskatījās no malas, man pašam nepatika... taču šī pozīcija tomēr bija pareiza.

– Vai tiešām izskatās, ka daudz esat zaudējuši?

– Ja Zatlers ar savu komandu būtu iesaistījies Vienotībā, mēs to izturētu, toties nebūtu parādījusies viena pilnīgi neprognozējama partija. Zilonis trauku veikalā ir daudz bīstamāks par peli.

– Sakiet paldies Dievam, ka zatlerieši neiekļuva jūsu rindās, citādi šī kolektīvā trūdēšana būtu skārusi arī Vienotību. Būtu vajadzīga pamatīga solidaritāte, lai to izturētu. Politikas eksperti visi kā viens uzsver: Vienotības vājais punkts ir iekšējās pretrunas un vadoņu ambīcijas. Šķita, ka pirms vēlēšanām līderi pārstājuši pašapkaroties, lai vienoti stātos pretī sīvā konkurences cīņā topošajai Zatlerpartijai. Ko redzam tagad? Atkal internetā parādās Kristovska vēstule, kurā teikts (citēju): « ... daru Jums zināmu, ka Pilsoniskās Savienības valde būtu bijusi gandarīta, ja vismaz formāli, laikā, kamēr Vienotība kā partija ir formēšanās procesā, laikā, kamēr PS pastāv kā atsevišķa partija, būtu bijis tikai pieklājīgi, ja ministru izvēle no PS biedru rindām vismaz pieklājības pēc būtu saskaņota ar PS valdi. Diemžēl tas nav noticis.» Sākas vecie gājieni?

– Protams, vairāk ir jāpiedomā par formālajām procedūrām... Savukārt, ja pieminat politisko līderu ambīcijas, jāsaka, ka bez tām viņi nav nekādi līderi. Taču neapšaubāmi – Vienotībā vēl ilgi būs manāmas vecās Jaunā laika saknes, Pilsoniskās savienības un Sabiedrības citai politikai saknes, bet ceru, ka no šīs sakņu sistēmas reiz izveidosies viens spēcīgs koks politiskajā mežā.

– Vērojot sarunu gaitu, nebija grūti pamanīt Valda Zatlera vāji maskēto nepatiku pret Solvitu Āboltiņu un viņas falšo smaidu, uzlūkojot eksprezidentu. Ne viens vien politiķis Āboltiņas kundzi dēvē par rudo, viltīgo lapsu un lielāko intriganti.

– Āboltiņa noteikti nav lielākā intrigante Vienotībā. Godīgi sakot, simpātijas un antipātijas ir greznība, ko politikā nevar atļauties. Var patikt vai nepatikt cilvēks, ar kuru kopā strādā, bet, ja risina kopīgu uzdevumu, jācenšas, lai baļķi nestu abi, nevis otrs uz tā klusiņām sēdētu.