Murgi, 542. sērija
Publicēts 31. augustā, 2009.
Kaut gan 1. septembris glūnēja tepat aiz stūra, brīžiem nikni klabināja zobus, bet pārsvarā žēli gaudoja, lielākajai daļai vecāku joprojām nebija skaidrs, kurā skolā un kuras klases mājasdarbus viņiem nāksies pildīt.

Izglītības sistēma bija tā pārreformējusies, ka tajās retajās vietās, kur vēl bija skolas, nebija skolotāju, citur bija otrādi, bet tur, kur bija gan skolas, gan skolotāji, gan pat skolas autobuss, nebija skolēnu, jo visi bija aizdzīti uz Īriju ganīt zosis vai skoloties par kuģu nolaupītājiem. Zinību dienu tika nospriests atzīmēt ar vērienīgu demonstrāciju, kuras laikā pusbadā dzīvojošie un mazohistiski noskaņotie skolotāji korī nodziedāja Dar" man, Valdi, vēlreiz gauži un vismaz tā iekļuva Ginesa rekordu grāmatā.

Savukārt Rīgas satiksme skolas svētkus atzīmēja, nosakot jaunus sabiedriskā transporta tarifus – turpmāk par iekāpšanu un biļetes pirkšanu pie vadītāja nācās maksāt 60 santīmu, par sēdēšanu vadītājam klēpī – 70 santīmu, par izkāpšanu – 80 santīmu, bet par neiekāpšanu un neizkāpšanu – apaļu latu. Tika apsvērtas iespējas noteikt arī maksu par paskatīšanos uz trolejbusu vai vadītāju, kā arī īpašo tarifu par paskatīšanos ar riebumu, taču no šīs ieceres domniekiem ar skumju nopūtu nācās atteikties, jo pretējā gadījumā streikot un protestēt draudēja redzes invalīdi, kontrolieri un bijušie ieslodzītie. "Biļeti pie vadītāja pērk tikai sliņķi un tūristi," sodījās ķirurģiskais licencēšanas Zaržeckis. "Sabiedriskajā transportā vispār brauc tikai galīgi aptaurētie: kas viņiem – grūti nopirkt kuterīti vai lidmašīnu un pārvietoties kā visiem normāliem cilvēkiem, piemēram, man?!" viņš piebilda.

Pa to laiku Rīgas vicemērīgais Šlesers uzdeva jaunajai Centrāltirgus vadībai izstrādāt šīs vietas attīstības vīziju tā, lai tirgū vairs ne smakas nebūtu no Krusttēva Toma būdām, kā arī visādiem kioskniekiem, cigarešniekiem, lupatniekiem, zemniekiem, ogotājiem, sēņotājiem un citiem salašņām. Attīstības vīzija paredzēja Centrāltirgus vietā izbūvēt Lido kompleksu ar ūdens atrakciju parku, kazino, kalnu slēpošanas nobrauciena trasi, spa centru, masāžas saloniem, ēstuvi Pie sprāgušā kaķīša un modernu prieka māju, savukārt tirdzniecību uzticēt tika nolemts vecajiem, labajiem krietnā Aināra paziņām Varneram, Hakonam, Linstovam un Investam. Attīstības vīzija arī paredzēja nojaukt dzelzceļa uzbērumu, Dzelzs tiltu un Torņakalna stacijas peronu, lai tirgu varētu apvienot ar Rīgas dzelzceļa staciju un autoostu, jo, tā kā neviens ekonomiskās krīzes apstākļos ar vilcieniem un autobusiem tāpat vairs nebrauca, šīs teritorijas varēja izdevīgi attīstīt, tajās izvietojot papildu rimčikus.

Rīgas domes jaunā saskanīgā mācītāju koalīcija beidzot bija apguvusi pašvaldības darba smalkumus, proti, kā sastumt labi apmaksātos amatos savējos. Lielākoties pietika ar rekomendāciju, uz kuras stūrītī nevērīgi bija uzšņāpts "foršs džeks, savulaik kopā labi uzvārījāmies. Ainārs", bet dažos gadījumos bija nepieciešama nopietnāka kandidātu vētīšana. Tā uz Getliņu atkritumu izgāztuves padomes locekļa vietu tika bīdīts Sahalīnas apgabala Klusā okeāna haizivs Ādamsons, kuram bija liela administratīvā pieredze līdzīgos darbos – viņš zināja, kur nogrūst atkritumus pat jūrā. "Ir vismaz cerības, ka tur viņš promiļains nevienā kaijā, norbā vai bomzī neiepakaļosies," koalīcija argumentēja šīs kandidatūras izvēli.

Latvju bāleliņi gandrīz atdeva galus Baltijas sirdspukstu skrējienā, kurā diktētais temps bija krietni ātrāks, nekā to demonstrēja Miļkevičs ar Stasi Olijaru pasaules čempionātā vieglatlētikā – izrādījās, ka LTV un LNT bija piedraudējuši, ka tiem, kuri nokavēs, ilgi gatavotās tiešraides reklāmas laiku nāksies apmaksāt no savas kabatas. "Šodien mums jābūt lepniem pašiem ar sevi!" pēc skrējiena teica VVF Zatlers, kurš skrējienā no pirmā līdz otrajam un no otrā līdz pirmajam kilometram bija devies dienesta automašīnā, tomēr finišā nonāca pamatīgi iesvīdis – mašīnā bija noplīsis kondicionētājs. "Mēs neesam lepni, mums ir slikti," teica aizelsušies skrējiena dalībnieki, kuri iepriekšējās dienās bija kārtīgi dzīrojuši pilsētas svētku trīsdienniekā, bet pēc tam devušies pieteikties Koru karos, dziedošo ģimeņu šovos un jaunajā seriālā par ārstu un slimnieku spēlītēm smilšu kastē. Tikmēr ārsti pasludināja, ka līdzekļu trūkuma dēļ slimniekus pieņems katru otro dienu, ugunsdzēsēji sastādīja grafiku, saskaņā ar kuru uz izsaukumiem brauca tikai katru trešo dienu, policija bandītus ķēra ik pa četrām dienām, un vienīgi valdība un Saeima paradumus nemainīja, sapulcējoties un kaut ko pabakstoties reizi nedēļā.

Krievu putiniskais Medvedevs sajuta Andropova un Gorbačova gēnus un paziņoja, ka tūlīt pēc tam, kad būs ticis galā ar teroristiem, ķersies pie alkoholiķiem. "Patiesībā jau vajadzētu otrādi, jo šos noķert un slīcināt atejās būs mazliet vienkāršāk," viņu mazliet piekoriģēja pats Putins. Jaunie Krievijā pieņemtie likumi aizliedza dzert darba un dzīves laikā un vietā, draudēja ar Malaizijai līdzīgiem miesassodiem, bet valdība paklusām naftas un gāzes eksporta vados sāka pumpēt šņabi, stiprināto vīnu un to, ko Krievijā sauca par alu. "Būtu labāk vairāk dzēruši, lai pildās nejēdzīgi saceltā akcīzes nodokļa prognozes," skaudīgi un skumji teica finanšu Repše un, sapratis, ka neviens viņam nepalīdzēs, pie prognožu pildīšanas ķērās pats.

Kamēr japāņi bailēs no cūku gripas staigāja ar respiratoriem, gāzmaskām, uzpurņiem un Reiganu maskām, citviet pasaulē šī baisā slimība kļuva aizvien populārāka interneta spēlīšu, mobilo telefonzvanu un pornofilmu veidā, bet itāļi pat izdeva savas vietējās SuperBingoEnaLotto loterijas biļetes ar cūku un gripas attēliem. Protams, arī šoreiz novatoriskākie izrādījās krievi, kuru zemē nu varēja iepirkt Vodka po svinski un Paštet s gripom, cūku gripas akcijas un obligācijas kotējās biržā un radīja jaunu rukšķošā īpašuma burbuli, notika cūku gripas subotņiks un svinēta tāda pati masļeņņica, kā arī citi vērtīgi pasākumi. Latvieši, protams, atkal mazliet nokavēja – tika prātots vienīgi par gāzēta cūku gripas šņabja ražošanu un tirdzniecības iestādes Cūku gripas nams vai paradīze atvēršanu. "Mums ar visādiem rukruk ir bēdīga pieredze: sasola treknos gados, bet pēc tam aizmūk pie hokejistiem," šo vilcināšanos drūmi pamatoja latvieši.

Komentāri
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tava mājas lapa:
Ievadi šī portāla nosaukumu: