Trīs dienas risinājās Rīgas svētki, pieķerot klāt arī skrējienu Sirdsrukšķi Baltijai, pasaules vieglatlētikas čempionāta noslēguma ceremoniju un Molotova–Ribentropa pakta dzimšanas dienas svinības.

Svētku centrālie notikumi bija iznīcinātāju purkšķināšana virs Daugavas, kā dēļ nācās slēgt ne tikai lidostu un staciju, bet arī Centrāltirgus spīķerus. Neizpalika arī dienišķais salūts, bet lielāko interesi izraisīja Puškina pieminekļa novietošana blakus uzbeku Ulugbekam, Aladinam un 40 laupītājiem – gandrīz tajā pašā vietā, kur savulaik atradās Pēteris I, Barklajs de Tolli un Runcis zābakos, tikai mazliet pa labi no Uļjanova ļeniņekļa un Brēmenes muzikantiem. Tam par godu Rīgā ieradās arī plaša Krievzemes delegācija, kuras sastāvā gan iztrūka Djukova. Viņš bija spiests slapstīties Abrenes mežos, lai izbēgtu no taisnās tiesas, kas Djukovu gribēja kārt pie lielā zvana par to, ka savulaik izteicis vēlmi Padomju stāsta režisoram Šnorem iespert pa pēcpusi, nozilināt sānus, iespļaut ausī un iekost degunā, bet pēc tam nogalināt visus viņa radiniekus, nodedzināt viņu mājas un uz krāsmatām nodziedāt jautru dziesmiņu.

Valdības sēdē uzvirmoja lielas diskusijas par to, vai atlaist no darba Jūras spēku komandieri Pavloviču par savulaik noslēgto mīnukuģu iegādes līgumu. No holandiešiem nopirktie pieci mīnukuģi nespēja atšķirt kājnieku mīnu no govs mīnas, kā arī pārāk bieži darbā ieradās appīpējušies, pāršņaukušies un sēnes pārēdušies, tāpēc no tiem lielas jēgas nebija. Par kuģiem taujāti, pēkšņi ar smagu sklerozi sisti izrādījās visi bijušie aizsardzības ministri, sākot no marsieša Repšes līdz pat krietnajam Ģirtam Ģirtam Kristovskim. Viņi nekādi neatminējās, kā izskatās kuģis – pēc hipopotama, nīlzirga vai begemota. Pavloviču aizstāvēt metās veterinārais Veldre, kurš pavēstīja, ka karavīram jāpilda pavēles, nevis jādomā par to, vai ministrs viņam parakstīšanai nav pagrūdis absolūti nejēdzīgu dokumentu. "Ja neticat, paskatieties dokumentālo filmu par Nirnbergas prāvu," argumentēja Veldre. Koalīcijas sēdē tika panākta vienošanās, ka līgumā bijuši daži brāķa momenti, proti, tajā nebija atrunāts, ka kuģiem vajadzētu arī peldēt.

Aizvien sportiskāks kļuva VVF Zatlers, kurš pēc orientēšanās iemēģināja spēkus triatlonā un ar helikopteru, lidmašīnu un zemūdeni aizbrauca līdz Aglonai, kur iekļuva svētku murskulī. Zatlers briesmīgi apvainojās par to, ka viņu kā zoodārza veterānu neviens nepalaiž pa priekšu rindā pēc nacionālā šašlika, kāpa tribīnē un, kritiski lūkojoties uz svētceļniekiem, paziņoja, ka tautā iestājies morālais pagrimums. "Kamēr citi tērēja naudu, kas jāatstāj nebaltām dienām, es visas savas aploksnītes godīgi sastūķēju matracī. Ja neticat, paprasiet Lilitai," sprediķoja Zatlers.

Par atgriešanos politikā sāka domāt Mākoņu Šķēle, kurš saprata, ka ir pēdējais laiks restartēt partiju, citādi tā ne tikai pati nolaidīsies uz grunts, bet arī paraus līdzi viņa biznesu. Četras reizes piespiedis datora pogu Restart, vienreiz drošības labad Delete, trīsreiz piespēris kāju pie grīdas un izrāvis sešus sirmos bārdas matus, Šķēle brīnījās, kāpēc nekas nenotiek. Izsauktais sistēmu administrators ieteica viņam pārmaiņas pēc datoru pievienot strāvai, un Šķēle tā arī darīja. Nogranda zibeņi un pērkoņi, Mākoņos izsita elektrības drošinātājus, piemājas kurmji izbīlī sabēga strazdu būros, kaimiņu govs norāva pienu, bet vismaz Tautas partija beidzot bija restartējusies.

Pa to laiku somālieši pieņēma darbā pirātus no Latvijas un pa visiem nospēra Somijas kravas kuģi Arktiskā jūra. Beidzot visiem bija skaidrs, kāpēc signāli no kuģa pienāca te no Baltijas jūras, te no Portugāles vai pat Haiti krastiem, bet brīžiem arī no Libērijas, Papua Jaungvinejas, Vanuatu vai Horna raga, – latviešu pirāti bija meklējuši, kur pēc desmitiem vakarā var nopirkt to sasodīto bairīti. Izrādījās, ka Arktiskās jūras sagūstīšana bija noritējusi pēc diezgan drosmīga plāna – ar pudeļu attaisāmajiem un korķviļķiem līdz zobiem bruņojušies pirāti ar piepūšamo gumijas laivu Gauja–2 bija pieairējušies pie kuģa un, ansambļa Kombuļi dziesmām skanot, jūrniekiem vaicājuši: "Eu, veči, nezināt, kur te tuvākā točka?" Tie bija padevušies gūstā bez neviena šāviena vai pīkstiena. Aptuveni šādi notikumu gaitu ieskicēja Krievijas aizsardzības ministrs un kuģis Ņeskladnij, kuru ziņojumi gan aizdomīgi līdzinājās tam, ko savulaik Čečenijas kara laikā izplatīja par baltajām zeķbiksēm – snaiperēm no Baltijas.

Lielas lietas notika ar hokeju – premjerlācītis Dombrovskis, samaksājis pārāk lielu cenu par vilciena biļeti no Atgāzenes līdz Kūdrai, ieinteresējās, kāpēc Latvijas dzelzceļš piešķīris pusļimonu Rīgas Dinamo, nevis viņa iecienītajai gorodku federācijai, gumijlēkšanas un aerodiuma klubam, knipelēšanas un izšūšanas pulciņam vai tautas deju ansamblim Zelta mietiņš. "Dzeriet alu Aldaris, spēlēsiet kā Ņiživijs vai vismaz piesitīsiet pie ķepām Sporta pili kā Balderis!" savu izvēli pamatoja Latvijas dzelzceļš un aizgāja gulēt. Šā iemesla dēļ sponsorēšanas līgumu ar dinamiešiem bija spiests noslēgt arī Aldaris, kas prātoja par speciālas hokeja alus šķirnes klajā laišanu, tikai nevarēja izprātot tās nosaukumu. Dominēja idejas par Kerča pauzīgo, Hosas Tiesto, Masaļska Vecrīgas, Tiesnešu strīpaino vai vismaz bezalkoholisko Sančas trīsdiennieku, tomēr līdz sezonas sākumam tika nolemts ar izvēli nesteigties.

Beidzot bija skaidrs, ka vismaz ar basketbolu mums viss būs kārtībā, – ja arī Eiropas čempionātā nevienu nevinnēsim, tad vismaz Kambala kādu pieklapēs. Par šādu spēles koncepciju trakoti sašutuši bija leišu broļukas, kuri savu izpratni par basketbolu bija gadiem izkopuši filigrānos baleta kursos un mākslas vingrošanas skolās, taču Kambis par to tikai paņirdza un uzdziedāja: "Mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zilipelēkos, pēc tam tos varžēdājus un Bavārijas – desurīmas – arvien, arvien!" Čempionātam tika radīta tāda intriga kā vēl nekad, bet Valujevs, Maskajevs un Hejs drošības labad jau laikus paziņoja, ka viņiem uz to laiku būs trauma, apsāpējies vēders vai piemetušās iesnas.