Tautas partija ilgi domāja, ko darīt, lai celtu savus apsūbējušos reitingus. Beidzot tika nolemts sekot uz jumta dzīvojošā Karlsona ieteikumiem un pārmainīt zeķes, turklāt tā, lai kreisā tiktu uzvilkta labajā kājā, bet labā – kreisajā.

Šā iemesla dēļ no TP frakcijas priekšsēdētāja amata tika atbrīvots Valmieras Kučinskis, kura vietā iecelta Daudzes biedrīgā Muižniece, Muižnieces vietā prezidijā tika nolemts likt Rugāti, savukārt Kučinski gatavoja Rugātes vietai – par TV diktoru. "Reklāmās taču visi redz, ka tie, kuriem nav ūsu, galīgi nerullē un viņus nomoka prostatas problēmas," šīs pārmaiņas pamatoja TP Segliņš. Kad viņam saudzīgi atgādināja, ka ūsu nav ne pašam, ne Muižniecei, krietnais Mareks apvainojās: "Paši nezina, ko grib! Mēs jau labprāt šajos amatos saliktu citus vecbiedrus, bet tie visi jau ir no partijas izstājušies!"

Kamēr Āziju apmeklēja kārtējie taifūni, pāris zemestrīču un pieteicies, bet tā arī līdz krastam nenokļuvis, cunami vilnis, mūsu zemes iedzīvotāji bija spiesti samierināties ar mazākām ķibelēm. Piemēram, kailgliemežiem, kuri negaidīti bija uzradušies Pastendes pusē, pasludinājuši to par savām mājām un tika vainoti ne tikai kartupeļu un auzu ražas iznīcināšanā, bet arī pāris aitu aizstiepšanā no vietējo zemnieku ganāmpulkiem, kā arī atklātā kanibālisma un nekrofilijas propagandā. Lai cīnītos pret gliemežiem, daži speciālisti ieteica ierīkot rūgstoša alus lamatas, taču nacionālo īpatnību dēļ no šīs metodes nācās atteikties – pēc tam, kad pāris rītus pēc kārtas tika atrasti lamatās iekrituši pensionāri, vasaras brīvdienās atbraukuši studenti un skolēni, kā arī vietējais pagastvecis un pastnieks ar visu somu. Tika nolemts pārņemt Austrālijas pieredzi un izšaut gliemežus gluži kā tādus savvaļas kamieļus. Ar trīs mēnešu komandējumu uz Lielā Barjerrifa salām bija pietiekami, lai darba grupa izstrādātu priekšlikumus – medību licenci uz pīlēm vai bukiem turpmāk nevarēja iegūt, neuzrādot vismaz piecus noslaktētus mīkstmiešus.

Rīdziniekiem gan no gliemežiem nebija ne silts, ne auksts, tāpēc visvairāk apspriestais bija Rīgas domes lēmums par skolu slēgšanu. Atklājās, ka domnieku iepriekšējais sasaukums saskanīgajam Ušakovam pagrūdis priekšā iepriekš sagatavotu dokumentu, kas paredzēja deviņu krievu skolu un tikai vienas latviešu skolas slēgšanu. Jakovpliners un kompānija nekavējoties sacerēja jaunu dziesmu par Melno Nilu, krievskolēni izgāja demonstrācijās, pieprasot Ušakovam demontēt arī savu bērnudārzu un smilšu kasti, kā arī steigšus pārdēvēties par Ausainīti. Vienīgi Vicešlesers nesaprata, kāpēc ap skolām, no kurām nekādu lielo piķi vienalga nevarēja iepelnīt, sacelta tik liela jezga.

Zināmā neizpratnē bija arī latvju tauta, kas noklausījās kārtējo premjerlācīša Dombrovska uzrunu par L veida ekonomikas attīstības nepieļaujamību un īsti nevarēja saprast, ko viņš ar to domājis. "Ja L nozīmē Lācīti, tad viss ir skaidrs, bet tas tikpat labi var nozīmēt arī Lempi, Lubraku, vai, nedod dievs, Limpopo," tautai pārmaiņas pēc šoreiz piekrita arī politmurgologi. Dombrovskis ziedoja rīta miegu un devās uz televīziju visu paskaidrot skaidrā un skaidrāk, taču sanāca vēl sliktāk. Nu no viņa varēja saprast, ka zem ekonomikas bedres dibena, kurš jau sasniegts, var būt vēl viena bedre ar savu dibenu, un tā līdz bezgalībai vai brīdim, kamēr Latvija izzvelsies cauri visai zemeslodei, nokļūs pavisam dziļā dibenā, attapsies Klusā okeāna salās un ikviens iedzīvotājs kļūs par antipodu. "Ej taču tu vienreiz galīgi – pārbaudi tās bedres, pirms tur vilini citus," norūca tauta, un Dombrovskis, sev par laimi, pamodās.

VVF Zatleram gan šī ņemšanās gāja secen, jo viņš bija devies uz brālīgo Azerbaidžānu organizēt lietišķos sakarus, kultūras apmaiņu un draudzības spēli hokejā. Viena no galvenajām idejām bija izbūvēt cauruļvadu, pa kuru no Latvijas uz Azerbaidžānu pumpēt biezpiena sieriņus Kārums, svaigu gaileņu mērci un Liepājas metalurga štruntīgākos spēlētājus, bet atpakaļ – naftu, gāzi un vēl mazliet naftas. Idejas realizācijai gan bija vajadzīgi saskaņojumi no Maskavas, tāpēc vizītes sausais atlikums bija vesels lērums ar sadāvinātiem Heidara Alijeva krūšutēliem, kurus Zatlers atveda no Baku. Lai tos satūcītu lidmašīnā, uz bagāžas nodalījumu nācās pārsēdināt pat dažu labu vizītē līdzi paņemtu pārāk runīgu miljonāru, toties Heidariem atradās pielietojums – tos nostutēja blakus Maskavas uzdāvinātajam Puškinam, kas kopā demonstrēja tautu draudzību un radīja iespaidu, ka visi dzīvo laimīgi.

Liels kašķis izcēlās Jūrmalas domē. Kaut gan šoreiz nebija skaidrošanās par lielākā kretīna titulu, neviens pisuāros neslēpa aploksnītes ar naudu un pat Jaunalksni par vēdera aizcietējumiem nebija informējis, opozīcija sadumpojās un pieprasīja no amata noņemt mērīgo Munkevicu. Izrādījās, ka viņš, pat neapsildījis degunu jaunā kabineta rakstāmgalda atvilktnē, atlaidis no darba vairākus pašvaldību uzņēmumu vadītājus. Nežēlastībā bija kritis arī Dzintaru koncertzāles priekšnieks Kondratjuks, kuru atlaida par nespēju noorganizēt opersvētku turpinājumu, Jaunā zviļņa āfterpārtiju trīs mēnešu garumā un Maskavas Lielā teātra viesizrādes. Viņu pārcēla darbā par pludmales pārvietojamo tualešu uzraugu.

Tikmēr Brazīlijā pie dziesmas tika paņemts vietējā Degpunkta un 112 vadītājs Souza, kurš, izmantojot dienesta stāvokli, ne tikai pats pasūtīja, organizēja un veica noziegumus, bet arī tos filmēja, montēja, ierunāja lomas, sacerēja mūziku un vēl pamanījās demonstrēt televīzijā. Britiem bija aizdomas, ka tieši viņš Londonā sarīkojis juvelierveikala Graffs aplaupīšanu un vēlāk piesūtījis policijai video, kurā redzams, ka neilgi pirms laupīšanas veikalā, līksmu dziesmu dziedot un šaujamos vicinot, ieiet Bušs un Blērs. Savukārt ASV Kinoakadēmija nolēma par daudzpusību Souzu nekavējoties nominēt vismaz vienam Oskaram.