Jūrmalā sākās Jaunais zvilnis, un cilvēki aizmirsa par visu uz pasaules – viņus vairs neinteresēja globālā dižķibele, Maikla Džeksona nāves apstākļi, TV Pornorāmas nakts ziņas un pat tas, vai Biedriņš, Kambala un Sandis Valters beidzot ir apprecējuši vienu un to pašu meiteni vai tomēr divas dažādas.

Uz zvilni tika nogādātas trīs tonnas botulīna, lai Kirkorovs varētu stāties fotokameru priekšā, kā arī aizvāktas piecas tonnas smilšu – pilnīgi pietika ar Pugačovas pienesumu. Diemžēl ar savu klātbūtni festivālu pagodināt nesanāca Madonnai, kura gan gribēja ierasties Jūrmalā, taču viņas airbaltiku boingu notrieca Munkevica trenētie un Ančāna vārdā nosauktajā tualetē neatrastie Jūrmalas municipāļi. Neoficiāla informācija liecināja, ka Jūrmalā iebraukšana bijusi aizliegta arī grupai Metallica, kas bija vēlējusies piedalīties nakts diskotēkā.

Policijai fotoradariem tikmēr bija īstais pļaujas laiks – vienā priekšpusdienā tika nobildētas vairāk nekā 6666 mašīnas, kas bija pārsniegušas ātrumu uz Jūrmalas maģistrāles, trīs spēkrati, kas to pašu bija pamanījušies paveikt šosejai paralēlajā laukā, un viens bentlijs, kas par ātru bija braucis siena gubā. Baumas, ka pie vainas bijis Miša Šūmahers, šoreiz neapstiprinājās, jo viņu atsauca no pensijas, samazināja to par 70 procentiem un lika atkal sēsties pie sarkano zirdziņu Ferrari stūres. Par premjeru divreiz tā arī nekļuvušais Zalāns gan netīšām izpļāpājās, ka lielākā daļa uz Jūrmalu braucēju bijuši VVF Zatlera kā aunu bars iztrenkātie valdības vīri, kuri steigušies likt savu parakstu zem pavisam neslepenā memomurgoranda ar SVF. "Īsts antiņu bars," skeptiski noteica Rubiks, salika diplomātā Rīgas melno balzamu, pāris šprotu bundžas, Laimas ražotu šokolādes cūku un devās uz Briseli pie Barrozu, lai parādītu, kā lietas kārtojamas.

Diezgan nelaimīga debija Rīgas Dinamo rindās sanāca Ozo, kurš jau pirmajā pusspēlē kārtīgi dabūja pa snuķi. Nelabvēļi mēļoja, ka hokejists tīšām savainojis degunu, lai izpelnītos spirta kompresi, tomēr ārsti bijuši viltīgāki un nozieduši viņa degunu ar joda tinktūru, zeļonku, kliņģerīšu uzlējumu un streptocīda smēri. Citādi komandā viss bija kārtībā, ja atskaita, ka uz mājām tika aiztriekts kāds amerikāņu students, kam pat neļāva uzvilkt slidzābakus, kurus viņš nebija pratis aizšņorēt. "Viņam to nemaz nebija līdzi, jo puika bija iedomājies, ka mēs spēlējam lauka hokeju," atklāja anonīmi avoti komandas menedžmentā, kuri faksu par labu un lētu hokejistu meklēšanu netīšām bija nosūtījuši arī uz Pakistānu, Indiju un Nīderlandi.

Finanšu Repše sēdēja mājās, skumji drāza koka pistolīti un atminējās laikus, kad viņš vēl bija aizsardzības ministrs un varēja tikt pie lidmašīnām, kuģiem, lielgabaliem un mīnām. "Eh, laiki bija..." nopūtās Repše un aiz gara laika sarīkoja nelielus mentu karus starp VID, PID, MID, SPID, SMIRD un KNAB. No KNAB viņš pieprasīja informāciju par tiem VID darbiniekiem, pret kuriem ierosinātas administratīvo pārkāpumu lietas, bet pēc tam līdzīgas ziņas, tikai par KNAB darbiniekiem, pieprasīja arī no VID. "Kā man patīk tusiņi!" līksmi sita plaukstas Repše, vērojot, kā ierēdņi, tusnījot un sviedrus slaukot, lēkšo no viena kantora uz otru.

Kamēr pasaulē, cīnoties pret jauno cūku gripu, potenciālajiem slimniekiem lidostās mērīja temperatūru, lika rādīt mēli un urīnpūsli, pūst trubiņā, kā arī taisīja klizmu, latvju zemē kā vienmēr izvēlējās savu īpašo ceļu un izdomāja aizklapēt slimnīcas. "Nav slimnīcu – nav slimnieku," lēmumu pamatoja veselīgā Rozentāle, izpelnoties atzinību no gandrīz aizsaulē aizgājušā studiju laiku partijas vēstures īsā kursa pasniedzēja. Atlikušos slimniekus tika ierosināts vest uz Stradiņiem, kur universitāte bija labi pacentusies sagatavot veselu baru ar komunikācijas speciālistiem, pīārščikiem un citiem dvēseļu pētniekiem, kuri bija pilnīgi pārliecināti, ka spēs slimniekiem ieskaidrot, ka tie patiesībā ir veseli, bet pārējos pārliecināt, ka balts ir melns, Latvijas valdība ir labākā pasaulē, bet apcirpta pensija labāka par neapcirptu.

Beidzot atrisinājās nešpetnās krokodilu mātītes Krokses liktenis – par laimi, viņu tomēr nevajadzēja iemidzināt, jo tika izskatīta iespēja deportēt rijīgo Nīlas nezvēru uz kādu Eiropas, Amerikas, Arktikas vai Antarktīdas zoodārzu. To padzirdējuši, dāņi pieņēma lēmumu palielināt armijas kontingentu Ziemeļu ledājos, polārpētnieki izgāja sniegotajās ielās protesta mītiņam, strauji kritās Baraku Obamas reitings, Eiropa piedzīvoja kārtējo emigrācijas vilni, bet Gaujas Nacionālo parku par sodu neiekļāva Pasaules dabas brīnumu sarakstā.

Tomēr pavisam bēdīgi Latvijā pagaidām vēl nebija. Labo ziņu sarakstā varēja iekļaut vēsti par divu ventspilnieku brīnumaino izglābšanos no mežonīga sama zobiem, faktu par to, ka Aglonas svētceļnieki nebija sarīkojuši īpaši lielu sastrēgumu, un ziņu par to, ka Degpunkts beidzot dosies atvaļinājumā. Tā gan pilnībā tā arī neapstiprinājās, tāpēc latvju tautai, kā jau visu gadu, televizoros nācās skatīties, kā darāms tas, kam nekad nevajadzētu atkārtoties.