Nedēļā, kad beidzot iestājās kaut kas vasarai līdzīgs, latvju zemi sasniedza arī sliktas ziņas – premjeru Dombrovski tumšā vārtrūmē bija noķēris Starptautiskais valūtas fonds (SVF) un, piedraudot ar aizdevumu, paģērējis atdot maku, pulksteni un bikses.

"Tas, ko jūs tur valdībā nogriezāt, ir tikai puķītes, odziņas mēs griezīsim tagad," draudēja niknais fonds un paģērēja PVN palielināšanu par 200%, pensiju, algu apcirpšanu par 100%, kā arī nekavējošu Rīgas "Dinamo" līguma noslēgšanu ar Hosu, Pujacu, brāļiem Oriem un vārtsargu Afoņinu. No lielās jezgas pamodās pat VVF Zatlers, kurš fondu nodēvēja par slikto policistu, sevi – par Cieto Riekstu VI, bet visus pārējos – par jaunajiem gurķiem. Pēc tam viņš lepni paskatījās apkārt, apvaicājās Lilitai, vai viss kārtībā, uzvilka naktsmici un aizgāja gulēt.

Pastnieki uzsāka streiku, jo tiem nācās mēģināt ietūcīt 1292 pastkastītēs 640 lappušu biezo un pusotru kilogramu smago Latvijas Vēstnesi. Tajā bija publicēts tikai viens, toties vitāli svarīgs dokuments: 13. gadsimtā izdotā instrukcija – ko iedzīvotājiem darīt mongoļutatāru iebrukuma un jūga laikā un ar ko nodarboties īsi pēc tam. "Priecājieties, ka mēs to beidzot pārrakstījām no pergamenta un papirusa uz papīra, citādi būtu sanākusi pusotra tonna!" pastniekus uzmundrināja likumdevēji, taču viss velti – nācās steidzami lemt par to, vai turpmāk šādus dokumentus izdot tikai elektroniski, nolasīt radio un TV vakara pasaciņas Miedziņš nāk vietā, palaist ēterā vienlaikus ar kārtējo ugunsdzēsēju sirēnu pārbaudi vai arī nodrukāt to uz tualetes papīra ruļļiem, kas būtu lietderīgāk. Pastnieki gan mierināja sevi ar domu, ka tuvākajā laikā viņu kantorim paliks tikai piecas, bet pēc tam – trīs un viena darba diena nedēļā.

Saeimas deputāti intereses pēc sāka pētīt, kāpēc valdība atbalstījusi Pareksu bankas glābšanu un secināja, ka zināms pamats tam tomēr bijis. "Kā gan citādi Kargins un Krasovickis saņemtu brangus procentus par depozītiem, kurus iegrūduši bankā, kurai bija jāiet pa burbuli," skaidroja finansiāli sekretārīgais Bičevskis. Punktu diskusijām pielika bijušais Slakteris, kurš atgādināja, ka, neiepumpējot nodokļu maksātāju naudiņu Pareksā, deputāti algās nesaņemtu neko. "Tas jums vairs nebūtu nekāds nothing special," noteica Slakteris, un visi viņam piekrita.

Latvijas Alus darītāju asociācija ierosināja turpmāk atļaut alu tirgot arī naktīs, no skārda mucām un bērnudārzniekiem, un parlaments ieslīga drūmās un ilgās pārdomās, jo nekāds rīkojums šajā sakarā no Briseles lielajiem kāpostiem saņemts nebija. Deputāti atzina, ka kaut kas labs šajā priekšlikumā ir – dzērumā esošiem cilvēkiem valsts pārvaldes politika liksies saprotamāka. Diskusijas gan neprognozējami ieilga, jo deputāti nespēja vienoties, vai atļaut alu tirgot no pulksten 22 līdz astoņiem rītā vai no desmitiem vakarā līdz pulksten 8. "Katram, kurš dzīvē ir redzējis alus pudeli, ir savs viedoklis," norūca atbildīgās komisijas atbildīgā Seile. "Kuram tad nav skaidrs, ka tā ir bundžas formā, uz tās ir rakstīts Sidrs un tā tiek tirgota par 50 santīmiem tuvākajā točkā!"

Lidostā Rīga pulcējās ļaužu desmiti, lai sagaidītu dzimtenē atgriežamies Sandi Ozoliņu. Diemžēl no Kopenhāgenas reisa viņš neizkāpa, tāpat kā neizkāpa arī no Stokholmas, Frankfurtes, Londonas un Taškentas reisiem. Dažs ieminējās, ka nedēļas beigās viņu redzējis kantrimūzikas festivālā Bauskā, tomēr tas izrādījās pavisam cits Ozoliņš; cits bažījās, vai Sanča nav uzkāpis uz korķa lidmašīnas salonā, pilota kabīnē, uz trapa vai kādā duty free, tomēr viss beidzās laimīgi un ar reisu no Helsinkiem hokejists ieradās gan. "Es joprojām varu iemest," savus plānus hokeja laukumā un ārpus tā ieskicēja Ozoliņš, tuvākus komentārus žurnālistiem solot sniegt intervijā LTV7 tiešraidē ar ierakstu no tuvākā interneta bāra. "Who the fuck is Ozolinsh?" brīnījās no lidmašīnas izkāpušais Positivus festivāla Dohertijs, kurš bija skaidrā, tāpēc neviens viņu neatpazina. Neviens viņu arī nesagaidīja, jo festivāla organizētāji bija paļāvušies uz to, ka Dohertiju kā vienmēr kaut kur savāks policija, un viņam sākotnēji iecerēto laiku uz skatuves atdevuši Kombuļiem.

Stacijas pulkstenis rādīja nepareizu laiku, pretī Vidzemes tirgum esošais bija netīšām demontēts kopā ar visu veco maiznīcu, Kobes pulkstenis bija apstājies pēdējās zemestrīces laikā, bet Laimas pulkstenis atžirga tikai brīžos, kad tam uzčurāja kārtējais no policijas nagiem pasprukušais norvēģis, iebumsījās slidojošs skrituļdēļotājs vai ciparnīcā puķu pušķi nikni iegrūda kāds apčakarēts randiņotājs. Tāpēc Rīgas dome nolēma ar šiem laikrāžiem solidarizēties un atslēgt arī 20 citus veķerus, bet pārējos 24 sagrozīt katru pēc sava laika. Nu atkrita problēmas pavasaros un rudeņos grozīt pulksteņu rādītājus par stundu atpakaļ vai uz priekšu, turklāt arī no iedzīvotājiem vairs sūdzības neienācās – neviens tāpat vairs nezināja, kāds ir pareizs laiks. Lai to noskaidrotu, turpmāk latvju bāleliņi zvanīja 03, 1188, 112 vai arī, kā to bija visos jautājumos ieradusi darīt valdība, – pa tiešo uz SVF māju.

Ar priecīgu ziņu nāca klajā dermatovenerologi – izrādījās, ka vasarā strauji palielinājusies saslimstība ar gonoreju. "Salīdzinājumā ar ziemā ierasto sifilisu triperītis jau tādas bērna šķavas vien ir," pamatoja mediķi. Ņemot vērā, ka dižķibele bija skārusi visas nozares un sfēras, mediķi ieteica netērēties prezervatīvu pirkšanai, bet no slimībām izsargāties ar sentēvu metodēm – uzmeistarot prezervatīvam līdzīgu uzparikti no aitu zarnām, ieziest galu ar sautētiem mamuta taukiem vai vismaz pievilkt ģīmi tā, lai uz seksu prāts nenestos.