Kamēr meteoromurgologi prognozēja kārtējo vētru, krusu, zemestrīci un pat mākslīgās spermas plūdus, baisas lietas notika Rīgas zooloģiskajā dārzā. Tur apmeklētājiem mēģināja uzbrukt savulaik Plakanciemā notvertā mežonīgā savvaļas Krokse, kas, ietērpusies T kreklā ar uzrakstu Gena rullē un ar saucieniem Brīvību krokodiliem!, lēca ārā no tropu mājas ķirzakām paredzētā baseina un centās neuzmanīgākajiem nokost roku vai kādu citu pāri margām karājošos locekli.

Krokse tika ierakstīta Ginesa rekordu grāmatā kā pasaulē visaugstāk lecošais krokodils, tomēr to nācās deportēt uz kādu drošāku vietu, no kurienes neizlēktu pat Isinbajeva. "Malacis, čabulīt, es ar tevi! Turies!" no Kabulas Kroksei apsveikuma telegrammu atsūtīja Afganistānas vienīgā cūka Hānzirs, bet slavenais leduslācis Knuts, kas beidzot bija oficiāli pierakstījies Berlīnē, Kroksi uzaicināja draugoties un tviteroties internetā.

Ne mazāk dramatiski notikumi risinājās Patiesības ministrijā Mūkusalas ielā – ieradās viedais Tralmaks ar igauņu investoriem un Luksemburgas naudu no Panamas kontiem, kurus apkalpoja Vanuatu iezemieši Hrenviņzinkursalā, un nopirka ministriju ar visām parpalām. "Kur mēs tagad publicēsimies, kurš uzklausīs mūsu vienīgos patiesos viedokļus?" brēca sorosīti un citi geji, bet Pazoliņš līdz turpmākiem jauno kaklakungu rīkotājiem vairs īsti nezināja, ko rakstīt un aiz pārbīļa sāka slavēt VVF Zatleru. Mūkusalai lojālākie darbinieki rītos sveicinājās ar klusu tere!, kā arī rakstīja skaipā, savukārt pavisam lojālie draudēja izdot savu laikrakstu. Domstarpības radās par tā nosaukumu: Diena Bez Tralla, Diena Bez Maka, vai Sarmīt, Atgriezies!

Visas pasaules poteromāni savienojās Londonā, kur pirmo reizi tika izrādīta seriāla jaunākā sērija. Antipoteromāni gan mazajam burvim Harijam ieteica labāk doties uz Itāliju un pārvērst G-8 sammita dalībniekus par krupjiem vai vismaz pieburt viņiem tik daudz prātiņa, lai tiktu galā ar globālo krīzi, uiguru nemieriem, ziemeļkorejiešu hakeriem un mūsu pašu Privertu, kurš atkal bija noķerts par narkotiku kontrabandu. "Nav laika! Jāglābj Cūkkārpa," paziņoja Poters.

Jaunā veselības Rozentāle līdz nāvei pārbiedēja premjerlācīti Dombrovski, gaišā nakts laikā ar matu galiņiem atsperot vaļā viņa guļamistabas durvis un pieprasot vēl 90 ļimonus latu veselības aprūpei. Kaut gan Dombrovskis dievojās, ka, vēl runājot par ministres stāšanos amatā, abi vienojušies, ka naudas un seksa nebūšot, Rozentāle neatstājās un piedraudēja Dombrovskim vecumdienās pie gultas nepienest pīli. "Lai tā Rozentāle iet, kur grib, nes, kur grib, es palikšu savā vietā un Tvaika iela ar visu Aldari arī," beidzot nosprieda Dombrovskis, pamodās un atkal aizmiga.

Valdība taupības nolūkos nolēma samazināt ieslodzītajiem uztura devas. "Brangi te viņus baro: prosas putra, biešu laksti, balandu zupa, asaka bez zivs, viegli apcepta slieka un pelnu ievārījums – neko tādu pat mēs savā mūžā neesam baudījuši!" aplūkojuši cietumnieku ēdienkartes, skaudīgi norūca valdības ministri un sprieda par uztura devu samazināšanu vēl lielākos apjomos. No šā nodoma tomēr vajadzēja atteikties, jo cietumnieki brokastīs sāka grauzt kameru restes, pusdienās uzkoda lāvas un parašu, bet kāds attapīgākais bija pa kluso desertā pamanīties pat nolocīt paša cietumu cietuma priekšnieka Puķītes štrumbantes.

Iekšlietu ministrijā dzima projekts par vēl simts fotoradaru iepirkšanu, tikai šoreiz tika nolemts izmantot privātās partnerības principu. Pirmie konkursam pieteicās Pārdaugava, Auseklītis, Tālberga banda un Haritonova grupējums, kuriem jau bija neliela pieredze līdzekļu piedzīšanā. Vienīgās problēmas iekšlietu Mūrniecei bija tāds nieks kā izmaiņas likumdošanā, turklāt nelielas domstarpības radīja arī tas, vai pirms fotoradariem kā Rietumos izvietot brīdinošās ceļazīmes. "Ei nu, ko jokus, tad taču neviens negribēs pārkāpt ceļu satiksmes noteikumus!" oponēja iekšlietu struktūras, iesakot šīs ceļazīmes kopā ar zīmi Sūdīgs ceļš izvietot pie visiem Latvijas robežkontroles punktiem vai, vēl labāk, – pie Eiropas Savienības rietumu krasta.

Rīgas Dinamo parakstīja līgumu ar Sanču Ozoliņu, kurš solījās uz ledus atstāt sirdi, bet krogā – maku. Nu brāļiem Valteriem un Šķēlem vajadzēja gluži vai publiski kniebties pludmalē, citādi žurnāla Privātā Zive slejās netikt. Sončika veica krūšu palielināšanas atgriezenisko operāciju, bet arhibīskape Vanaga beidzot iestājās vīriešu klosterī par vīna pagraba sargātāju – arī viņa nu grima dziļā aizmirstībā, jo visi paparaci dežurēja pie Arēnas Rīga tuvākajām un arī tālākajām dzertuvēm, gaidot Ozoliņu.

Rīgas domniekus nepatīkami pārsteidza mērs Ušakovs, kurš tā vietā, lai pirms domes sēdes uz balalaikas atskaņotu jaunāko tatušku singlu un uz balsošanas tablo demonstrētu Naša Raša sēriju, pieslēja deputātus kājās un lika tiem dziedāt Latvijas himnu. Pret to asi iebilda Jaunpupa Jaunais laiks un Valda Valda Ģirta Ģirta Ziloniskā savienība: "Mēs mājās aizmirsām tekstu, kā lai nesagatavojušies nodziedam?!" Ušakovs arī uzdeva iepriekšējam birķermeistaram Birkam steidzami uzgleznoties un ieportretēties, kā arī pie viena paķert līdzi Aksenoku, lai mēru portretu galerija rātsnamā nepaliktu tukša. "Un tu, garais, pārāk neizpleties, lai tam sīkajam arī paliek vieta. Un taupības nolūkos varam abus pakārt vienā vietā – tur, pie tualetēm," brīdināja Ušakovs.