Kamēr latvju tauta izmisīgi mēģināja apjēgt, kas tai ar 1. jūliju jau ir nogriezts, bet kā nogriešana vēl tikai sekos, pāri zemītei pārvēlās milzu karstuma vilnis, kas iedarbināja sen piemirstos geizerus, iekustināja sasalušo lavu, izkausēja bargajai vasarai sarūpētos saldējuma krājumus, cēla Aldara un Bauskas alus apgrozījumu, kā arī lika slēgt pirtiņas, solārijus, radiatorus un vistu grilējamos aparātus, jo putni itin labi cepās arī svaigā gaisā.

Bāleliņi kunkstēja, ka šāds karstums nav izturams, zūdījās par to, ka treknajos gados uz kredīta nopirkuši D&G dūraiņus, vaļenkus un ausaini, kā arī izgāja ielās, protestējot pret globālo sasilšanu, meteoromurgologiem, kuri lietu solīja akurāt sestdien un svētdien, un pie reizes arī pret valdību. Pie Rīgas siltuma tika izkārts karogs ar sēru lenti, bet katlumāju darbinieki devās trimdā uz Arktiku vai Antarktīdu. Priecīgi bija tikai zemnieki, kuriem atkal bija attaisnojums par neražas gadu un iemesls subsīdiju prasīšanai un nedabūšanai. "Ja būtu kaut ko iestādījuši, iesējuši vai vismaz apmēslojuši, varbūt kaut kas arī izaugtu," mēģināja oponēt speciālisti, taču neviens viņos neklausījās.

1. jūlijā jaunievēlēto pašvaldību deputāti steidza apstiprināt savus mērus turpmākajiem četriem gadiem – kamēr visi nav apkrituši ar saulesdūrienu. Rīgā parādījās jauns birķermeistars – par to kļuva saskanīgais Ušakovs, kuram diemžēl viņa priekštecis Birks tā arī neuzsvieda kaklā mēra ķēdi, neatdeva karodziņu un pat ne no Gundarbojāra palienēto kazahu apmetni, uz galda atstājot vien politisko testamentu, tukšu saimniecības naudas atvilktni un zīmīti: "Izgajs. Nekad vairs nenaks. Janka."

Jaunā koalīcija par savu prioritāro uzdevumu uzskatīja tikt galā ar vārnu, kas ilgstoši terorizēja Purvciema iedzīvotājus un tika turēta aizdomās ne tikai par vairāku spēļu zāļu un benzīntanku aplaupīšanu, bet arī par ceļa ruļļa aizdzīšanu. Vārnas problēmu uzticēja risināt Turlajam Dainim, kuram bija pieredze, veicot līdzīgus uzdevumus Afganistānā un citos karstajos punktos. Diemžēl pirmais risināmais uzdevums beigu galā izrādījās dabūt nost no domes sēžu zāles tribīnes Ģirtu Ģirtu Valdi Valdi un Lindas Jaunpupu, kuri bija iekarsuši debatēs par to, vai viņi drīkst debatēt 15 vai tomēr tikai 15 minūtes un vai debatēšana par debatēm ietilpst debašu laika termiņā. Debates beidzot apklusa, kad Ģirts bija nolasījis savu priekšvēlēšanu programmu un vairāk nekā sakāma viņam nebija.

Pa to laiku Rīgas dome briesmīgi izgāzās starptautisko institūciju acīs – uz Latviju pa ceļam uz U2 koncerttūres atklāšanu atbrauca britu karalienes oficiālie gulbju skaitītāji ar pašas Elizabetes II zeķtura pogas ordeņa kavalieri priekšgalā, taču Zaķusalas 1,2 hektāros par 30 000 latu būvētajā zīriņu pansijā atrada tikai četras tukšas siļķu konservu kārbas, divus mazlietotus prezervatīvus un nolauztu makšķerāķi, bet nevienu pašu putneli. Vides departamenta zaļais Kļaviņš gan taisnojās, ka pie vainas ir Preses nams, uz kura jumta zīriņiem labpatīk uzturēties biežāk, jo no turienes ir tuvāk līdz Olimpijas rimčikam, tomēr jaunā vara bija nepielūdzama un lika viņam izvēlēties – vai nu perē pats, vai arī departamentu apvienos ar komunālajām struktūrām un uz Zaķusalu tiks pārceltas uzņēmuma Rīgassūdens kanalizācijas nosēdakas.

Tikmēr par jauno veselības ministri tika apstiprināta infektoloģiskā Rozentāle, kura bija izbalsota no Rīgas domes, toties panākusi ne tikai to, ka arī Latvija tiek iezīmēta uz pasaules cūku gripas kartes, bet arī mūsu valsts iziešanu tripera izplatības avangardā. "Ar šo panākumu mēs varbūt vismaz atkal norausim kādu piķi no Eiropas, jo citādi bez puspolša un pāris miljardiem ar mūsu veselības sistēmu tāpat skaidrībā netikt," secināja deputāti, dusmās slēdzot pirmo slimnīcu, kas patrāpījās pa rokai.

Beidzās elektroniskās biļetes ieviešanas dēļ noteiktais trīs mēnešus ilgais saudzēšanas režīms, un Rīgas satiksmes kontrolieri sāka nesaudzīgu un skarbu bezbiļetnieku izķeršanas procesu. Notvertajiem lēja mutē etiķi, urīnu un Sietiņsones-Zatleres alu, lika ēst no starptautiskās kosmosa stacijas nomontētas saules baterijas un beigtus spradžus, cepināja vēderu ar gludekli un pievienoja dzimumorgāniem elektrisko strāvu, kā arī īpaši cietsirdīgi ņirgājās, liekot vairākas stundas no vietas klausīties Markusa Rivas debijas albumu un skatīties DVD ar Candy kārtējām izdarībām kārtējā bārā, ēdnīcā vai popkorna pārdotavā. Tā kā šādas mocības nespēja izturēt pat čekas pagrabus un Abu Graibu savulaik absolvējušie, Rīgas satiksmes ienākumi strauji pieauga.

Kareivīgie svedbanki piedraudēja turpmāk iekasēt 7 santīmus no katra, kas uzdrošināsies aplūkot sava konta bilanci. "Citādi dažs te piecas reizes dienā blenž uz savu pirms desmit gadiem noglabāto latu un 12 santīmiem," niknojās svedbanki, paklusām gatavojot rīkojumu par soda naudām, kas paredzētas ļaunprātīgiem bilances neaplūkotājiem bankomātos. Taču bija arī priecīgas ziņas – ja tikai bija, par ko, tad no 1. jūlija latvju iedzīvotāji beidzot varēja nopirkt arī līku gurķi, jo bija atceltas šādus pirkumus ierobežojošās ES direktīvas un cirkulāri. Cilvēki priekā izgāja ielās – tas bija pirmais un pēdējais labais notikums kopš iestāšanās ES.