Pēc Otrā pasaules kara, atmodas, barikādēm, 13. janvāra un īsi pirms Eiropas čempionāta basketbolā sievietēm noslēguma ceremonijas Latvijas Brīvo arodblēdību savienība nolēma aicināt tautu uz lielo manifestāciju, lai protestētu pret jau pieņemtajiem budžeta grozījumiem.

Atsaucība bija vidēji liela, jo lielākā daļa apzinīgo pilsoņu nesaprata, kāpēc protestēt pēc jau notikušas lietas un kam tas viss vispār vajadzīgs, ja pat iemest kādu bruģakmeni logā traucēs apkārt Saeimai uzbūvētā Mannerheima aizsardzības līnija, kas bija nosaukta Mažino vārdā. Deputāti gan izskatījās mazliet nobijušies – ceturtdienas sēdi tie sāka kopā ar pirmajiem gaiļiem, lai paspētu ne tikai apzieģelēt grozījumus un izskatīt likumu par aviāciju, bet arī pasludināt vasaras brīvdienas un ielīgot Jāņus, iepēterot Miķeļus un nojurģot Jumjus.

Pie budžeta grozījumiem valdība tiešām bija strādājusi ilgi un nopietni. Dziļā svētdienas naktī tika sasaukta ārkārtas sēde, kurā tika spriests par to, kurš vainīgs pie valsts novešanas šaurajā bezizejā un kā no tās tikt ārā, un vilkti sērkociņi, lai noskaidrotu, kuru no steigā izstrādātajiem grozījumu projektiem ātri neapspriest, bet pieņemt. Lai gan perspektīvākais priekšlikums šķita lūgt Madonnai adoptēt valsts budžetu un Ministru kabinetu piedevām, valdības vīri tomēr izšķīrās par 10% samazināt pensionārus, par 20% – valsts pārvaldē strādājošos, par 50% – skolotājus, policistus un ugunsdzēsējus, par 70% – strādājošos pensionārus, kā arī par 0,01% – ierēdņus un birokrātus. Ministru ministrs Dombrovskis apmierināti raportēja, ka pēc tam, kad ES un SVF vīri būs nosvinējuši Jāņus, viņi uz pohām varētu grozījumus atzīt par labiem esam un iešķiebt kādu miljardu. "Ja arī tas nelīdzēs, pieteiksim karu Krievijai un padosimies gūstā – viņi jau tāpat te ir," pamatoja valdība.

Krievi tiešām te jau bija. Vismaz Rīgas domē, kur gaišā dienas laikā tika noslēgts Ušakova–Šlesertropa pakts, saskaņā ar kuru par jauno Rīgas mēru kļūst Ušakovs, bet par visu pārējo – Šlesers. Pirmie darbi saistījās ar vicemēru skaita samazināšanu, kā rezultātā pašvaldība guva līdzekļu ietaupījumu, izsolē par 2,50 latiem gabalā pārdodot divus pamatīgi izsēdētus krēslus, vienam no kuriem bija aizzāģēta kāja. Tāpat tika izveidots speciāls Birokrātu apkarošanas centrs, kurā strādāja 666 darbinieki, kas ilgstošu pētījumu rezultātā rātsnama stūrī atrada paslēpušos veselu vienu birokrātu, kuru nekavējoties atlaida no darba centrā. Par pilsētas izpilddirektoru tika lemts iecelt visur pabijušo Radzēviču. "Re nu, un jūs vēl teicāt, ka lielāku zābaku par Škaparu šim amatam neatrast!" pret to iebildumu nebija pat opozīcijā sēdošajam Jaunajam laikam.

Savā pēdējā sēdē pirms došanās pelnītā četru gadu atpūtā Rīgas domnieki ar trim balsojumiem paguva vēl izlemt 263 jautājumus. Ilgākās diskusijas raisījās par sēdēšanu parku un kanālmalu zālienos un palieņu pļavās – deputāti bažījās, ka rīdziniekiem tajos varētu uzbrukt plēsīgas ērces, kurmji, bebri un kamenes. "Ar ērci dibenā viņi taču nebūs spējīgi atvilkties uz nākamajām Saeimas vēlēšanām!" pamatoja deputāti, kas diemžēl balsojumā atkal visu sajauca un ar speciālu lēmumprojektu noteica, ka ērces drīkstēs atrasties ne tikai parku, bet pat svētās kanālmalas apstādījumos. Par laimi, vismaz attiecībā uz drasēšanu pa ielām ar atvērtām alus bundžām un citām kefīra pakām veselais saprāts ņēma virsroku. Turpmāk policija drīkstēja sodīt pat tos indivīdus, kas sabiedriskā vietā žagojas vai atraugājas, tā atstājot vaļā savu alkoholisko dzērienu iepakojumu.

Veselīgais Eglītis iedomājās, ka ir izglītības ministrs, un pārsteidzīgi demisionēja. "Viņš izvēlējās vieglāko ceļu un kā tāds zaķpastala pirms aiziešanas neparakstīja nevienu papīru par slimnīcu slēgšanu un medmāsu pasludināšanu ārpus likuma," nikns bija ministru ministrs. "Nu, vai nav pilnīgs koķis?!" sašutuši bija pat Eglīša kolēģi no Tautas partijas, kuriem papardes zieda vietā nu bija jāmeklē jauns muļķis, tomēr viņi solījās jau tuvākajā laikā amatam piemeklēt kādu caurkritušu ārstu. VVF Zatlers piedāvāja šo amatu uzņemties dakteru arodblēdības Kerim, bet tas savukārt – pašam Zatleram. "Kaut kādas iemaņas taču viņam ir – protēzi no kājas atšķirt spēs," šo piedāvājumu pamatoja Keris. To padzirdot, sarosījās Satiksmes ministrija, kas piedāvāja Zatleram kļūt par Latvijas pasta šefu. "Kaut kādas iemaņas taču viņam ir – aploksnīti nešaubīgi atpazīs!" pamatoja ministrija.

Bijušais Ulmanis tikmēr tautas vārdā pieprasīja no politiķiem grēku nožēlošanu, harakiri, atvainošanos un atzīšanos, ka viņi ir stulbi vai blēdīgi, bet vislabāk – gan tā, gan tā. Politiķi briesmīgi apvainojās, atgādināja lāga Gunčam, ka arī viņš savulaik caur lielo politiku ticis pie jauna klozetpoda, un ieteica lielāku uzmanību pievērst Dinamo sastāva komplektēšanai. Klīda baumas, ka bagātie krievu klubi pārpirkuši jau visus mūsu labos hokejistus un Jekaterinburgas Automobilists pat metis acis uz Sorokinu un Bērziņu, bet uz Jeisku nāksies doties Laviņu Rodžeram, jo tiesības uz Janu nopircis vietējais Piščeviks.

Šokējoša informācija atklājās Taņas Karginas lietā – izrādījās, ka bijušās Parex bankas bijusī sieva pirms trim gadiem bijusi indēta ar arsēnu, dihlofosu un trīskārtīgo odekolonu. "Dura, es taču tev teicu, ka to arsēnu liku uz tava caurā zoba!" viņu kaunināja personīgais stomatologs, taču viss velti – Taņa nepadevās un pieprasīja veikt no FIB, CIP, SAB, VDK, CVK un Mossada, kā arī Parex bankas neatkarīgu ekspertīzi, lai noskaidrotu, vai viņa vēl ir pieskaitāma. "Nu, tur jau gan nekāda ekspertīze vairs sen nav vajadzīga..." sprieda taisnā tiesa.

Par 20 500 latu tapa pirmais latviešu puserotiskais pusreklāmas klips, kurā, ar knapu dvielīti piesegusies, Gūtenberga Solima skaidrā nasing spešalu slakteru valodā klāstīja par nacionālo medību īpatnībām, SPA centriem, sēņošanas paradumiem un latvju zosīm. Pēdējais bija pilnīgi lieki, jo viss jau tāpat bija redzams. Pēc uzbrauciena viņa vadītajam kantorim tūrisma Vītoliņš momentā paziņoja, ka tas ir politiskais pasūtījums, bet, kad viņam pieklājīgi atgādināja, ka vēlēšanas jau beigušās, ar telegrammas starpniecību un baložu pasta palīdzību paziņoja par savu atkāpšanos no amata.