Izgulējuši vēlēšanu nakts paģiras, politiķi ar šausmām konstatēja, ka Rīgas domē ievēlējušās tikai četras partijas, tāpēc par galvaspilsētas mēru kļūs vai nu Ušsers, vai Šlesakovs, vai Šlesers-Ušakovs. "Summa tomēr mainās no saskaitāmo kārtības, hipotenūzas kvadrāts tomēr nav vienāds ar katešu kvadrātu summu un 12 balsis ne vienmēr ir mazāk par 26," savas pirmās izmaiņas teorijā ieviesa Šlesers. "Un vispār – pie kājas man tas mēra ķeblis, dodiet man brīvostu, un beigta balle!" viņš piebilda un pasludināja, ka šā amata dēļ gatavs tandēmā pildīt kaut vai bagāžnieka lomu.

Pēc vēlēšanām nācās secināt, ka uzvarētāji tomēr var būt arī zaudētāji – jauno laiku Olafpulks ar pilsonisko Valdi Valdi Kristovski turpmākos četrus gadus palika sēžot pastalās un dziedot. Vēl grūtāk gāja Rīgas pašvaldībā tā arī neievēlētajiem politiskajiem spēkiem: Ārgalis prātoja, vai pievērsties puķkopībai, gulbju mājiņu vairumceltniecībai, kanāla vairumtīrīšanai, vai arī atgriezties pie pārtikas tehnologa, mehanizatora un asenizatora profesijas; Dinēvičs lūdzās sievai, lai ņem šo darbā par jogurtu raudzētāju un iepakotāju; kožu sagrauztais auseklīšu Dīvāns iestājās bezdarbniekos; Birks atgriezās pie veselīgās aploksnīšu saņemšanas medicīnas nozarē; Stalte gatavojās likt lietā profesionālās īpašības un krievvalodīgajiem mācīt līvu tautasdziesmas, savukārt Jolkina pievērsās eglīšu tirdzniecībai un mēģināja savaldzināt Kastēnu. "Tiešām, futbolu jūs spēlēt nejēdzat un balsot arī ne tik," spļaudījās itālis Ķeza, kura vietā Eiroparlamentā bija tikusi Taņa Ždanoka. Kopā ar Roberto Meloni viņš izveidoja Sardinellu, taglietti, risoto un spageti boloņēzas mērcē partiju, laikus piesakoties nākamajām vēlēšanām no Grenlandes un Farēru salu sarakstiem.

Arī dažās pašvaldībās vēlēšanu rezultāti radīja apjukumu. Ventspils domes sēdes turpmāk nācās nodrošināt ar tulka, surdotulka, rakstveža un pergamenta sagatavotāja pakalpojumiem, jo domē tikusī deputāte Garbuzova latviski ar akcentu spēja pateikt tikai ņet, ko uzrakstīt spēja ar četrām kļūdām. Traka situācija izveidojās Ikšķiles novadā, kur bija uzvarējis Ufo, taču viņš kategoriski atteicās kļūt par novadveci, ja vietniekos netiks iecelti Fredis, Zeibots un Pans Kleksis. Toties Liepājā tika prognozēts straujš uzplaukums: deputāts Luī Fontēns tur izveidoja No Šerifa Seska Brīvo Ekonomisko zonu, kurā brīvi varēja tirgot zāli, bet alkoholu lietot pat no atvērtām pudelēm. Uz to asi reaģēja Jamaika, Nīderlande un Reperbānis, kas protestēja pret to, ka nu visi tūristi pārvācas uz Liepāju.

Visvairāk tūristu, kuri vēlējās aplūkot Minhauzena kausu, nozagtos matemātikas eksāmenus un arheoloģiskos izrakumus, kurus Rīgas satiksmes darbinieki maskēja kā tramvaja sliežu remontus, ieradās no Londonas. Metro tur nestrādāja, Bakingemas pils bija slēgta, turklāt premjers Brauns, lēnām gāžoties no amata, bija parāvis līdzi arī 150 gadu veco Bigbenu un maķenīt jaunāko skatu ratu. Labāk negāja arī citur Eiropā – no Romas tūristus izstūma Lībijas Kadāfi mobilā telts, no Berlīnes – mūra nojaukšanas svinību dalībnieki, no Parīzes – Obamas ģimene, bet no Briseles – vesels bars pauninieku, kuri drūzmējās stacijā, klaigāja, ka esot jaunievēlētie Eiroparlamenta deputāti, un prašņāja, kur var dabūt kompensāciju par ierašanos.

Turpmāk 17. jūnijā patiešām bija pamats izkārt karogus sēru noformējumā, apraudāt tautas grūto likteni un gausties par dzīves netaisnību – tieši šajā dienā valdība bija nolēmusi pieņemt samazināto, apcirpto, apgraizīto un piecos citos veidos piesmieto budžetu, kas, pēc skaitļiem spriežot, varētu atbilst Los Angeles Lakers trīs mēnešu izdevumiem, turklāt vasaras periodā, kad visi spēlētāji ir atvaļinājumā. Lāpot cauro budžetu un mēģinot bez ziepēm ielīst iespējami dziļāk SVF, valdība lēma par progresīvā nodokļa ieviešanas sistēmu, kā arī ilgi sprieda par to, ka derētu atteikties no neapliekamā iztikas minimuma, palielināt PVN līdz 23% vai arī uzreiz līdz 666%, pasludināt pensionēšanos ārpus likuma un beidzot ieviest nodokli par elpošanu, atraugāšanos un nokārtošanos. SVF šai iniciatīvai atzinīgi aplaudēja, tomēr ierosināja budžetu apcirpt vēl par kādiem sešiem pusmiljardiem, kā arī ieviest nodokli par klepošanu un deguna šņaukšanu – tad Latvijai būšot cerības vēl šajā gadsimtā saņemt kādu tugriku no starptautisko aizdevēju fondiem.

Līdz Igaunijai bija nonākušas vēstis, ka budžeta apcirpšana attieksies arī uz Brīvības pieminekli, kuram plānoja vai nu nojaukt apakšējo trešdaļu, vai amputēt vienu zvaigzni. Tāpēc igauņi nolēma pasteigties, lai nepaliktu par vienīgo nāciju Piena ceļā, kuras pārstāvji vēl nav iekarojuši šo virsotni. Divi estipoisi slinku koalu ātrumā uzrāpās piemineklī un paziņoja, ka to dara, protestējot pret faktu, ka viņu prezidentam labāk garšo latviešu saldējums. Pēc ilgstošas pakaļdzīšanās igauņu puiši tika notverti un ievietoti atļurbenē. "Tas jums arī par jūsu lāča piekakāto mūsu Roņu salu!" pirms atlūšanas viens vēl paguva sniegt paziņojumu presei. Latvju bāleliņi no kaimiņiem negribēja atpalikt, tāpēc steidzami uzrāpās Raiņa piemineklī, apsēdās blakus Irbītem un uztupās uz apgāztā krusta Lielajos kapos. "Pēc tam mēģināsim uzkāpt Munameģī! Nu, vai vismaz paskatīsimies uz to no lejas!" lepni paziņoja varonīgie latvju bāleliņi un devās uz noliktavu meklēt Pēterbaznīcas gaili, lai pirms uzstādīšanas uzkāptu arī tam.

Ar pieminekļiem vispār bija posts – Rīgas domes Pieminekļu padome bija jau gandrīz apstiprinājusi vietu Edgara Masaļska pieminekļa celtniecībai, kad nācās šo ideju nobremzēt. Radās aizdomas, ka tūlīt nāksies raudzīties pēc vietas Zvirgzdiņaināra, 11 basketbolzelteņu un klibās Brumermanes piemineklim. Par piemērotāko vietu šādam memoriālam tika atzīts Uzvaras piemineklis, taču tur sevi bija iebalzamējusi, mumificējusi un taksidermējusi Ždanoka, tāpēc nācās meklēt citu parku.