Turpinājās priekšvēlēšanu laika trakums. Rīgas birķermeistars Birks noņēma brilles, pāris priekšzobu un pusi auss, no plakātiem drūmi solot sist vispirms tos utainos, bet pēc tam arī zilipelēkos.

Oranžais Ārgalis teica, ka darbi vispirms, apsoloties nākamajos četros gados uzbūvēt vēl vienu gulbju mājiņu un izvietot to strausu aplokā vai terārijā, lai pīlēm labāka perēšana. Jaunais laiks pie vēlētājiem gāja ar lozungu Tagad. Nu, ja ne tagad, tad varbūt vēlāk. Vismaz kaut kad, lūdzu! Zaļzemnieki uz Preses nama izbāza līdaku un makšķernieku veikala reklāmas baneri. Buldozers Šlesers savāca pilnu arēnu, piesolot, ka nākamajā sezonā Rīgas Dinamo sastāvā spēlēs Malkina, Ovečkina un Krosbija brāļi vai vismaz tantes. Jura Žuravļovs, redzēdams viņa panākumus, pārdēvējās par Šuru Šuravļovu un ielika savas partijas sarakstā 42 Ainārus, 16 atslēdzniekus un basketbolistu Ediju Šlesseru. Un tikai Saskaņas centrs neko nesolīja, bet devās pie galdnieka, lai izgatavotu Ušakova dibenam atbilstošu mēra krēslu.

Protams, nerimās arī krīze, un bankas Rimšēvičs netīšām izmuldējās par talonu ieviešanas nepieciešamību. Latvju tauta no pažobelēm, kumodēm un sakvojāžiem cēla ārā padomjlaikos neizmantotos ziepju un tramvaju talonu krājumus, supermārketos un butikos paģērot tos atprečot ikros un Calvin Klein uzvalkos. Veikalnieki apgalvoja, ka šāda opcija ir iespējama tikai vienā bodītē, kas atrodas Tvaika ielā, tomēr brieda pamatīgs dumpis. Rimšēvičs taisnojās, ka tikai pārteicies – plānots ieviest nevis talonus, bet koka rubļus un obligācijas, taču viss velti. "Bet mēs talonu sistēmu jau esam ieviesuši!" lepni vicinot e–talonu, dižojās Rīgas satiksmes Bemhens. "Tikai tā ne sūda nestrādā..." jau krietni klusāk viņš piebilda.

Studentiem, skolēniem, pensionāriem un bezpajumtniekiem atkal brieda treknie gadi, jo Rīgas dome prātoja ļaut viņiem nesodīti valstīties pilsētas zālienos, sauļot baltās miesas un ēst līdzpaņemtās ķilavmaizītes. Dārzu un parku Kazkalniņš sakostām ūsām atzina, ka to varētu arī darīt, jo visi trīs zāles pļāvēji naudas trūkuma dēļ bija ieķīlāti, un, ja zāle netiktu nosēdēta vai izgulēta, nākampavasar kūlas ugunsgrēki varētu liesmot pašā pilsētas centrā. Par aizliegto zonu sēdēšanai, gulēšanai un izmisīgam seksam bija plānots pasludināt Rīgas kanālu, jo attiecīgs apsaimniekošanas līgums pirms kāda laika jau bija noslēgts ar bebriem. Taču beigu galā lēmuma pieņemšana iestrēga domes gaiteņos, jo deputāti nespēja vienoties, vai atļaut zālienos gulēt vertikāli, horizontāli vai perpendikulāri, kā arī pa vai pret straumi.

Liels kašķis izcēlās Izglītības un zinātnes ministrijā – ministre Koķe un sekretārīgais Gruškevics nekādi nevarēja saskaņot viedokļus, vai no darba atlaižami desmit tūkstoši vai tikai 9999 no visiem 9998 skolotājiem. Abi ar aviopasta un kurjeru starpniecību sūtīja viens otram uz blakus esošo kabinetu iesniegumus, pieprasījumus, preses relīzes un draudu vēstules, pieprasot nekavējoties beigt muļķot tautu un pateikt, ka patiesībā netiks atlaists neviens skolotājs, tikai pedagogi. Nonāca pat tik tālu, ka šo strīdu beidzot pamanīja pat VVF Zatlers. Viņš līdz šim bija klusi sēdējis savā pilī, baidoties, lai kāds, tāpat kā Bekingemas pils gadījumā, nepiekukuļotu viņa šoferi un pilī nesabrauktu ziņkārīgi reportieri, kas izrakņātu Lilitas garderobi – tad kāviens ar pannu būtu garantēts. "Ja strīdas uz kapteiņa klāja, bail pat iedomāties, kas notiek uz apakšējā klāja," teica Zatlers un atkal ieslēdzās pilī. "Nekas nenotiek, tur jau sen neviena nav," drūmi atbildēja IZM.

Savukārt valdība taupības nolūkos plānoja atteikties no tiesu piesēdētājiem krimināllietās. "No viņiem tāpat nav lielas jēgas – tikai krāc un maitā gaisu," bija teikts valdībai iesniegtajos dokumentos. Lai ietaupītu vēl vairāk, tika prātots atteikties arī no tiesnešiem, prokuroriem, advokātiem un noziedzniekiem, kā arī juristiem un citiem meļiem. Līdz ar to varētu atteikties arī no policistiem, cietumiem un Juridiskās fakultātes, kas dotu vēl iespaidīgāku ietaupījumu, un premjerlācītis Dombrovskis ar mugurkaulaino Repši beidzot varētu bez bēdām skatīties acīs bargajiem SVF vīriem un sievām. Taču sanāca liela ķeza – Noziedznieku apvienotā arodbiedrība kategoriski iebilda likvidēties, apelēja pie cilvēktiesībām un, kas pats briesmīgākais, draudēja pat iestāties bezdarbniekos, tā krietni paplicinot valsts budžetu. Nācās vien valdībai tā pamatīgāk piestrādāt pie dokumenta.

Taču bija arī kāda priecīga vēsts – pēc 20 gadu pārtraukuma atkārtotā izdevumā atkal klajā nāca leģendārais žurnāls Zīlīte ar Putniņa komiksu Mums būs bēbis, un tas taps šādi. "Demogrāfiskā situācija šobrīd strauji pasliktinās, stārķi nelido, kāposti iznīkst, vecāki nevairojas un bērni nedzimst, jo ko tad internetā var iemācīties – tur jau tikai sten, pūš, elš un grūž! Arī raidījumā 1 l kultūras neko prātīgu nemāca," komiksa izdošanu pamatoja izdevēji. Vecāki aizgūtnēm pirka žurnālu, lai atminētos pirms 20 gadiem lasīto, bet, ja kaut ko bija piemirsuši, prasīja padomu bērniem, kas papildināja sencīšu zināšanas.