Pamatīgi izkāvušies ar olām, šūpolēm un krēsliem Vecrīgas pelmeņnīcā, ļautiņi pamazām gurdeni ieradās savās darbavietās, lai noskaidrotu, vai nav atlaisti vai vismaz spiesti strādāt par jūrascūciņai paredzēto iztikas minimumu. Daudz laika spēku atgūšanai gan nebija, jo jau nedēļas beigās tauta tika saukta kopā uz lielo subotņiku, kur kapustņika ietvaros kopā ar sabutiļņikiem bija paredzēts savākt ziemā pašu zemē nomestos mēslus un nezināmā virzienā nest baļķi, lai būtu ko stāstīt nākamajām paaudzēm. Pret tiem, kas lūkoja Lielo talku nobastot, draudēja vērsties ar bargākajām sankcijām – neizmaksāt trīspadsmito algu, svītrot no gludekļu, matraču un magnetofonu Majak rindas, atņemt šņabja, cigarešu un cukura talonus, bet bērniem liegt iespēju vasarā doties uz Arteku.

Latvju zemē turpinājās kūlas dedzināšanas trakums – atsevišķi indivīdi pamanījās nosvilināt pat tās pļavas, kuras bija apslīcinājuši palu ūdeņi, un pielaist uguni no kolhozu laikiem palikuša skābbarības torņa saturam. Kā jau bija pieņemts, ugunsgrēkos vainoja ekonomisko krīzi un globālo sasilšanu, kuras dēļ kūla mūsu platuma grādos bija pasākusi degt pat vietās, kurās 70. gadu meliorācijas kampaņas laikā bija ierīkoti glīti purvi. Par globālo sasilšanu liecināja arī Baltijas jūrā noķertā store, pelikāns, kurš ganījās pa Kurzemi un bija izzvejojis sausu Ventspils olimpisko peldbaseinu, kā arī raženas miesasbūves diplodoks, kurš pie Daugavpils VID nodaļas bija manīts īsi pirms sprādziena.

Lielo uzņēmumu vadītājiem apcirpa algas par 60%, un pirmais no darba aizlidoja pasta Krauklis. "Es neesmu nekāds puišelis, man vairs nav 30 gadu, par savu nākotni ir jāparūpējas, nevaru iztikt ar kaut kādiem nožēlojamiem diviem taukšķiem mēnesī, man ar tiem nepietiks pat dienišķajam kaviāram un karafītei Henessy," niknojās Krauklis. Par saviem tālākajiem plāniem viņš noslēpumaini klusēja. "Nu, nezinu, pagaidām pavaļošos, uzdzīvošu par bezdarbnieka pabalstu un kompensācijām, bet pēc tam, kad Ainārs būs Rīgas mērs, gan mani kaut kur iekārtos. Ainārs savējos nekad neaizmirst," prātoja Krauklis. To neviens neuzdrošinājās apšaubīt.

Jūrmalā tikmēr sākās festivāla Novaja volna atlases kārta, kurai pieteicās 47 dalībnieki, no kuriem daži pārpratuma pēc pat mazliet prata dziedāt vai vismaz spēja sinhroni virināt muti fonogrammas pavadībā. "Viss, pietiek, līdz brošai, es to vairs nevaru izturēt, manas kājas te vairs nebūs!" pēc piecu stundu ilgās ausu aizspiešanas ar rokām kunkstēja Maestro, kārtējo reizi paziņojot, ka šogad viņš festivālā Novaja volna nepiedalīsies, žūrijā nesēdēs, Allai Borisovnai roku nebučos, ar torti pa mūli neatrausies, uz Jūrmalu zivis makšķerēt nebrauks un pat televizoru visa šā zviļņa laikā neieslēgs. "Nu, nu, Raimi, kad piezvanīs tev no Maskavas krutais Krutojs, diebsi uz Jūrmalu palēkdamies un vēl Miļļion alih roz laikā pie flīģeļa sēdēsi!" smīkņāja festivāla organizatori.

Pēc ilgām diskusijām, kurās bija iesaistīta amerikāņu sabiedrība, ANO Drošības padome, Ķīnas kompartijas politbirojs, Āfrikas cilšu vecajo sapulce un visi Google lietotāji, Amerikas galvenais Obama beidzot meitām iegādājās politiski korektu Portugāles ūdenssuni. Dzīvnieka melnā krāsa simbolizēja afroamerikāņus, baltie plankumi – cīņu par mieru uz zemes, četras kājas un aste atgādināja par pieciem olimpiskajiem apļiem, bet muļķīgais purniņš – par bijušo Krievijas prezidentu, kurš tagad sēdēja premjera krēslā. Pats lopiņš gan par to nekā nezināja un savu karjeru Baltajā namā uzsāka, sagraužot Ovālā kabineta memoriālo ķeblīti, uz kura zināmu notikumu laikā bija sēdējusi Bila Monika, un no Mišelas sakņu dārza izrokot nule kā iestādītos kartupeļus, burkānus, baklažānus un hamburgerus.

Somālijas pirāti briesmīgi saniknojās, ka viņiem nemaksā prasīto izpirkuma maksu, par velti nepiegādā baltās sievietes, draud atteikties no kuģošanas gar viņu krastiem un pat šauj virsū, tādējādi sagādājot milzīgas morālās un fiziskās ciešanas. "Francūži un amerikāņi vēl to nožēlos. Mēs parasti nevienu nenogalinām, ja nu tikai dažkārt, nu labi, vēl kādreiz mēģinām ar vīli aiz neko darīt nozāģēt kādu ausi vai dzimumlocekli, bet vispār esam miermīlīgi un strādīgi cilvēki," sūkstījās pirātu vadonis. Starptautiskā sabiedrība sāka sašust par cilvēktiesību pārkāpumiem pret nabaga pirātiem, bet cilvēktiesību aktīvisti, ombudsmeņi, feministi un citi grīnpīsisti pieķēdējās pie tuvākā ASV kara flotes kuģa Karību līcī, pieprasot nekavējoties izbeigt vardarbību.

Noslēgumam tuvojās Latvijas hokeja izlases kandidātu vētīšana. Ar gliemeža pastu sūtītais ziņojums Ivanānam bijis ticis tikai līdz Suvalkiem, pirms desmit gadiem izslēgtais Kuldas peidžeris joprojām nedarbojās, Zviedriju nekādi nebija iespējams atrast ne uz kartes, ne globusa, tāpēc nācās iztikt arī bez Tribuncova, un pat Macijevskis pēc Dānijas čempionāta uzvaras bija aizklīdis neceļos. Par laimi, galvenais Značoks netīšām uzsēdās uz mobilā tālruņa, kur tikpat netīšām uzspieda mežonīgā zibeņa Karsuma un dzelzs panteras Skrastiņa numurus, tāpēc bija cerības, ka viņi Rīgā vai vismaz Bernē tomēr ieradīsies.

Lai stiprinātu vārtsargu līniju, izlases rindās tika iekļauts kreisais vārtu stabiņš un pārliktnis, aizsardzībā pretinieku uzmanības novēršanai Duļevski un Galviņu tika prātots aizstāt ar Duļevsku un bezdarbnieci Lieckalniņu, savukārt uzbrukumā Bērziņa vietā ledū tika iedzīta bērza koka tapiņa. Vēl uz Berni tika ņemti līdzi pieci spaiņi ar ripām, kuras briesmu gadījumā izbērt uz ledus, kā arī kaste ar košļenēm, ar kurām gan galvenajam Značokam pietiktu tikai pirmā perioda pirmās minūtes pirmajām 13 sekundēm. Tomēr skats uz Latvijas izlasi jau bija daudz cerīgāks.