Pāri latvju zemei pāršalca Ziemeļkorejas līdz galam nepalaistā satelīta atlūzas, divi amerikāņu iznīcinātāji, Zaļā ceturtdiena, Klusā piektdiena, Smagā sestdiena, Paģirainā svētdiena, Brīvā pirmdiena un Lieldienas kā tādas.

Par godu šiem lielajiem notikumiem Molā tika gatavota omlete no 1800 olām, kuru perēšanai tika mobilizēti visi valsts zaķi, truši, strausi, kazuāri, Dabas muzejā esošais dinozaura izbāznis, kā arī abi divi zoodārza Līdakas. Satraukumu radīja vien igauņu militārie spēki, kas savas 80 tehnikas vienības visa gada garumā mēģināja lēnām transportēt pa VI-A Baltica un Rail Baltica cauri Kilinginemmei, Hedemestei, Treimaņiem, Kabļiem un Iklu uz Rīgu un tālāk uz NA-TO galveno štābu. Par satiksmes sastrēgumiem latvju bāleliņiem nebija iebildumu, ir sevišķi ņemot vērā to, ka Rīgas satiksme bija atbrīvojusi ielas no liekajiem autobusiem, trolejbusiem, zirgu tramvajiem un līnijdroškām, taču nepārtrauktā lidmašīnu dūkoņa debesīs krita uz nerviem vairāk nekā air-Baltic šefa Flika alga.

Triumfālu Eiropas turneju tikmēr aizvadīja Baraku Mišela un viņas drēbju skapis. Mišela samurcīja britu karalieni, sabučoja Francijas prezidenta sievu, noņēma lakatiņu Turcijas premjera kundzei un pat pamanījās apskauties ar Kārļa tiltu, Prāgas vecpilsētas pulksteni un Vāclava laukuma strūklaku. Vizīte bija tik iespaidīga, ka par atkalapvienošanos paziņoja atlikušie bītli, kuri jaunā versijā izmeditēja dziesmu My Michelle.

Trakas lietas notika Moldovā, kur opozīcija netīšām bija pamanījusi, ka jau kuro reizi vēlēšanās uzvarējuši komunisti. Demonstranti Kišiņevā maķenīt pakāvās ar policistiem, bet pēc tam ielauzās prezidenta kancelejā, no kuras aiznesa mazliet lietotu klēpja datoru, trīs pudeles Baltā stārķa, Moldovas PSR lielo valsts zīmogu un Guguces cepuri. Kaut gan komunistiskais Voroņins sūdzējās par valsts apvērsumu, starptautiskā sabiedrība pamatoti aizrādīja, ka apvērsumi notiek tikai Āfrikas valstīs un pēc tiem prezidents ir beigts un pagalam.

Rīgas domē tika izstrādāts lēmumprojekts, kas rīdziniekiem uzdeva visās svētku un sēru dienās, darbadienās un brīvdienās, ka arī 29. februārī, 32. martā un Lielās Talkas datumos pie mājām izkārt ne tikai Latvijas valsts, bet arī Rīgas karogus, Rīgas mēra standartu, priekšpilsētu vadības autografizētos karodziņus, TV sacensības Druvā katra minūte dārga vimpeļus, KNAB emblēmas, uzlīmes un atstarotājus no CSDD kārtējās satiksmes drošības akcijas, kā arī prezervatīvus ar zaķīša austiņām. Rīdzinieki par šo projektu bija nāvīgi sašutuši. "Pričom tur zaķīši un austiņas?!" bija teikts Iedzīvotāju interešu aizstāvības organizācijas nosūtītajā vēstulē.

Izmērījis rātsnama durvju ailes platumu, oranži veselīgais kombainieris Gundarbērziņš nolēma piekrist kandidēt Rīgas domes vēlēšanās. "Andžam no mākoņiem nav laika, Edža Krastiņš uzmetis lūpu par KNA-Ba krateklībām viņa kabinetā, bet Rukrukaigars sagājis sviestā ar hokeju. Kādam jau būs tas viss pūlis jāielokomotivizē domē, ar vienu puķu Andri diemžēl nepietiks," skaidroja Gundarbērziņš. Taču savas spējas viņš bija pārvērtējis, jo paša apkārtmēru mērīja collās, bet durvju platumu centimetros, tādēļ bija skaidrs, ka pat uzvaras gadījumā Gundarbērziņam nāksies piekāpties Šlesera priekšā. Par viņa lēmumu gan tomēr pamatīgi satraucās jaunie laiki, jo nu mēra amata kandidātam Lindas Jaunupam nācās izvēlēties citu priekšvēlēšanu platformu – uz lielākā demagoga godu vairs nebija vērts cerēt.

Paurbinājuši degunu un mazliet arī superdrošo Cēsu kolonijas koka žogu, seši mazgadīgi ieslodzītie nolēma doties brīvībā, pa ceļam apmeklējot vietējo diskotēku, izdzerot vietējo šņabi, pamīlējot vietējās meitas, pazogot vietējos kartupeļus un nosvinot savas dzimšanas dienas. Kolonijas sargs tieši tobrīd bija aizņemts valstiski svarīgā uzdevumā, proti, slaucīja pērnās lapas no celiņa, pa kuru nākamajā dienā vajadzēja soļot tieslietu Marekam, tad šo jaunekļu prombūtne kādu laiku palika nemanīta. Par laimi, bēgļi tika diezgan ātri sagūstīti, par ko bija jāpateicas kādam modram ceļu policistam. "Uzreiz likās dīvaini, ka pēc sauciena "stāt, jūs pārsniedzat iešanas ātrumu, kur mans piecītis!", viņi sāka gausties: "Onkulīt, kur Cēsu kolonija, te taču nav ko ēst un viss ir galīgā tūtē!" stāstīja drosmīgais ceļu policists.

Pa to laiku dīvainas lietas notika valdības kancelejā: tur tika saņemts kādas Lindas M. iesniegums, kurā tika apzvērēts, ka vīrs televizoru, visas filmas un pat Pornorāmu skatījies tikai un vienīgi viņas prombūtnē, un, ja rēķinu čupā iegadījusies kāds kvīts no videofilmu iznomāšanas kantora, ar to viņai neesot nekāda sakara. Netiekot gudri, kas ar to domāts, ierēdņi iesniegumu drošības labad pārrakstīja datorā un ievietoja ārkārtīgi slepenajā portālā draugiem.lv. "Būtu britiem apvaicājušies, tie zinātu, kas par lietu," irgoja Ķīnas datorlaužņi, kas bija pieslēgušies latvju valdības mājaslapai un ievietojuši informāciju par britu iekšlietu ministres Džekijas Smites ķibelēm – viņa pie kompensējamajiem izdevumiem bija pievienojusi arī rēķinu par vīra noskatītajām divām maksas pornogrāfiskajām filmām, kā arī advancētu onanējamo aparātu, uz kuru bija raudzījusies pati.

Lai valdībai palīdzētu izstrādāt SVF paģērēto supertaupības programmu, tauta nāca klajā ar ģeniālu risinājumu: piecgades svinību ietvaros izstāties no NA-TO, un tad varētu ieekonomēt miljoniem miljonu. Argumentācija bija pavisam vienkārša: mums tāpat te vairs nav, ko zagt, un no mums vairs nav, ko ņemt, jo pēdējais krekls jau ieķīlāts Pareksa bankā vai valūtas fondā. Arī mērķis bija pavisam vienkāršs: jau nākamajā dienā pēc izstāšanās no NA-TO pieteikt karu vienalga kam un padoties gūstā. Nu gan starptautiskā sabiedrība sabijās. "Ja šie plikie, badīgie bezdarbnieki nāks pār mūsu galvu, labi nebūs!" tika konstatēts kādā slepenā sanāksmē. Latvijas robeža nu tika sargāta tik cītīgi kā vēl nekad iepriekš, un pat Krievija šim darbiņam mobilizēja savus vislabākos spēkus, ieskaitot tos vīrus, kas 1941. gadā ne pa kam negribēja fričiem atdot Brestas cietoksni.