Visā pasaulē iestājās Smieklu diena, taču nekā briesmīgi smieklīga tajā neatgadījās – izpalika gan gaidītais Baraku Obamas paziņojums par verdzības atjaunošanu un Afganistānas opija magoņu ražas novākšanu pirms termiņa, gan paredzētais G-20 līderu vēstījums par ekonomiskās krīzes beigām, gan ES plānotā Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarības atzīšana.

Berluskoni gan pajokoja, ka krievu Medvedevam padodas labāka pica nekā Putinam, Vācijas Merkele spēj vienā paņēmienā izdzert tikai litru alus, bet Zimbabves Mugabe ir visglītāk solārijā iedegušais politiķis, taču viņu jau sen vairs neviens neņēma galvā.

Par jautrību gādāja Rīgas dome, kas ilgi diskutēja par to, vai zem Nacionālās operas būvēt apakšzemes stāvvietu. Neraugoties uz deputāta Žuravļova bažām, ka būvbedrē visi nāks čurāt un kāds tajā noteikti iezvelsies, domnieki būvniecības ieceri tomēr atbalstīja. Investoriem par pienākumu tika uzlikts pie bedres izvietot ērtus statņus ar elkoņu paliktņiem un dibena apsildāmajām ierīcēm, lai visu dzimumu čurātāji varētu justies droši, turklāt pilsoņu kulturālās izglītošanas nolūkos tika nospriests, ka bedrē jānodrošina translācija no operas skatuves. Pēc tam, kad neoficiālā operas mēģinājumā tikās galvenais tenors un alts, translācijas gan tika pārtrauktas.

Savukārt VVF Zatlers nolēma Smieklu dienu negaidīt, jo tāpat zināja, ka šoferis viņu mēģinās iznest cauri ar paziņojumu, ka vilcienam sadurta riepa un eksplodējuši drošības spilveni, tādēļ uz darbu jābrauc ar limuzīnu. Zatlers jau nakti iepriekš uzstājās televīzijā, lai paziņotu nostāju atlaižamās Saeimas jautājumā un nāca klajā ar patiešām satriecošu un šokējošu informāciju: "Zeme griežas ap Sauli, bet Mēness ir Zemes pavadonis. Pēc ziemas nāk pavasaris, bet pēc tam – vasara un rudens. Naktī ir tumšs, bet dienā – gaišs. Uz koferiem sēdošā Saeima nav atlaižama tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc. Sens tik sens ir tas laiks, gadi skrien kā stirnas un nenāk atpakaļ, tāpat arī lakatiņš zilais un puķe tumši sarkanā. Tā tam būs būt." Turklāt vēl viņš kā Kašpirovskis caur TV ekrānu uzstādīja deputātiem medicīnisko diagnozi, proti, tiem esot redzes un dzirdes traucējumi, kā arī urīna nesaturēšanas problēmas un ielaista mēnessērdzība, bet vispār kā vaislas kucēni tie vēl derot.

Taču vēl lielāks jokdaris izrādījās VVF priekšpriekštecis. "Sūdi vagā! Zupā tārpi! D… ē, atvainojiet, koroče – mati!" apvienības Jaunais jaunais laiks kongresā savā uzrunā teica Rumpīšu Gunča, pēc tam uz īsu brīdi palūkojoties zem tribīnes, kur atskanēja tā kā trauku šķindoņa, tā kā šļakstoņa, tā kā guldzieni. "Mīļie draugi, patiešām ir lieli sūdi, bet tas ir labs mēslojums mūsu nākotnei!" viņš piebilda. Sanākušie tam veltīja ilgus aplausus, kas pārauga ovācijās, savukārt politikas eksperti atzinīgi teica, ka šī bijusi pati labāka Gunčas runa kopš tiem laikiem, kad viņš pēdējo reizi lasījis piecu gadu atskaiti Siguldas sadzīves pakalpojumu kombinātā. "Esmu gatavs atteikties no siltām zeķēm un vilnas apakšbiksēm, esmu gatavs strādāt, esmu gatavs arī nestrādāt, esmu gatavs ar jums kopā domāt, ja tikai tas man vēl sanāks. Eu, eu, es teicu – no zeķēm, nevis Dinamo!" Gunča ieaurojās, aiz loga manot par Kazjolu lēnām pārtopošā Kalvīša ēnu.

Ar Dinamo tik tiešām notika dīvainas lietas: no prezidenta amata tika patriekts bijušais Kazjols, kuram pēc paša vēlēšanās tika nacionalizētas, ekspropriētas, ekshumētas un deportētas arī 12,18% šīs komandas akciju, kā arī piespriesti 666 sitieni ar bambusa nūju pa papēžiem par to, ka Kazjols. Pārmetumi bija visai argumentēti: viņš par miljonu bija pārtērējis komandas budžetu, pa kreisi aizlaidis divus bezmaksas kreklus un četrus rituļus ar izolācijas lenti, ne tā paskatījies uz galveno gāzes Savicki, nav nodrošinājis Masaļska nepiedzeršanos Vecrīgā, kā arī uz pārbaudes spēli Rīgā sarunājis kaut kādas panteras nevis Monreālas Canadians, Ņujorkas Rangers vai vismaz Jeiskas Piščeviku. Taču pats galvenais – kirilicas atveidojumā Kazjola uzvārds nepiesaistīja jaunus sponsorus. Kurš būs jaunais komandas prezidents, kuluāros vēl nebija nolemts – bijusi doma šo amatu piedāvāt Vācijas gāzes Šrēderam, tomēr izrādījies, ka tas, kā jau tīrasiņu vācietis, uzskata, ka hokeju spēlē uz zālāja ar futbola vārtiem, ūdenspolo bumbu un diviem džudo tiesnešiem.

Rīga tikmēr gatavojās un beidzot nogatavojās vēl nebijušai akcijai – skolotāju protesta gājienam, kuram gatavojās pievienoties Māsu biedrība, Neatkarīgo policistu brālība un Filatēlistu savienība. Paklusām gājienā mēģināja ielīst arī geji, taču minoritātes tika izķertas un deportētas uz Maskavu, kur Lužkovs ar visu Eirovīzijas varzu bija gatavs uzņemt arī viņus. Runājot par skolotāju gājienu, tas beidzās prognozējami – pedagogiem tika piešķirtas tiesības streikot Lieldienu un vasaras brīvlaikos, kā arī diennakts tumšajās stundās pēc mājasdarbu izlabošanas.

VUGD beidzot sadomāja, ka gudri ietaupīt iespējams, atsakoties no izbraucieniem uz kūlas ugunsgrēkiem, jo nebija dzirdēts ne par vienu kūlas ugunsgrēku, kas būtu plosījies augu gadu. "Tā jau mums visi prieki laupīti, nu neļaus paskatīties, kā uguns deg, ūdens tek un cilvēks strādā," sašutuši iebilda ugunsgrēki, un VUGD vadība piekrita kompromisam, proti, uz ugunsgrēkiem braukt, bet ūdeni netērēt un ietaupīto izdevīgi notirgot Sahāras, Gobi, Karakuma un Kizilkuma tuksnešos, kā arī Purvciema daudzstāvenēs dzīvojošām tautām. "Mūsu rīcībā ir speciālas gumijas pletnes, ādas pātadziņas un lateksa kostīmiņi – dzēsīsim ar tiem!" solīja VUGD galvenais Pencis. Potenciālie piromāni ieinteresējās, tomēr sabijās no bargā dzēsēju priekšnieka vai arī vismaz viņa uzvārda.