Latvju zeme atkal dzīvoja gadskārtējās pulksteņu ļurkāšanas gaidās, taču šogad lielu diskusiju par to lietderību nebija.

Tāpat bija skaidrs – pat ja valdība pieņems lēmumu dzīvot pēc Aleutu salu laika, SVF pozīciju sarunās par budžeta deficītu tas nemainīs. Tautai bija svarīgākas lietas darāmas – zemnieki domāja, vai atlikušos trīs burkānus stādīt dobē vai tomēr mēģināt ar tiem iztikt līdz nākamajam pavasarim, skolotāji un tiesneši strīdējās, kuru streiks radīs lielāku rezonansi, bet Rīgas dome pēc e–biļetes ieviešanas apsvēra iespēju ieviest arī e–autobusus un e–trolejbusus, jo tāpat nevienam nebija naudas, lai vizinātos.

Tauta paklusām sāka emigrēt – pamazām vēlēšanu iecirkņos sāka ieplūst kandidātu saraksti Eiroparlamenta vēlēšanām. Pirmie to iesniedza apvienība Par BI-TĒM, kas, lai apvienotu pieredzi, enerģiju un jaunību, sarakstā ar otro numuru iekļāva itāļu žurnālistu Kjezu, bet pašās beigās noslēpa kādu Volodju Putinu no Ļeņingradas. LPP/LC atminējās par visu piemirsto Čičolīnu, LSDSP kā trumpi izvilka mūžam dzīvo Raini, Tautas partija sarakstā lika pelīti Pīku, runci Renāru, kā arī Sarkangalvīti un septiņus kazlēnus, bet tēvzemieši par savu lokomotīvi izvēlējās Fidelu Kastro. Pensionāri rekrutēja tēvzemiešiem nenoderīgo Krastu un pāris īru eiroskeptiķu, savukārt Sabiedrība citam Štokenbergam un Pilsoniskie kalnieši sakasījās, kurš sarakstā liks Parisu Hiltoni, kurš – Hariju Poteru, bet kurš – supergrupu Kombuļi. Eiropieši varēja atzinīgi teikt, ka latvieši sarakstos tik tiešām apvienojuši pieredzi, enerģiju un jaunību, no kurām kā parasti nebija nekādas jēgas.

Niknas cīņas norisinājās arī par Rīgas mēra krēslu – uz paklāja, tatami un Cīņas kluba ringā izgāja birķermeistars Birks un buldozerīgais Šlesers. Pirmais apgalvoja, ka Šlesers drīzāk kļūšot par Romas pāvestu, jauno Venecuēlas diktatoru vai Rīgas Dinamo rezultatīvāko uzbrucēju, nekā tiks galvaspilsētas vadībā, savukārt lāga Ainārs mierināja, lai Janka neiespringst – gan arī viņa šofera dēlam kādu ķebli piemeklēšot. "Ceru, jums nekas nebūs iebilstams, ka es te maķenīt pasēdēšu?" no Rīgas domes priekšsēdētāja kabineta pēkšņi ieskanējās nevainīga saskaņas Sušņakova balstiņa. Abi strīdnieki apķērās, bet nu jau bija par vēlu – domi bija ieņēmis Saskaņas centrs, rātsnama strūklakā draudīgi plunčājās Tālo Austrumu haizivs Ādamsons, bet brīvosta bija pārdēvēta par Baltopoli un virs tās plīvoja Andreja karogs. Beigu galā gan izrādījās, ka administratīvi teritoriālās reformas gaitā Rīga netīšām ir pievienota Muhosranskas un Zabļedovkas pagastiem, par jaunā rajona centru nosakot Mazpisānus, turklāt lidosta netīšām nokļuvusi Cēsu rajona teritorijā. Partiju interese par Rīgu nez kāpēc strauji noplaka.

Lai varētu pie vīna glāzes, siera galvas un trim šprotu bundžiņām parunāt par politiku ne tikai kādā Pārdaugavas dzīvoklī, bet arī Saeimas kafejnīcā vai smēķētavā, tika dibināta jauna partija, kurai svētību bija devis pats Rumpīšu Gunča. "Ejiet, dariet, jo mums tūlīt varbūt vairs valsts nebūs, un vispār – netraucējiet man skatīties hoķi," – šādus uzmundrinājuma ceļavārdus viņš bija teicis jaunajiem censoņiem. Pagaidām jaunajai partijai vēl nebija nosaukuma un piķa, bet jaunajiem politiķiem – 200 atbalstītāju un uzvārdu, toties bija no interneta izzagtas un uz A4 lapas izdrukātas priekšvēlēšanu programmas dažādiem dzīves gadījumiem un valsts ekonomiskās glābšanas plāns.

Gruzija izdomāja, ka zaudējumu karā par Dienvidosetiju un Abhāziju izdosies ātrāk aizmirst, ja tiks mainīts valsts nosaukums. "Turpmāk lūdzam mūs saukt par Džordžiju vai – sliktākajā gadījumā – par Mičiganu, jo vārds Gruzija skan pārāk krieviski, bet Sakartvelo jūs tāpat nespēsiet izrunāt," bija sacīts Gruzijas Ārlietu ministrijas izplatītā paziņojumā. Ideja iepatikās arī latvju valstsvīriem, kas ierosināja valsti pārdēvēt par Livoniju vai vismaz Mītzemi un šādā veidā izsprukt no starptautisko aizdevumu maksāšanas.

Lai pamācītu mūsējos, kā pareizi dzert, Rīgā ieradās pārītis policistu no Dienvidvelsas. Svētajai misijai radās problēmas jau pašā saknē, jo briti nekādi nespēja saprast, ka alu šeit nedzer pintēm, bet cisternām, šotiņš ir trīslitru burka ar kandžu, bet paņemam pa vienam patiesībā nozīmē plostu līdz nākamās dienas pusdienlaikam un vēl mazliet. Arī iereibušo tautiešu tvarstīšanā panākumi bija vāji – pa visu nakti latviešu un britu apvienotajiem spēkiem slepenās operācijas laikā izdevās noķert tikai vienu pārdzērušos tūristu, to pašu no Šveices. Aiz škrobes augstie viesi vismaz nofotografējās kopā ar čurājošiem leišu slēpotājiem uz Brīvības pieminekļa kāpnītēm.

Neoficiāli izskanēja versija, ka LTV gatavojas slēgt specializēto makšķernieku, autotransporta tehnoloģiju un sporta sacensību atkārtojumu 7. kanālu. Tas izraisīja milzīgu sašutuma vilni visā valstī. "Kur mēs tagad skatīsimies 1938. gada Vimbldonas tenisa turnīra fināla piekto setu? Kur demonstrēs Sidnejas paralimpisko spēļu barjerskrējiena fināla atkārtojumu? Kur skatīsimies krievu seriāla Muhtars Reksis jaunākās filmas? Tad jau drīzāk varētu slēgt Latvijas Radio himnas atskaņojumu pulksten sešos!" šūmējās sabiedrība, kurai tika kompensācijā solīts seriālu Neprāta ugunsgrēks klonēt vēl sešos dažādos veidos un demonstrēt vēl sešās citās televīzijās.

Neparasta talka notika Baltā nama mauriņā – tur minikleitā un gumijas zābakos tērpusies Baraku Obamas Mišela kopā ar skolēniem nolēma ierīkot sakņu dārzu. Pavisam tajā tika iedēstīti 55 dažādi dārzeņu un augļu veidi: spināti, zirņi, cūku pupas, baklažāni, ķirbji, amariļļi, pētersīļi, diļļi, mudokoks, ēdamais baobabs, viens oranžais kuskuss, ka arī vecā Džordža vecais briļļu maks, kas asnus izdzina pirmais. No Mišelas nolēma neatpalikt arī pašmāju Lilita, kas kopā ar miesassargiem pie Rīgas pils iekopa un ar savu jauno bembi pielīdzināja savu sakņu dārzu. "Un kāpēc te nekas, pie joda, neaug? Es taču iestādīju Valda pašu labāko aproču pogu un divas paciņas Selgas cepumu," ar kāju dusmīgi paspārdījusi velēnu kumšķus, desmit minūtes pēc darbu pabeigšanas dusmojās Lilita.