Par godu leģionāru dienai Rīgā tika mobilizēti visi policijas spēki, ielās sadzīta armija un Vineta Veldres vārdā nosauktā Prževaļska zirgu rota, no Bosnijas, Kosovas un Ādažu ziemāju lauku misijām atsauktais motostrēlnieku pulks, artilēristi, snaiperi un sapieri, kā arī Feldmanes dēls, kurš bija nogribējies pēc Kokorevičas. Lai būtu pilnīgi droši par drošīgo drošību, no Nikaragvas un Hondurasas palīgos tika lūgti bambusa niedrēs aizsēdējušies sandīnisti, no Salvadoras – vēlēšanās uzvarējušie Farabundo Marti frontes kaujinieki, bet no Afganistānas piedalīties piekrita mūdžahedi, kuriem vairs nebija īpaši ar ko karot.

Bažas par to, ka konkurējošie demonstranti beigu beigās atradīs kopīgu valodu, apvienosies, pacels Svētā Patrika karogus un triecienā ieņems Saeimu, rātsnama strūklaku, brīvostas jūrnieku viesnīcu un krogu Paddy Whealan"s, nepiepildījās. 16. marts beidzās nožēlojamāk nekā 8. marts, Uzvaras dienas svinības un geju praids – drošībnieki aiz neko darīt aizturēja tikai kādu pret vai par gājienu iestājušos dalībnieku, kurš publiskā vietā bija atļāvies dziļdomīgi paskatīties uz savu bikšu rāvējslēdzēju un noelsies pateikt kaputt, bet tas arī bija viss. Kādu kabatā saspiestu olu tika nolemts norakstīt uz neveiksmīgu kabatas biljarda partijas vēl neveiksmīgāko rezultātu.

"Un ko lai mēs tagad bāžam jau laikus rezervētajā ētera laikā?! Kā lai skaidrojam tautai, kāpēc neparādījām Akbarsa un Avangarda izšķirošās spēles papildlaiku?!" sašutuši par nemieru iztrūkumu bija Krievijas televīziju vadītāji, kas uz Rīgu bija deleģējuši vienīgos visus piecus žurnālistus, kuri vismaz oficiāli nebija saistīti ar Nočnoj dozoru, Našiem un citiem Puķinjūgendiem. Galu galā krievi ņēma piemēru no rietumniekiem un par galveno tēmu izvēlējās austriešu maniaka Fricla prāvu. Nekā daudz ko rādīt no tās gan nebija – Fricls slēpa seju aiz zilas mapes, bet dibenu – aiz sarkanas un taisnojās, ka pats taisījis savu meitu, tādēļ viņam bijušas likumīgas tiesības viņu 24 gadus turēt pagrabā un regulāri piesmiet.

Pa to laiku jaunā valdība, fanfarām skanot un pati sev pa plecu klapējot, demonstrēja savu pirmo labo darbu – jaunais satiksmes šlesers Gerhards no vilcienu uzraudzīšanas atlaida bijušā ministra bijušā šofera bijušo dēlu Upenieku, kuram gan nācās izmaksāt 10 tūkstošus par aizliegumu turpmāk glūnēt uz vagoniem, lokomotīvēm, mašīnistiem un dzelzceļa pārmiju licējām. Sabiedrība un LTV raidījums De-Fuckto nu varēja atviegloti uzelpot. Uzelpot varēja arī visi pārējie Šlesera ieceltie, iestumtie un iebāztie preses sekretāri, viņu brāļi, māsīcas un citi radinieki pa baltās ķēves trešo līniju, kuri joprojām palika vadošajos amatos, turklāt Šlesers solījās, ka pēc tam, kad atņems vella kalpiem Rīgas atslēgas, liks svarīgos posteņos citus savus cilvēkus. Dīvainā kārtā ar Upenieka demisiju nerimās inflācija, nepieauga iekšzemes kopprodukts un bezdarba līkne tāpat slējās debesīs. Nācās domāt, ka visām valsts ķibelēm tomēr ir vēl arī kāds cits iemesls.

Ar nepieredzētu enerģiju cīņā metās arī jaunā iekšlietu Mūrniece, kura sākumā piedraudēja atlaist visus policistus, kas darba laikā piedalīsies arodbiedrību akcijās, sapulcēs un grauzīs semočkas, bet pēc tam tikmēr rotēja vadošās Iekšlietu ministrijas amatpersonas, līdz beigu galā sanāca, ka Valsts policijas priekšnieka pienākumus pildīja Lieljuksis, par kārtību gādāja Lieljuksis, sekretāra amatā bija Lieljuksis, ministra krēsls bija tukšs, bet pati Linda kopā ar Voinu, Straumi un Seržantu bija aizrotēti uz Ipiķu Vēstnesi par kriminālziņu žurnālistiem. Jaunais laiks to uzskatīja par gaismas uzvaru pār tumsu, īpaši uzsverot no Ipiķiem ar baložu pasta starpniecību atnākušās preses relīzes par igauņu bekotāja notveršanu – izrādījās, ka šī akcija ir Latvijas neatkarības garants.

Savukārt pie šprices tā arī netikušie zibenīgi pieteicās Eiroparlamenta vēlēšanām – uz Briseļstrasbūru mērķēja tēvzemiešu Zīļuks, Jaunā laika bankrotējušais Krišs Kariņš, pilsoniski savienībnieciskā Kalniete, sociālpolitiski sociāldemokrātiskais Lejiņš, arī Rīgas izpolkoma Rubiks un viņam maķenīt līdzīgā Taņa Ždanoka, kā arī citi. "Tur vismaz neviens amatpersonas deklarācijās nerakņājas, algas apmērus neprasa, gulēt plenārsēdēs var brīvi, neko no turienes muldēšanas mēs tāpat nesaprotam un tas, ar ko tur vispār kāds nodarbojas, latvju tautai ir dziļi pie kājas," izvēli pamatoja potenciālie eiroparlamentārieši.

KNA-Ba jaunais Vilnītis, kurš beidzot bija atradis savu jauno un īpaši slepeno darbavietu, konstatēja, ka valdība visas viņa apstiprināšanas jezgas laikā pamanījusies algas apcirpt arī tur. "Eu, tā neies krastā! Mums bija runa par pavisam citu piķi," brēca Vilnītis un cirta kāju pie zemes, draudot atgriezties parastā vai šovu biznesā, vai sliktākā gadījumā iestāties neanonīmo alkoholiķu biedrībā un Minesotas programmā. Galu galā viņš pieļāva iespēju, ka taupības nolūkos biroja apkopējas, sētnieki un dārznieki varētu dienesta automašīnu vietā izmantot sabiedrisko transportu, savukārt operatīvajiem darbiniekiem aizliegs bez attaisnojoša iemesla izmantot KNA-Ba seifu saturu.

Ar pavisam trakiem atklājumiem nāca klajā Valsts kontrole – izrādījās, ka jau tā dārgais zelta Dienvidu tilts apzeltīts par 27 ļimoniem dārgāk, nekā tas bija paredzēts. Rīgas birķermeistaram Birkam nu bija gana, tāpēc viņš klusu zem deķa skarbā balsī koalīcijas partneriem taujāja, kas par Kalvīša desām īsti noticies. "Fūūūūū, tikai 27 ļimoni?! Kā Inguna šo sīceni visā tajā bardakā vispār pamanīja?! Un kam, pie velna, tos atskaitīt?!" aizkadrā taujāja kāda balss, kas vēlējās palikt anonīma. Līki šķībais tilts turpināja stāvēt kā stāvēdams, tikai Rīgas dome to vairs nez kāpēc nevēlējās likt uz savām apsveikumu kartiņām.