To, ka latvju zeme joprojām ir pasaules uzmanības centrā, apliecināja VVF Zatlers, kurš ceturtdienas rītā raisīja lielāku intrigu nekā Oskaru, Bada galvu un Zaļās karotītes balvu pasniegšanas ceremonijās – visās TV programmās akurāt pulksten 10.32 tika ierakstīta nākamā premjera nosaukšana tiešraidē.

Svinīgajam notikumam par godu pie Rīgas pils mauriņā tika izstumts 1934. gadā darināts lielgabals, pie pasažieru ostas pietauvojās bruņukuģis Ņedatjopņiks, savukārt kanālā liktenīgo zalvi bija gatavs izdarīt kreisera Aurora finiera makets. Iznācis uz sarkanā paklāja, Zatlers no Lilitas rokām paņēma aploksnīti, atvēra to un, pateicību tajā neatradis, nedaudz vīlies teica: "Un uzvarētājs ir… Dombrovskis! Balsošana var sākties!"

Dombrovskis ar pārsteigumiem ilgi nekavējās un kā nākamo finanšu ministru pieteica Repši. "Šajā ekonomiskajā situācijā Latviju var glābt tikai finansiāla palīdzība no Marsa, Saturna, Plūtona, Sednas vai citām draudzīgajām planētām," izvēli pamatoja Dombrovskis, kurš premjerēšanu bija iecerējis apvienot ar eiroparlamentārēšanos, Briseles un Strasbūras krogu aprakstīšanu un disertācijas Ar ko ielasmeitas Beļģijā un Francijā atšķiras no ielasmeitām Rīgā aizstāvēšanu.

"Starptautiskais valūtas fonds jau ir pieradis, ka mums par finanšu ministru strādā pilnīgs zābaks, tāpēc arī tagad vajadzēja piemeklēt tādu fruktu, lai viņi neredzētu un nesajustu atšķirību," ar sapratni viņa izvēli uzņēma latvju tauta. Repše sāka ar to, ka izteica neizpratni, kāpēc pirmais eiromiljards no Eiropas Komisijas saņemts vēl iepriekšējās valdības laikā – šovu veidotāji un skatītāji saprata, ka garlaicīgi nebūs. Pēc tam tika atrasts arī pirmais kompromats – izrādījās, ka tieši ar Repšes savulaik konstruētu un saskrūvētu helikopteru Grieķijā no cietuma bija izdevies izbēgt diviem īpaši bīstamiem noziedzniekiem. "Jocīgi gan, man tas daikts nedarbojās. Gluži tāpat kā viss cits, kam ķeros klāt," kārtējo neizpratni pauda Repše.

Par ministru ministra Godmaņa izdemisionēšanu visbriesmīgāk pārskaities bija Šlesers – kurš gan cits?! "Ir sācies Trešais pasaules karš, un šis karš nav tāds, kāds bija pirmais vai otrais pasaules karš. Tas pat nav tāds, kāds būtu kaut kāds utains atomkarš. Tas ir vēl briesmīgāks karš, jo vērsts pret mani satiksmes ministra amatā, maniem draugiem uzņēmumu padomēs un valdēs, kā arī mana šofera dēlu," viņš drūmi buldozerēja neesošajā bārdā un piedraudēja visiem, kas uzmetīs iekāres pilnu aci viņa sievai vai Satiksmes ministrijai, atgādināt, kur vēži ziemo, kurš te kādreiz bija kikbokseris, bet kurš – Leščinskis.

To netīšām sadzirdēja Krievijas ārkārtas situāciju Šoigu, kuram bija aptrūkušās ārkārtas situācijas, jo lidmašīnas krita Amsterdamā, bet bumbas sprāga Kairā. Viņš dzirdēto uztvēra kā PSRS uzvaras Lielajā Tēvijas karā rezultātu apšaubīšanu, proletariāta kā revolūcijas vadošā spēka nenovērtēšanu un mēģinājumu atņemt Krievijai ne tikai Čukču pussalu un Muhosranskas ciematu, bet arī ar niecīgas dopinga devas palīdzību nopelnītās medaļas pasaules biatlona čempionātā. Krievijā nekavējoties tika pieņemts likums, kas aizliedza apšaubīt PSRS uzvaru karā un vispasaules dominēšanu, kā arī Salavata Julajeva triumfu Gagarina kausa izcīņā, premjera Putina kucītes Konijas atzīšanu par pasaules gudrāko suni un naftas cenu turpmāku pieaugumu.

Padzirdējis par aizokeāna vakancēm, krietnais Ivars pieteicās uz ne mazāk krietnajam Džordžam piedāvāto vietu Teksasas saimniecības preču veikalā, tomēr tur viņu sakarā ar atbaidošo rievu pierē un mūžīgo rūpju pilno seju nepieņēma. Ivars nenoskuma un nolēma atgriezties pie saknēm, publicējot izdevumā Bang Bang sludinājumu: "Pavecs, vientuļš bundzinieks meklē grupas biedrus. Intīmus sakarus ar Valsts prezidentiem nepiedāvāt!" Gaidot atbildes, Ivars atgriezās pie tenisa spēles un ar prieku konstatēja, ka viņam nemaz nesanāk sliktāk kā Gulbim, kurš beidzot bija pārvarējis otrās kārtas lāstu, viltīgi zaudējot jau pirmajā kārtā.

Par milzīgu pārsteigumu parūpējās Latvijas Mūzikas ierakstu Bada galvas žūrija, četras statuetes piešķirot Prāta vētrai. Padzirdot par šo sensacionālo notikumu, uz latvju zemi steidzās MTV, Billboard, The Rolling Stone un Muzoboz žurnālisti, jo par galvenajiem pretendentiem bija uzskatīti VVF, Ata Slaktera intervija blumbergiem, projekts Kombuļi, grupa Suņu stunda vai arī Janas Kay, Intara Rešetina, Kristīnas Zahārovas un Nikolā Roldāna akadēmiskais kvartets. Pārsteigts nebija tikai Gvido Linga, kurš bija pārliecināts, ka Prāta vētra dabūs piecas balvas, tāpēc mierīgi koda tuvējā krodziņā un nemaz nezināja, ka viņš radījis gada Radio hitu, tāpēc viņu gaida operā. Tāpat uz Bada galvu pasniegšanas ceremoniju neieradās Mārtiņš Freimanis, Lauris Reiniks un Aleksandra Kurusova, kuri izmisīgi riņķoja ap un pa krogu Sarkans un centās saprast, kur īsti atrodama tā sasodītā opera.

Taču neapšaubāmi nozīmīgākais nedēļas notikums bija Eirovīzija: valdību ir daudz, bet iespēja aizsūtīt Blusuļsusuli labi tālu – tikai reizi gadā. Iesākumā gan tika prātots, vai nesekot Gruzijas pēdās un finālam nenosūtīt gruzīnu We Don"t Wanna Put In līdzīgu dziesmu – piemēram, Mēs sitīsim tos utainos vai Avens mans, Avens mans, melns ar baltām ķepiņām. Bija gan bažas, ka Eiropa, kā ierasts, mūs nesapratīs, tādēļ atskanēja ierosinājumi latvju dziedātājiem izpildīt kompozīcijas Smoke On The Kremlin, Never Back In The U.S.S.R. vai Moscow Falling, taču izrādījās, ka tās kādi ļaundari jau autortiesību aģentūrā pieteikuši kā savējās. Tādēļ beigu gala tika nolemts atstāt vērtējumu klausītāju ziņā. Un uzvarēja, protams, Prāta vētra, kurai nekādas Eirovīzijas dziesmas nebija un pat nevarēja būt.