Zemnieki ieņēma Rīgu, ciešā lokā apjozdami VEF tiltu, ministriju un tuvāko Statoil benzīntanku.

Pie Ministru kabineta tika nolikts zārks ar baltu rozi un nodīrātām govju galvām, kuras gan nakts melnumā ārlietu Riekstiņš pamanījās aizstiept, lai kaut samainītu pret sprāguša ēzeļa ausīm, ko tā arī nebija dabūjis no kaimiņzemes Puķina pret atdoto Abreni. Lai galvaspilsētu atbrīvotu no zemnieku blokādes, pārrunas tika uzticētas cietajam riekstam Vilisam, nāvējošajam ierocim Gibsonam un ceļu Zivtiņam. Pēdējam tā arī neizdevās panākt, lai zemnieki nenobloķētu Brīvības ielu, jo viņš nespēja pilnībā izpildīt laukkopju prasības – 27 miljonus skaidrā naudā, izstāšanos no ES, helikopteru ar gaisa eskortu uz Maiami, Rozes skalpu un Pamelu Andersoni par sievu.

"Ir izpildīts tas darbs, ko es apsolīju, – viss ir salaists pilnīgā tūtā! Es no zemniekiem nebaidos!" ar gandarījumu noteica zemkopības aktu Roze, bet tad pēkšņi nozvēlās no krēsla. Pēc tam ministrs apjukumā pamatoja savu demisiju ar to, ka viņam un viņa tuviniekiem esot draudēts ar sūdu mucu, turklāt bijusi droša informācija, ka protesta akcija no miermīlīga pasākuma grasās pārvērsties grautiņā. "Pats dzirdēju, kā viens traktorists saka otram – eu, ja tas tur ķēpausis neatkāpsies, būs jābrauc uz bodi pēc polša!" Pēc demisijas lāga Mārtiņš gatavojās atgriezties Saeimā, jo bija padzirdējis, ka tur atbrīvojusies štata fotogrāfa vieta.

Lielais un bargais ministru ministrs Godmanis svētdienas rītā lika ieslēgt trauksmes sirēnas, izsludināt komandantsundu, mobilizēties policijai un bruņotajiem spēkiem, krustojumos līdz Zaķusalai luksoforus sagatavot zaļajam vilnim, kā arī aktivizēt Rīgas sūdens pārvietojamo ģeneratoru – premjers grasījās doties uz Panorāmu, lai tur nolasītu kādu ārkārtīgi svarīgu paziņojumu. "Patiesības stunda ir situsi. Noasa šķirsts ir ceļā. Gomora un Sodoma deg zilās liesmās. Debesu slūžas ir atvērušās. Es strādāšu, kamēr varēšu, bet varēšu, kamēr strādāšu. Punkts," norūca Godmanis, piecirta kāju un spītīgi sapurināja bārdu. "Un šāda štrunta pēc aizkavējām avīžu nodošanu?" vīlušies noteica laikrakstu redaktori un jau sagatavoto ziņu par Godmaņa demisiju aizvietoja ar nedaudz plašāku interviju ar Mārtiņu Karsumu.

Ar to gan, protams, vēl nekas nebeidzās, jo politiķi visas nedēļas garumā mēģināja izveidot jaunu un darbspējīgu koalīciju. Beigu galā tas tiešām izdevās – TP, LPP/LC, ZZS un TB/LNNK valdībā nomainīja TB/LNNK, ZZS, LPP/LC un TP. "Redzi nu, es taču tev teicu, ka viņi no manis baidās. Stingri pieprasīju jaunas sejas, un, lūk, ir arī!" sievai līksmi ziņoja VVF Zatlers. "Vecais muļķis, zem traumatoloģiski ortopēdiski ieģipsētas kaķa astes viņiem tavas prasības," nodomāja Lilita un pieprasīja jaunu bembi, jo pirms pāris nedēļām nopirktajā pelnutrauks jau bija pilns ar konfekšu papīriņiem.

Valodnieki pavalodoja, kuras valodas pērles atzīt par gada vārdiem un nevārdiem, kā arī par spārnotākajiem izteicieniem, un nosprieda ārpus konkursa atstāt nasingo spešiālistu Slakteri, citādi viņš tāpat kā Prāta vētra savāktu visas balvas un pārējiem nekas nepaliktu. Par uzvarētāju līdz ar to kļuva rēcīgais pašvaldību Zalāns, kas joprojām bija pārliecināts, ka pārāk liela cilvēcība cilvēkiem nav cilvēciska. Konkursa rezultātā valodnieki un viedie terminomurmologi tika pie virknes citu ieviešanai derīgu jaunvārdu. Tā, piemēram, hakerus tika rosināts turpmāk saukt par datordrāžiem, pensionārus – par vecļaužiem vai skujtakoņiem, sponsorus – par lieluzsaucējiem, fitnesa klubus – par vingruma un stiepuma namiem, epastu – par mēstuļvietni, vaļā pamestu kanalizācijas aku – par kaku, hipotekāro kredītu – par postmaksājumu, banku – par slauktuvi, bet visus valdības dokumentus – par herņu.

Jaunu nozīmi ieguva arī teiciens "Viss ir štokos". Turpmāk ar to saprata Vecrīgas izdemolēšanu un šņabja veikala izlaupīšanu pēc kārtējā Štokija atbalstītāju saieta. Tā kā arī Saeimas nosaukums šķita no leišiem vai poļiem aizgūts, parlamentu ierosināja nosaukt par pingvināriju, taču pret to asi iebilda deputāti, paziņojot, ka viņiem krīze ir pie kājas un spiešanās kopā uz tautas kalpiem neattiecas.

Šajā visā bardakā neviens pat īsti nepamanīja, ka 1. februārī palielinājušās cenas degvielai, šņabim, cigaretēm un kafijai, pagājušā gada cenas netīšām paaugstinot uzreiz līdz

2011. gada līmenim, turklāt pie viena tās mainot arī pārējām precēm un pakalpojumiem. Taču par šādām kļūdām latvju valstī jau sen vairs neviens nebrīnījās.