Doma laukumā uz miermīlīgiem pingvīnu sadziedāšanās svētkiem pulcējās 10 000 vai varbūt 20 000 cilvēku, kuri, kopā būšanas sajūtas iedvesmoti, pamazām pārformulēja pasākuma devīzi no "Atlaist Saeimu!" uz "Ieņemt šņabja bodi!"

Diemžēl šņabja bode izturējās provokatīvi un ekstrēmistiski, gribēja savā starpā sarīdīt latviešus un krieviešus, izpalīdzēt valdošajai koalīcijai piebeigt demokrātiju un izrādīja citas pretošanās pazīmes, tāpēc Vecrīgā sākās zvērīgs grautiņš, zvetiņš, spārdiņš un metiņš, kas mazliet atgādināja 1905. gada revolūciju, nedaudz līdzinājās Urugvajas futbola līdzjutēju uzvedībai pēc mīļotās komandas zaudējuma, bet visvairāk izskatījās pēc tipiskas britu tūristu vecpuišu ballītes svešā zemē.

Pilnmēness iespaidotās klopes rezultātā tika izdauzīti logi pusei Vecrīgas namu, saklapēta vesela slepenpolicistu rota, apgāzts un nodedzināts viss municipāļu autoparks, bruģis vienas ielas garumā samests Drākes Fīlingā, atņemta mēneša iztika vecpilsētas tukšo pudeļu lasītājiem, sasniegts gada apgrozījums olu tirdzniecībā, iztērēti policijas mazliet iepuvušie piparu, asaru un biogāzes krājumi, piečurāts Doma laukums visā tā dziļumā, kā arī izvarota viena jumta notekcaurule. Latviju beidzot reģistrēja Ginesa rekordu grāmatā – kā vienīgo valstiņu, kuras iedzīvotāji ir tik negudri, ka uzliek uz ausīm šņabja veikalu, bet piemirst no tā paņemt cigaretes.

Policija tika vainota kūtrumā, pasivitātē un bezdarbībā, tomēr gan krietnais iekšlietu Mareks, gan pats lielākais policijas Juksis klāstīja, ka viss esot bijis labākajā kārtībā. "Drošības struktūras reaģēja tā, kā tām jau bija mācīts geju gājiena laikā: saspiesties kopā, pielīst tuvāk sienai, nolikt sev priekšā vairogus un rūpīgi sargāt dibenus. Kurš tad varēja iedomāties, ka kāds mēģinās iesist – tie tur nekad tā nedarīja!" taisnojās Marekjuksis. Kad policija saprata, ka var sanākt lielas ziepes, tika izsaukts armijas desants un igauņu policisti, kuru ierašanos gaidīja ap Lāčplēša dienu. Tiesībsargi jau naktī aizturēja tos 106 vandaļus, kuri bija tiktāl pievilkuši mūli, ka vairs nespēja paskriet, un prasījās, lai viņus nogādā uz čučumuižu, kā arī vienu Godmani, kurš bija tiešajā ēterā sabrēcis uz laika ziņu Skuju.

Pārējie vandaļi, barbari, vestgoti, huligāni un sliktie cilvēki no rīta pamodās, niknu fizisko un morālo paģiru mocīti, nespēja atcerēties, kur notrallinājuši iepriekšējā dienā saņemtās stipendijas, un brīnījās, kabatās atrodot veikala "Štokijs un Artijs" izsniegtos čekus, uz kuriem skaidri un gaiši bija uzdrukāts – olas, vistu – 100 gab., ķieģeļi, nededzināti – 100 gab. Kad vandaļiem apnika saņemt tālruņa zvanus no bērnudārza biedriem, kuri sajūsmināti stāstīja, ka redzējuši viņus televizorā, tie nospļāvās, aizgāja gulēt un sāka gaidīt, kad pakaļ atbrauks Melnā Berta, Stolipina vagons, Gvantanamo cietumsargs un īpašās vienības Alfa, Beta, Kobra, Reksis un Bēthovens.

Nodarītos zaudējumus visātrāk sarēķināja nafingspešiālista Slaktera rēķinveži. "Desmit izsistas logu rūtis, tātad – 10 000 latu," ziņoja Finanšu ministrija. Hipoparekss sūdzējās, ka nemiernieki aiznesuši dokumentus, kas apstiprinājuši sindicēto kredītu aizdošanu, ASV informācijas dienests ziņoja, ka pazudis Irākas kara lietiskais pierādījums – paša Sadāma bērnībā darināta kaķene, bibliotēka apraudāja žurnālu "Dārzs un Drava" iesējumus, kurus sabojājuši logos iemestie akmeņi, bet Pulvertorņa sētnieks bija neapmierināts, ka viņam nosperta liekšķere.

Lai turpmāk vairs nekas tāds neatkārtotos, 13. janvāris tika svītrots no kalendāriem, pilnmēness laikā izsludināta komandantstunda, bet Vecrīga pasludināta par slēgto zonu, kurā kā skaļākais un publiskākais notikums būtu pieļaujama vienīgi patruļpolicista žagošanās un ūdens nolaišana sabiedriskajā klozetpodā. Zāļu tirdziņš turpmāk drīkstēja notikt tikai Munameģī vai Kuršu kāpās, Latvijas Radio darbiniekiem uz radiomāju tika piekodināts doties tikai pa vienam, bet Doma un Pēterbaznīcas gaiļi drošības labad tika deportēti uz Kolimu. Lai sodītu akcijas organizatorus, Štokijam tika aizliegts pirkt gleznas un dancot ar svešām sievām Kasablankā, bet Pabrīķis tika apprecināts ar Kalnieti.

Dome ātri pieņēma paziņojumu, ka pie visa vainīgs reģionālais Zalāns, kura dēļ no 1. janvāra Vecrīgā beidzot varēja iebraukt visi un ikviens, izņemot ātrās palīdzības, policiju un ugunsdzēsējus, kuriem iekļūšanai vecpilsētā vispirms nācās no tās četras reizes izbraukt, bet pēc tam iebraucot šķērsot trīs puķu dobes un pāris norobežojošos stabiņus, kā arī četrus gulošos un divus īstos policistus. Policisti gribēja omulīgi tupēt Vecrīgā, pa labi un pa kreisi dalot soda kvītis, soda punktus un iekasējot pa 40 latiem no katra negājējpurna, taču bizness aprāvās: nu vairs neviens neriskēja ar mašīnu tuvoties Vecrīgai, lai kāds to nenoturētu par policistu vāģi.

Beidzot arī VVF Zatlers sadzirdēja tautas balsi un stingri pieprasīja Saeimai līdz 31. martam akceptēt grozījumus Satversmē, PSRS konstitūcijā, prostitūcijā un iekšējās kārtības noteikumos, pieņemt likumu "Par likumiem", izstrādāt koncepciju koncepcijai un Kosmosa izpētes programmu, kā arī beidzot nodot tukšās pudeles. Ja šie darbi noteiktajā termiņā netiktu izdarīti, Zatlers draudēja pagarināt termiņu līdz aprīļa beigām, 1. septembrim vai pat padomāt par to, vai nevajadzētu paziņot par Saeimas atlaišanu 1. aprīlī, ko nepieciešamības gadījumā varētu pasludināt par joku. Deputāti steidzamības kārtā, izlaižot visus trīs lasījumus, akceptēja rezolūciju "Ej taču tu galīgi...!" un aizgāja gulēt.

Kulturālo Demakovu tomēr nopļāva smagā locītavas išiasa iekaisuma šigeloze, bet pirms krišanas un došanās kopā ar savu preses sekretāru uz Eifeļa torni ārstēties viņa vēl gārgdama paguva paziņot, ka par savu pēcteci iesaka Žagarkalna Žagaru. Uzvaras parkā nogāzās asteroīds, kas no Libānas bija izšauts uz Gazas joslā pusdienojošo Izraēlas armiju, par Latvijas basketbola izlases galveno treneri apstiprināja Veinu Grecki, bet Inčukalna krātuve pārplūda, jo uz to bija nogādāta arī Ukrainai un citai Eiropai paredzētā gāze. Taču to visu neviens pat nepamanīja...