Krietnajam Ivaram sāka niezēt bārda, bet tas, kā jau ierasts, nozīmēja vienu no diviem: vai nu iemetušās utis, vai arī jādodas uz Saeimu un arī deputātiem jāpastāsta tas, ko zināja visa Latvija, sākot ar nule kā bezdarbnieka statusu ieguvušajiem un beidzot ar Vecrīgā Centrāltirgus meklējumos noklīdušām pensionārēm – Latvijā finanšu krīzes joprojām nebija tāpat kā seksa Padomju Savienībā, golodomora Ukrainā un pilsoņu kara Kongo.

Ar nelielām problēmām un sarežģījumiem saskārās vien ParExBankas Kargins ar Krasovicki, kam atņēma pēdējās akcijas, pēdējās automašīnas, pēdējo kreklu un peldbikses, kā arī trolejbusa mēnešbiļeti darbdienām. Par to gan viņi nesatraucās, jo par ParExBankas nevīstošo stabilitāti liecināja tas, ka pēdējās 17 dienās no bankas izgrābti 260 miljoni latu. "Tātad bija, ko grābt!" triumfējoši ziņoja Kargins ar Krasovicki, vienīgi nebija, kam īsti ziņot, jo hipotekārais Feiferis bija iesniedzis atlūgumu knapi pēc pieņemšanas darbā, tāpēc tagad bija aizņemts ar skaidrošanu presei, kā tur īsti ar tām žurkām un grimstošiem kuģiem ir.

Drošības policija, kas jau bija iesitusi roku finanšu krīzes baumotāju vajāšanā, no kāda Blūmberga Amerikā saņēma pa pusei slepenu signālu – Starptautiskā valūtas fonda galvenās mītnes apkaimē novērots indivīds, kurš sūdzējies par krīzi un diedelējis trīs miljardus, turklāt viņam bijis vienalga – eiro, latos vai dolāros. Baumu izplatītāja fotorobotu izveidot nebija izdevies, taču viņa pēdas tomēr izdevās sadzīt. "Ko jūs, nekādas krīzes nav, es tikai mēģināju sava atvaļinājuma laikā iespējami izdevīgāk pārdot vecu motorlaivas motoru," teica finanšu Slakteris. Drošības policijai nebija iemesla viņam neticēt.

VVF Zatlers mēģināja vismaz daļēji izpirkt grēkus par TTT zelta meiteņu neapsveikšanu apaļajā jubilejā un pie savas rezidences uzstādīja basketbola grozu, bet oficiālajās vizītēs devās, tērpies basketbola kreklā ar uzrakstu Semjonova, kas gan bija mazliet par lielu. Zatleram par nelaimi jubilejas tuvojās arī citām komandām un federācijām, tādēļ viņam rezidence bija jaaprīko arī ar regbija vārtiem, hokeja bortiem un ūdenspolo centra apli, kā arī jāizpušķo ar futbola laukuma stūra karodziņiem, volejbola tīkliem un tenisa bumbiņām. "Tāds, lūk, izskatās tipisks un autentisks 18. gadsimta latviešu zvejnieku reņģu namiņš," turpmāk rezidenci ārzemju tūristiem komentēja Jūrmalas gidi.

Pa to laiku Tautpartijas vecbiedru, Nostradamu un kombainieri nr. 1 Gundarbērziņu mocīja aizcietējumi, mēnessērdzība un ūdens ceļgalā, kā arī smacēja sūrais Zatlera seklums. Tautpartija par vecbiedru iežēlojās un atbrīvoja no priekšvēlēšanu kampaņas organizēšanas, lai nabags šajā seklumā sūri nenosmok pavisam. Par citiem sodiem lielās izrunāšanās dēļ netika prātots, jo jaunais šķēlīgais Segliņš atteicās tik brangu un oranžu tēviņu likt uz ceļa un iepērt, turklāt vēl bez rakstiskas Mākoņu Andra vai vismaz Kikī piekrišanas.

Aizsardzības ministrija visas nedēļas garumā kala kareivīgus plānus par dalību pretpirātisma misijā pie Somālijas krastiem, tikai nebija skaidrs, cik tieši karavīrus, pretpirātus un tehnikas vienības uz turieni sūtīt. Domas dalījās – vai nu vienu karavīru, 0,7 vai 0,25 karavīrus, taču noteikti ne mazāk par 0,03. Bija arī pilnīgi skaidrs, ka tie jāapgādā ar novecojušiem un nešaujošiem ieročiem, lai valstij netiktu nodarīta liela finansiālā skāde, kad pirāti ieročus atņems. Ar to mierā būtu bijuši arī starptautiskie pretpirāti, diemžēl tehnikas vienību nosūtīšana uz tālo zemi atkrita pati no sevis, jo tās visas apslīka pie Liepājas krastiem.

Taizemes konstitucionālā tiesa nosprieda, ka pašreizējais premjers, kura vārdu neviens nedz gribēja, nedz varēja izrunāt, atceļams no amata, jo bija manīts dzeram sakē un ēdam durianu kopā ar vienu no iepriekšējiem premjeriem. Opozīcija par to tik ļoti nopriecājās, ka atbrīvoja ne tikai ieņemtās Bangkokas lidostas, bet arī mazbērnu novietnes, transseksuāļu kopmītnes, rīsa laukus un citas tūristu iecienītas vietas. 666 666 tūristiem, kuri jau nedēļu bija iestrēguši Taizemē, beidzot bija iespēja no tās izbraukt, bet vēl 666 666 indivīdi, kuri nedēļu nebija spējuši tur iekļūt, nospļāvās, paziņoja, ka taizemieši var iet pupās un paši jādelēt ar saviem ziloņiem, un aizbrauca uz Kipru.

Puiciski rēcīgais pašvaldību Zalāns negribēja pagarināt Vecrīgas caurlaižu bomjiem un stabiņiem īpašā režīma statusu, jo uzskatīja, ka Rīgas pašvaldība var gluži labi iztikt tikai ar puķu vāzēm un trim ātrumsliekšņiem. Par to viņš izpelnījās bargu kritiku no kožu saēstā Rīgas domes auseklīšu Dīvāna. "Vai tāpēc mēs uz barikādēm stāvējām?! Vai tāpēc mēs par neatkarību cīnījāmies un ap Brīvības pieminekli 18. novembrī vienās pastalās dancojām?! Vai tāpēc ar krieviem piemājas pagalmā skaldījāmies? Vai tāpēc mums bērnībā nācās iztikt ar saldējumu Vēsma par astoņām kapeikām, lai tagad te kaut kāds briļļainis no Kuldīgas iedomātos sevi par pasaules, Latvijas vai vismaz Rātslaukuma nabu esam?" ministru ministram Godmanim sūdzējās galvaspilsētas pašvaldība, bet Dīvāns sūdzībai pievienoja savu petīciju, kurā vainoja Zalānu vides un demokrātijas graušanā, Līvu laukuma tualešu un ķīru Krievu salā iznīcībā, kā arī Ķīpsalas zīriņu stūrgalvībā.

Tam visam pa starpu gan notika arī priecīgas lietas – VVF dzimšanas dienas svinības, Prāta vētras DVD prezentācija un lielās svētku egles Doma laukumā iedegšana. Taupības nolūkos svinības tika nolemts apvienot. Tā nu pēc Rīgas birķermeistara Birka aicinājuma "eglīt, eglīt, iededzies!" uz lielajiem ekrāniem Doma laukumā sāka demonstrēt Kaspara Rogas režisēto dokumentālo filmu Tur kaut kam ir jābūt – vismaz vienam tantukam! par Mežaparkā izpildīto VVF dziesmu Lidmašīnas. Diemžēl gan to, gan visas pārējās 56 Rīgas egles aizēnoja uz plosta Riodežaneiro apkaimē uzstutētā milzene. "Vajadzēja sliet egli citā dienā, tagad atkal mūs neviens neievēros un būs savi bezgala labie darbi jāreklamē kādā pašvaldības bezmaksas maksas avīzē," pikts bija birķermeistars Birks.