Murgi, 504. sērija
Publicēts 23. novembrī, 2008.
Akurāt uz lielajiem un valstiskajiem svētkiem latvju zeme beidzot tika aplaimota ar sen solīto pirmo sniegu, un atbildīgie dienesti varēja ziņot, ka nenovēršamus postījumus tas nav nodarījis, cilvēku upurus nav prasījis un arī sociālismu nav atjaunojis.

"Viena sniegpārsla gan sagrāva nepabeigtas jaunbūves jumtu, bet divas citas aizštopēja satiksmi uz Valdemāra ielas, taču ar dievpalīgu un laikus uznākuša lietus palīdzību ar visām problēmām tikām galā," vēstīja dienesti. Vienīgais visā Rīgā, kurš gaidīja sniegotu ziemu, bija dārzu un parku Kazkalniņš, kurš cerēja, ka sniegs kūstot vismaz līdz 101. kilometram aizskalos bebrus un citus mūdžus, kuri bija savairojušies Rīgas kanālā un regulāri glūnēja viņam kārtīs.

Pēc ieilgušām svinībām četru dienu garumā un 1,95 miljonu latu tilpumā latvju tauta mēģināja atgriezties darba sliedēs – zilo lapu apgrozījums pieauga tik strauji, ka ārstiem nācās izdomāt dažādas jaunas kaites, ar kurām pamatot savu klientu darba nespēju. Kuriem nekādu vainu atrast neizdevās, tiem nācās vien doties uz darbu, ko tie arī lēnām darīja – Līgo vainagu galvā un Ziemassvētku eglīti pasituši padusē. Visiem gan dvēselē iespļāva Godmanis, paziņojot, ka uz valsts budžeta rēķina turpmāk nekādas zemeņkūkas ēšanas nebūs un arī uz tītaru Pateicības dienā cerēt ir velti.

Apkopojot statistiku, noskaidrojās, ka svētkos debesīs skatīti divi F-16 iznīcinātāji, pieci helikopteri un visa viena transportlidmašīna, kā arī viens tilts, kurš, pēc tā būvnieku, projektētāju, atklājēju un katoļbaznīcas kardināla Pujata domām, nodrošināja vistiešāko sasaisti ar debesīm. Dienvidu tilta ietekmē latvju zemē milzīgos tempos pieauga ticīgo skaits: katrs, kurš bija pietiekami drosmīgs šķērsot konstruktīvi viļņaini kā ķirzaka lunkani līko tiltu, pirms tam pārmeta krustu, sastādīja testamentu un novēlēja savu dvēseli Šleseram vai vismaz dievam.

Dienvidu tilts atvēra Rīgas vēsturē jaunu lapu – nu lielākie sastrēgumi bija nevis Juglā vai uz Vanšu tilta, bet gan Bišumuižā. Šī apkaime sāka strauji attīstīties, jo tika atvērtas neskaitāmas belašnīcas un makdonaldi, kuros sastrēgumos dirnošajiem šoferiem remdēt izsalkumu; parastas dzertuves, kurās iegriezās tie, kas attiecīgajā dienā uz tilta tikt vairs necerēja; arī avīžu kioski, prieka nami un ķīmiskā tīrītava. Ar laiku tika iecerēts uz Bišumuižu pārcelt arī Gaismas pili, jo pētnieki un analītiķi konstatēja, ka rīdziniekiem tieši šeit uznāk lielākā lasīšanas kāre. Savukārt Rīgas dome pulcējās uz apspriedi, lai mēģinātu saprast, kā tas nākas, ka pāri upei pārsviesta dārga betona laipa bez pievedceļiem tomēr neatrisina visas galvaspilsētas transporta problēmas.

Beidzot kaut kādu pašpielietojumu atrada Drošības policija, kas, izmantojot jaunākās satelītnafigācijas iekārtas, jonu paātrinātājus, dienesta suņus un cilvēku reibuma stāvokli, uzgāja bīstamus diversantus. Tie bija sagrāvuši valsts ekonomikas pamatus, atļaujoties prognozēt, ka lata vērtība attiecībā pret citu latu varētu kristies, bet Karginam un Krasovickim par 22 Parex bankas luksusa limuzīnu piesišanu pie ķepām nekas nebūs. Drošības policija drošības labad pieprasīja ordeņus un paziņoja, ka ir gatava noskaidrot, kurš izplata baumas, ka pēc treknajiem gadiem sekos liesie, ka pēc ziemas nāk pavasaris, bet pēc zoles – krišana un to, ka Zeme ir apaļa.

Par godu Mikipeles 80. dzimšanas dienai beidzot stājās spēkā bezvīzu režīms ar ASV, taču nedz lidostā, nedz autoostā, nedz parastajā ostā nevarēja novērot milzu bēgļu pūļus. Izrādījās, ka viedā latvju tauta nevēlas ceļot, jo mazliet baidās no Somālijas pirātiem, nedaudz raustās no Grenlandes ledos pazudušās atombumbas, bet visvairāk no tā, ka kādudien atkal būs jābrauc atpakaļ – gluži kā no kaut kādas Īrijas.

Lielas lietas darījās hokejā, kur mūsējie dabūja jau septīto zāģi pēc kārtas un pie viena Čeļabinskā uzzināja, ka fašisti sūkā. Kazjols sāka apsvērt iespēju komandai nopirkt štata ebreju, lai turpmāk līdzīgos gadījumos būtu pamats sūdzēties Vīzdeguntāla centrā un kompensācijā pieprasīt Čeļabinskas tanktraktoru rūpnīcu, Mečel domnas un smilšu kasti, kurā bērnībā spēlējies Značoks. Kontinentālā līga tikmēr pieņēma Zālamana lēmumu – uzlika 100 000 nedevalvēto rubļu sodu Čeļabinskas traktoristiem un brīdināja Laviņu, ka nevis viņam jāaplaudē skatītājiem, bet otrādi. "Par ko tad man, es jau neko tādu neesmu izdarījis," pieticīgi sacīja kapteinis Jautrais Rodžers, un taisnība vien viņam bija.

Ministru ministram Godmanim draudēja lielas ziepes, jo viņš bija aizmirsis bērnībā Šveikā lasīto, ka valdība, kas paceļ cenas alum, krīt. "Kaut kādā veidā taču mums tā naudiņa budžetā jāsakasa, jo uz Ziemassvētkiem esam iecerējuši sev uzdāvināt vēl pāris tukšas bankas un pie viena ar atpakaļejošu datumu atpirkt arī Auseklīti, Latgalīti un MMM," taisnojās valdība. Taupības nolūkos tā samazināja 507 policistus, 212 ugunsdzēsēju posteņus, 150 ūdenslīdējus, 123 tehniskās apskates inspektorus, 89 telefonu montierus, 14 sapierus, sešus muitas suņus, kā arī 1167 kanalizācijas aku vākus. Beigu galā valdība tā iekarsa, ka taupības nolūkos atlaida arī vienu prezidentu, vienu premjeru un simt Saeimas deputātu, katram piešķirot pa vienam Trīszvaigžņu ordenim un pieczvaigžņu konjakam. Nu beidzot visi dzīvoja laimīgi.

Komentāri
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tava mājas lapa:
Ievadi šī portāla nosaukumu: