Reņģu kari ar igauņiem un biezpiena sieriņu kaujas ar leišiem atvirzījās tālā pagātnē – atbilstoši moderni mūsdienīgajam 21. gadsimtam latvju bāleliņi ar broļukām uzsāka nesaudzīgu un niknu aviokaru.

Kaimiņi sūdzējās, ka latvieši pašmāju aviosabiedrības pasažieriem nodrošina atlaides ieejai striptīzklubos, par 10 procentiem lētākus masāžas salonus un gida pakalpojumus pastaigām pa Čakmarijas ielu, kamēr lietuviešu FlyĻaĻa braucējiem tas viss, arī cepelīni, jāpērk par bargu naudu. Lieta nonāca tiesā, un broļukas panāca, ka tiek arestēti visi airBaltic un lidostas Rīga īpašumi, kopš iepriekšējās minerālmēslu kaisīšanas angāros atstātie kukuruzņiki, nātrēm aizaugušais lidlauks Langačos, malkas šķūnītis Rumbulā, siena zārds Spilvē, gaisa balons Vinnijs un īpašumtiesības uz Tobāgo. Latvijas puse meta cīņā savu vissmagāko artilēriju – buldozerisko Šleseru, kas leišiem ātri parādīja, kur vēži ziemo un Kuzjkina māte mitinās.

Savukārt Rīgas dome iesaistījās negantā krusta karā ar luterāņiem par to, kam tiks Pēterbaznīca. Vieni tajā vēlējās rīkot LPP/LC sabatu, otri – teozoofilu kongresu. Beigu galā Pēterbaznīcu ar tai piegulošo suvenīrtirgotavas teritoriju un Brēmenes muzikantiem tika nolemts atdot neitrāliem uzņēmējiem. Tie solījās telpās atrast vietu gan LPP, gan LC, gan WC, gan teozoofiliem, gan ričuraču spēlētāju asociācijai, turklāt nedēļas nogalē ļaut vērt svētvietas durvis pat luterāņiem. Naudu telpu uzturēšanai tika nolemts gūt no azartspēlēm un bordeļiem, kuru vadīt piekrita kāda no Latvijas princesēm.

Rīgas zoodārzā notika neģēlīgs noziegums – tika nosperta surikātmeitene Ulla. 27 stundas no vietas visas atbildīgās institūcijas, tiesībsargi un mediji strādāja nepaguruši, tāpēc dzīvnieciņu izdevās atrast daudz ātrāk nekā mežā nomaldījušos sirmgalvjus vai lielceļa malā stopējošās meitenītes. Ullu uz zoodārzu atstiepa Pēteris, kurš teicās to atradis Mangaļsalas drūmajos mežos; viņš atteicās no atlīdzības un muka prom neatskatīdamies. «Viņa šausmīgi smird, kož un pirž. Viņa iztempa visu alu no ledusskapja, bet pēc tam prasījās uz zoodārzu. Un vispār – gribēju nospert tikai uz sētas malas atstāto kopēja jaku, kā gan būtu varējis zināt, ka tās kabatā tāds lops ielīdis,» draugos.lv sūdzējās Pēteris.

Tikmēr surikātu būrī tika nodibināti vietējais KNAB, VID, FIB un Mossad, kas sāka izmeklēšanu – uz kuru pusi Ullas nolaupīšanas brīdī skatījies sargs un par ko viņam maksā naudu un laiž pie siles. Nekā kompromitējoša gan specdienestam izošņāt neizdevās, toties tas uzraka interesantus dokumentus, kas liecināja, ka apzadzies kārtējais KNAB darbinieks, bet muitnieks Vaškevičs ofšoru banku seifos glabā Balticovo olu čaumalas un braukšanai dažādu maršrutu trolejbusos izmanto dažādas mēnešbiļetes. Nu arī surikāti bija iesaistīti mentu karos un viņu būrī brieda pamatīga kratīšana.

No estipoisu zemes uz mūsu pusi lēnām, bet neatvairāmi virzījās daudz šausminošāka sērga – Spānijas kailgliemezis. Šis dzīvnieks, rāpulis un abinieks mežā uzglūnēja maziem bērniem vai veciem sēņotājiem, bet, pie tiem netiekot, apmierinājās ar beigtiem dzīvniekiem, sasmalcinot tos ar savu veļasdēlim vai rīvei līdzīgo mēli. To noķert bija tikpat kā neiespējami, jo šie plēsēji kustējās ātrāk par Olijaru, bija skarbāki par Streipu un uzbruka straujāk par Annu Lieckalniņu. Bailēs no briesmīgi kailajiem gliemežiem no Ainažu un Staiceles puses uz Roņu salu emigrēja visi lāči, savukārt vilki pie Kolkas raga sāka būvēt nocietinājumus. Valdība sasauca ārkārtas sēdi un nolēma zibenīgi krustot šo gliemežu dabīgos ienaidniekus, izveidojot speciālu vārnustārķucūku. Brieda nežēlīgs slaktiņš.

Baltkrievijā notika parlamenta vēlēšanas, kurās Batjka Lukašenko vēlīgi atļāva piedalīties visiem 72 cietumā vēl nesapūdētajiem opozīcijas pārstāvjiem. Lai nodemonstrētu savu tuvināšanos Rietumu demokrātijas standartiem, Batjka pat ļāva opozicionāriem izvērst priekšvēlēšanu aģitāciju – tiesa gan, tikai mājās un zem deķa. Diemžēl neviens no opozīcijas parlamentā neiekļuva. «Vai tad es vainīgs, ka neviens par viņiem nebalso,» rokas plātīja Batjka, piemiedzot ar aci Fidela Kastro portretam.

Pa to laiku pasaules uzmanība bija pievērsta finanšu krīzei, kas bija sākusies ASV, pārcēlusies uz Teksasu, mazliet apciemojusi Eiropu, Krieviju un Āziju, bet tagad gatavojās apmesties uz pastāvīgu dzīvi Tongā, Tokelau, Vanuatu un Kentaura Alfā. Krietnais Džordžs metās aizstāvēt nabaga resnos baņķierus un centās no Kongresa izspiest 700 ļimjardus dolāru viņu glābšanai. «Nu tikai 700 ļimjardus, ja ne dolāru, tad vismaz tugriku, tengu vai levu,» lūdzās lāga Džordžs, bet nabaga resnie baņķieri tikmēr draudēja uztaisīt kolektīvu harakiri un sepuku, izlecot no vēl nesabrukušajiem Ņujorkas debesskrāpjiem un pie viena sabrucinot vēl nebankrotējušās bankas.

Noskaidrojot to, ka hansapanku zīmols ir trešais ieredzētākais Latvijā, svedbanki nolēma nekavējoties rīkoties: rāva nost hansapanku šiltes, optimizēja darbiniekus, televīzijā demonstrēja muļķīgas reklāmas, klientu apkalpošanas centros – Holandera filmu, Saules akmens augstceltnē atslēdza liftu, kā arī rosināja nacionālās valūtas vietā izmantot kronas un ēras. Taču klienti tikai maķenīt izoptimizēja naudu no kontiem, tāpēc svedbankiem iekļūt vēsturē kā BB Bankas līdziniekiem vai kaut vai ASV finanšu krīzes mantiniekiem tā arī nesanāca.