Kamēr visā kristīgajā pasaulē Pelnu trešdiena ievadīja Lielā gavēņa sākšanos, latvju tauta spļaudījās, ka tā valstī valda jau trešo gadu un gals nav redzams.

Par streikiem, nepakļaušanās akcijām, publisku sadedzināšanos Doma laukumā, lēkšanu no Pēterbaznīcas torņa un slīcināšanos linu mārkā brīdināja gan pasažieru pārvadātāji, gan zemnieki, gan putnu būrīšu naglotāji, gan jaunais Rīgas Ziemeļu transporta koridors, kurš bija paraudzījies spogulī un atzinis sevi par aplam dārgu esam.

Pamodies un konstatējis, ka nav, kā ierasts, aizstiepts uz operu, teātri, pēdējā teātra pirmo pirmizrādi vai vienkārši iekaustīts, VVF Zatlers apskatījās kalendārā un konstatēja, ka iestājies Klāras Cetkinas savulaik pasludinātais 8. marts, viņam gultā pienesta kafija ar omleti, bet uz galda stāv celofānā ietīta tulpe, šokolāde un doktordesa. VVF Zatlers līksmi iečivinājās tviterī, un latvju sievietes saņēma apsveikumogrammu no prezidenta, kas vēstīja, lai dāvātie ziedi un labie vārdi ienes pavasari jebkuras Latvijas sievietes sirdī. Pavasaris mazliet sabijās un gandrīz pat iestājās, bet beigu galā nomierinājās un apsolījās apseglot Santaklausa piemirsto Rūdolfu un atbraukt uz latvju zemi kaut kad ap Jāņiem.

Daudz sliktāk klājās 16. marta svinētgribētājiem, jo Rīgas mērīgais Ušakovs uz to stingrāko noliedza jebkādas sapulces, gājienus, piketus, armijas tehnikas parādes un citas dropes minētajā datumā. "Drošības nodrošināšanai jābūt drošai. Nedroša drošība nav droša. Droši vien..." savu lēmumu pamatoja Ušakovs, piebilstot, ka seši pasākumi vienā trešdienā rada apdraudējumu arī demogrāfiskajai situācijai un degvielas cenām, turklāt draud ar konfrontāciju starp 1812. gada zemestrīces Karakasā postījumu upuriem, Ziemeļu Ledus kauju dalībniekiem, Kutuzova aizsardzības plāna organizētājiem, Pirmā pasaules kara veterāniem un pionieru organizācijas dibinātājiem, tāpēc mīļā miera labad tika nolemts aizliegt visu un visiem.

Tam piekrita arī bēdīgais premjerlācītis Dombrovskis, kurš paziņoja, ka 16. marta svinēšana, Krievijas izlases zaudējuma Zviedrijai Deivisa kausā atzīmēšana, līksmošana par Discovery misijas beigšanos un apvienības Jenotība saukšana par soļanku neveicina sabiedrības saliedētību – atšķirībā no nodokļu celšanas, pensiju apcirpšanas un atdošanās starptautiskajiem aizdevējiem. "Mēs taču gribējām tikai klusi aizstaigāt līdz Brīvības piemineklim un nolikt puķītes," gaudās leģionāri, taču viņos neviens atkal neklausījās. Atmodās tikai gandrīz bijusī Mūrniece, kura iebilda, ka šis 16. marts kalendārā izskatoties akurāt kā tas pats 16. marts, kurš tur rēgojās arī pērn, taču to visi skaidroja ar pagaidām vēl augstās amatpersonas stresu.

Parlablatviešu galvenais Šlesers beidzot atrada iespēju budžetā konsolidēt veselus 10 miljardus eiro, piešķirot pilsonību ikvienam, kurš valstij ziedotu ļimonu, bet Parlablatvijai – otru ļimonu. Klīda baumas, ka pie Terehovas robežkontroles punkta jau stāvot liela rinda ar gribētājiem – tur bija manīts gan bijušais Tunisijas Ben Muhameds Alī, gan Ēģiptes Mū Baraks, gan Lībijas Mua Māra plašā ģimene. NATO gan ar šādu nodomu nebija mierā un piedraudēja noteikt lidojumiem aizliegto zonu virs Latvijas austrumu robežas un Šlesera rezidences. Brieda starptautisks skandāls.

Patiesību sakot, ja ne skandāls, tad pārpratums jau bija nobriedis, jo kārtējā freidiskā pārteikšanās gadījās ārlietu pārpratumam Ģirtam Ģirtam Valdim Valdim, kurš kaimiņu gandrīz pašu galveno Medvedevu izlamāja par prastu ministru, turklāt, spriežot pēc konteksta – minoritāšu lietu ministru. Gandrīz pats galvenais Medvedevs gan pat neapvainojās, jo bija informēts, ka mazajā kaimiņvalstī pie šprices ticis indivīds, kurš ar pūlēm atšķir sievieti no vīrieša, Taizemi no Taivānas, piecpēdu jambu no soneta un pat Hilariju Klintoni iepriekš bija saucis par ASV prezidenti. "Labi, ka nesaputroja uzvārdu un nenosauca par Zaicjedevu, nenodēvēja par kuču kuci, nasing spešiālo vai Timatiju," samiernieciski noteica Medvedevs un ļāva Ģirtam Ģirtam Valdim Valdim izpausties tālāk. Pasaules sabiedrība sastinga nākamās sensācijas gaidās.

Pavisam traki gāja aizsardzības Pabrīķim, kuru kāda Latvijas Radio darbiniece iesūdzēja tiesā, pieprasot 100 latus kā kompensāciju par goda un cieņas aizskaršanu, kā arī ģimenes izjaukšanu – vīrs bija pieprasījis šķiršanos, to pamatojot ar nevēlēšanos dzīvot kopā ar muļķi. Pabrīķa sūdzēšanu tiesā apsvēra arī simtlatnieku programmas arodbiedrība, kas sākumā gan vēlējās noskaidrot, vai muļķa statuss attiecināms arī uz tiem, kuri saņem mazāk par simt latiem mēnesī, vai tikai tiem, kuriem maksā apaļu simtiņu. Pēc visu kompensāciju nomaksas, arī Pabrīķis droši varēja dēvēties cēlajā vārdā par muļķi un piedalīties Cēsīs notiekošajā senioru festivālā Kam vēl nav 100, tas var!, bet Žoržika Siksnas izpildītā Muļķa sirds tika kronēta par Aizsardzības ministrijas oficiālo pagaidu himnu.

Ņemot paraugu no Fila Kolinsa, par karjeras beigām un aiziešanu no vislatviešiem pavēstīja pasaules vēsturē vecākais deputāts un šovmenis VisVisLācis. Tā kā abas puses bija noslēgušas džentlmenisku vienošanos par šķiršanās apstākļu neizpaušanu, VisVisLācis nekavējoties aizlēkšoja uz televīziju, kur pasūdzējās, ka žurnālisti viņu piecas nedēļas ņēmuši priekšā, bet Saeimas saimnieciskās komisijas locekļi diametrāli otrā pusē nepiešķirot godam nopelnīto 405 latu kompensāciju par suņu būdas īri Ķirsona atpūtas bāzes pagalmā. "Arī iesniegumu par manu izstāšanos no partijas, testamentu, kurā visu savu īpašumu novēlu Dzintaram, un sūdzību par to, ka mani piesmējis Vikilīkais Asanžs, manā vietā uzrakstīja nelietīgais Parādnieks," sūdzējās VisVisLācis.

KNABa priekšnieks Vilnītis dabūja krāgā ģenerālprokurora izveidotu komisiju, bet pirms tam vēl paguva aizdomās par kaut kāda tur ļimona izšķērdēšanu atstādināt no amata savu vietnieku Vilku, tā vietā ieceļot pirmo pa rokai pagadījušos preses sekretāri, kurpnieci, pastalnieci vai stabulnieci. "Vērtējot katru gadījumu atsevišķi, Vilnīša nodarījums tāds Laura Dārziņa mēsliņš vien ir, bet kopumā tas veido kritisko masu, lai sāktu atstādināšanas procedūru, ja nu kādam to baigi savajadzēsies," teica ģenerālprokurorīgais Kalnmeiers. Šajā brīdī tā kā nosmirdēja pēc sēra, kaut kur parādījās āža kāja, mazliet it kā Maizīša ēna, tomēr visi izlikās, ka to nemana.

Pēc Rīgas Dinamo iekļūšanas pleijofos, pilnīgi negaidīti aktualizējās jautājums, kur tad komanda spēlēs. Izrādījās, ka attiecīgos datumus Arēnā Rīga aizsituši gregoriāņi ar Valēriju Meladzi, tāpēc Dinamo tika visžēlīgi piedāvāts spēlēt Piņķos, Mazpisānos, Zabļedovkā, nojauktajā Sporta pilī, uz Daugavas vai Ipiķu centrālā karpu dīķa ledus, Lielupes tenisa kortos vai Gaismas pils jaunbūvē. Par laimi, izdevās iestāstīt Meladzem, ka hokejs ilgst tikai trīs setus pa divām partijām katrā, turklāt tiek pielietota saīsinātā laika kontrole, nav paredzēta svēršanās, dopinga kontrole, nav jātērē laiks šautuvē un lecot ar izpletni. Savukārt Dinamo ar Lokomotīvi sazvērnieciski sprieda, ka sestdien derētu tā kā uzspēlēt kādus sešus pagarinājumus, lai Meladze beidzot varētu ieraudzīt uz saviem koncertiem pilnu zāli. Nu ar vēl lielāku interesi varēja gaidīt cīņas Rīgā.