Nedēļa latvju zemē pagāja Jēkabpilī notikušo mentu karu zīmē, jo bija nepieciešams zināms laiks, līdz saprastu, ka vietējie specdienesti nav veikuši mācību operāciju, un noskaidrotu, ka naudas inkasācijā netiek izmantotas jaunas tehnoloģijas, kuru mērķis būtu maldināt potenciālos noziedzniekus par spēļu zālēs esošās naudas daudzumu.

Pēc visa notikušā krietnā iekšlietu Linda visvairāk nevarēja saprast, kāpēc attiecīgi trenēti Alfas, Betas, Gammas un Ipsilona kaujinieki nav spējuši tikt galā ar tik vienkāršu uzdevumu kā provinciālas zaudētavas aplaupīšana. "...un ko viņi darītu, ja uz barikādēm būtu jācīnās pret Pleskavas divīziju vai, nedod dievs, jāizdzenā Bauskas tilta bloķētāji?!" šausminājās Linda un pieprasīja demisijas rakstus no policijas reģionālā Ķuža, anonīmiem Alfas un pārējo komandieriem, kā arī iekšlietu ministrijas štata feļetonista, kurš nebija laikus pamanījis grieķu anarhistu iefiltrēšanos policijā. "Pati palikšu savā vietā, jo kādam šitie mēsli ir jāizstrēbj, un es, rosoties draugu fermā, to jau esmu iemanījusies," deklarēja Linda. Tikmēr latvju tautai uz kādu laiku nācās samierināties, ka, ieejot spēļu zālēs, visus apčamdīja no galvas līdz astes galam un laikus atņēma ne tikai naudu, bet pat līdzatnestās kefīra pakas. Pēc Maskavas lidostā notikušā sprādziena līdzīgi drošības pasākumi tika ieviesti Rīgas un Tukuma lidostās, un melsa, ka Kairā notikušo protesta akciju dēļ arī Doma laukumā tiks aizliegts izkārt Tunisijas karogus.

Apdrošinātāji rāvās melnās miesās, lai izskatītu visus pieteikumus par sniega nopludinātiem jumtiem, apledojušo ietvju salauztiem kauliem, krītošu lāsteku sadauzītām mašīnām, leduslietus samaitātiem interneta pieslēgumiem un gadījumiem, kad cilvēki pa pauri dabūjuši ar zīlītēm izliktu speķa gabalu vai viņiem bērnu piebiedējis kaimiņa pēkšņi ieslēgts ģenerators. Beigu galā apdrošinātāji nospļāvās un rosināja izmaiņas attiecīgos noteikumos. Tās paredzēja, ka sūdzības par nodarīto postu var iesniegt tikai paši cietušie, nevis kaut kādas tur trešās personas. Nācās steidzami atvērt pareizrakstības un glītrakstīšanas kursus jumtiem, locekļiem, automašīnām, zīlītēm un ieņemtajiem bērniem: tā nu tie visi sēdēja solos, pūta un stenēja, un nekādi nespēja saprast, vai vārds sniegs rakstāms ar g vai k, kā arī kā būtu pareizāk – lecs vai ledus.

Melngalvju nama bijušais izpildīgais Spārītis sacēla lielu brēku: izrādījās, ka Rīgas namu nesaimnieciskuma dēļ glaunajai ēkai notecējuši griesti un pieblīdis parkets, turklāt, kas pats šaušalīgākais, pirms nedēļas tur nav notikušas oficiālās vakariņas par godu Azerbaidžānas prezidenta Ilhana Nursultana Alijeva Turkmenbaši oficiālajai vizītei – augstais viesis stiepts piesist māgu uz Mazo ģildi, Rātsnama ēdnīcu, Kaļķu ielas pelmeņnīcu vai Runci. Lai gan prezidenta kanceleja taisnojās, ka Alijevs Melngalvju namā jau vakariņojis un viņam tur ir pieriebies, bet Rīgas namu Kavacis izteica aizdomas, ka Spārītis sēro pēc aizgājušām vecajām garderobistēm, kuru vietā nu stājušās Fogeles misenes, dome tomēr solījās šo lietu rūpīgi izmeklēt. Uz pašu lielāko upuri bija gatavs Rīgas šleserīgi vicemerīgais Ameriks, kurš solījās jau vistuvākajā laikā, ap Jāņiem, sadūšoties šķērsot Rātslaukumu, lai personīgi iepazītos ar ēkas tehnisko stāvokli un sabīdītu kādu rebi. "Ja šoferis pa ceļam uz bankrotējušo kinostudiju, kur izsolīs lētu kafijas vārāmo aparātu, mācēs atrast ceļu apkārt Rolanda strūklakai," piebilda Ameriks.

Trakas lietas tikmēr notika Austrijā, kur vietējās bankas bija pasācis apmeklēt miesās ražens vīrs, kurš slēpās zem amerikāņu galvenā Baraka maskas, vicināja šaujamo, Kalifornijas štata šerifa nozīmīti, nespēja saprast, kādēļ bankas viņam izsniedz nevis ierastos zaļos dolārus, bet nesaprotamās eironaudas, un runāja ar tipiska zalcburgera akcentu. "I" ll be back! Hasta la vista! Vai tiešām manis dēļ nevarēja mainīt amerikāņu konstitūciju un atļaut pretendēt uz prezidenta amatu," uz atvadām parasti piebildis laupītājs

Milzu brēka izcēlās Saeimā – izrādījās, ka kompensācijas par transporta izdevumiem pieprasījuši pat tie deputāti, kuriem nav tiesību un kuri pat nezina, ka Eiropai piegādātajiem jaunākajiem modeļiem motors ir aizmugurē, stūre – kreisajā pusē, bet signāltaure vairs neatgādina iepuvušu bumbieri. Bijušais KNAB Loskutovs bilda, ka prasītie 46 lati viņam nepieciešami, lai velosipēdam pieregulētu jauno ķēdi, no interneta izdrukātu tramvaju kustības sarakstu un salabotu sāls saēstos apavus, savukārt Dombrava un Hirša paģērēja 133 latus par virtuāli iztērēto benzīnu. "Vai tad mums jācieš par to, ka nebraucam ar mašīnu? Ja mums tā būtu, mēs taču brauktu un tāpat notērētu to bendžu!" uzstāja deputāti, kaut ko piebilstot par cilvēktiesībām un Strasbūras tiesu.

Kaut ko – vai nu kompensācijas, vai namīpašumus, vai vismaz kārtējo atvainošanos, krišanu uz ceļiem, cepures ēšanu un krekla plēšanu – paģērēja arī ebreju interešu un maka aizstāvji. Šoreiz tie vis nebija Vīzdeguntāls ar Zurofu, bet gan kaut kāds amerikāņu īpašais sūtnis, kura uzvārdu jau nākamajā dienā neviens neatcerējās. Pēc viņa domām, lieki 30 ļimoni nevienam netraucētu, it īpaši jau nu pašam. Kā par brīnumu, šoreiz pat paši Latvijā dzīvojošie ebreji delikāti paziņoja, ka kaut kāds amerikāņu īpašais sūtnis, kura uzvārdu nākamajā dienā neviens neatcerējās, var doties uz to vietu, par kuras nosaukumu un sūtību viņam bija delikāti apskaidrojuši jau tajā pašā dienā. VVF Zatlers samiernieciski gan teica, ka ebreju kādreizējo īpašumu atdošana nebūs ātrs process, bet tas nenozīmē, ka tas nebūtu jārisina. "To, piemēram, varētu risināt kaut kad 22. gadsimtā," pieļāva VVF Zatlers.

Protestu valdībai iesniedza tiesu darbinieki, kuriem šķita, ka viņu algas neatbilst vienotās atlīdzības sistēmas principiem un darba vērtībai. Tiesa, nebija īsti skaidrs, vai viņi ir neapmierināti par nepietiekamu savu algu palielināšanu, to palielināšanu, to nepalielināšanu, par algām vispār vai tomēr par to, ka tiesu mājaslapām nebija nodrošināts sinhronais tulkojums igauņu, arābu un senebreju valdodā. Neraugoties uz savas sūdzības neskaidrajām prasībām, tiesu darbinieki piedraudēja streikot, piketēt, manifestēt un pieteikt badošanās kūri, bet tas draudēja ar baisām nekārtībām visā sistēmā. Proti, bija bažas, ka streika gadījumā vairs nebūs neviena, kurš sarakstīs dokumentus, tos sakniedēs un saliks mapītēs, ar vārdiem "eu, velcieties tur!" nokoordinēs konvoju, aicinās cilvēkus tiesas zālē, pajokojot "ja vēl ilgi sēdēsiet šeit, tad vēl ilgāk sēdēsiet pēc tam", un svinīgi pasludinās ļaudīm, ka viņu lieta tiks izskatīta 2051. gada 4. maijā vai varbūt kādu dienu vēlāk. Tiesu sistēmā brieda haoss.

Nu beidzot vismaz visiem bija skaidrs, kāpēc nepieciešami visi daudzie šovi – Muzikālajā bankā uzvarēja dziedošais policists Koļa Puzja, un aiz šausmām, ka viņš varētu vinnēt arī Eirovīziju, demisionēja pat policijas preses mēbele Rekšņa. Turklāt, kā izrādījās, ja nebūtu šova Dziedošās ģimenes, tad vairs nevarētu atrast nevienu, kuru aizdzīt uz Arēnu Rīga nodziedāt valsts himnu pirms Rīgas Dinamo kārtējās hokeja spēles, un to nāktos darīt Krisam Holtam, kurš palīgos vēl sadomātu paņemt Tomasu Kleinu ar Ainaru Virgu vai arī Raimondpaulu, kurš maldījās pa arēnas gaiteņiem jau kopš savas dzimšanas dienas dižkoncerta.