Par spīti dabas pētnieku prognozēm, socioloģiskajām aptaujām, saules vētrām, dziesmu šoviem, valdošajam vēju virzienam, baltpieru un sējas zosu migrācijai un citām pazīmēm, latvju zemē bābu vasaras vietā bija iestājies īsts sēņu rudens.

Slinkākie par bekām un baravikām sajūsminājās Centrāltirgū, kur tās maksāja mazāk nekā poļu āboli un vietējie puravi, bet čaklākie devās uz mežu, kur ar sēnēm pieslānīja pilnus kurvjus, spaiņus, veļas baļļas, piena kannas, kortelīšus un visus citus tilpumus, kas gadījās pa rokai.

Pilnas rokas darba bija arī ātrajai palīdzībai, kurai bija jāglābj velnabeku, mušmiru, pūpēžu un kāju sēnīšu cienītāji, kā arī policijai un armijai, kuriem nācās meklēt trīs priedēs apmaldījušos sēņotājus. Īsi pēc tam, kad Kolkas pusē, vilkdams ar sēnēm piekrautu XIX gadsimta burinieku, iznāca kāds sēņotājs, kurš bija izsludināts par bezvēsts pazudušu jau aizpagājušajā rudenī, iekšlietu Lindai tas apnika, un viņa piedraudēja ar jaunu sociālās reklāmas kampaņu Jo dziļāk mežā, jo lielāks risks aizmigt ar pliku dibenu skudru pūznī.

Rīgas pašvaldība uzskatāmi nodemonstrēja, ka galvaspilsētā iespējams noorganizēt plūdus ne tikai pavasarī, bet arī rudenī. Aizdambējoties Mārupītei, apslīka Vācieša iela, Uzvaras bulvāris, Uzvaras piemineklis, vienīgā tramvaja uz Bišumuižu sliedes, lokomotīves izbāznis Dzelzceļa muzejā, Akmens tilts, kā arī Arkādijas parks un pat stadions. Lai gan atbildīgie un neatbildīgie dienesti visu dienu ar sūkņiem, cisternām, vannām, katliem, karotēm un dakšiņām mēģināja izsmelt nodevīgo ūdeni, tas izrādīja niknu pretošanos. Nakts melnumā naidnieka pretestība beidzot lūza, un mērīgais Ušakovs varēja ziņot, ka pilsēta ir glābta un nelietīgajiem plūdiem tās atslēga nav atdota, kā arī izveidot speciālu komisiju, kura līdz ziemai solījās izpētīt, ko darīt, lai nekas tāds vairs nekad neatkārtotos – vismaz konkrētajā krustojumā.

Beidzot Rīgai izdevās atrisināt bebru problēmu – tie visi aizdevās sūdzēties uz Strasbūru, paužot taisnīgo sašutumu par viņiem uzvelto vainu Mārupītes caurtekas aizdambēšanā. "To taču nevarētu aizštopēt pat ar 666 sprāgušiem bebriem, kur nu ar vienu nožēlojamu aizsprosteli," savā prasībā galvenajai Eiropas Cilvēkbebru tiesai norādīja Rīgas bebri, uzsverot, ka viņiem nākas dzīvot bebrofobu valstī, kurā pat vāverēm ir lielākas tiesības. Pastāvēja pamatotas aizdomas, ka bebru vietā aizsprostu tumsas aizsegā uzbūvējis viņu vienīgais dabiskais ienaidnieks pilsētvidē – dārzu un parku Kazkalniņš. Taču viņam bija alibi – Kazkalniņš tumsā pa parkiem un dārziem nestaigāja, jo baidījās no sikspārņiem un huligāniem, kas viņu ar šampūnu varētu nomazgāt kādā strūklakā. Līdz ar to ticamāka šķita versija, ka Mārupītes dīķa tīrītāji caurtekā sabāzuši darba laikā izdzert nepaspētos polšus.

Diemžēl ar to Rīgas nedienas nebeidzās, jo ieradās vācu kancleriene Merkeliene, kura ielās radīja vēl lielāku aizsprostu nekā bebri, Mārupītes caurteka un Āzijas grāvējfilmas dekorācijas kopā ņemti. "Pēdējo reizi Rīgā biju NATO samita laikā, kad vairāk redzēju ierobežojumus, norobežojumus, nožogojumus un iežogojumus nekā skaistos kultūras pieminekļus," jūsmoja Merkeliene. "Nu, varam jau uzdāvināt vēl kādu skatu kartīti ar Melngalvju nama attēliem," pret to neiebilda vizītes organizētāji, kuri, braucot pēc kartītēm, aizklapēja ciet vēl dažas ielas. Taču galvenais, ka Merkeliene atšķirībā no latvju tautas bija pamanījusi, ka pie mums ekonomiskā krīze jau pārvarēta, par ko uzslavēja bēdīgo premjerlācīti Dombrovski, kurš kļuva vēl bēdīgāks, kad lāga Angela painteresējās, vai viņš ir tas pats porolona Laimes lācis, kuru par premjera kandidātu izvirzījusi arī Pati Pati pēdējā partija.

Pie pilsētas glābšanas diemžēl nevarēja ķerties vicebuldozers Šlesers, kuram nācās sasaukt ārkārtas preses konferenci, lai skaidrotos, kāpēc viņa vectētiņš ulmaņlaikos bibliotēkā nav atdevis grāmatu, tēva māsa nepērk kartupeļus Rimi, tēvs noslaktējis medmāsiņu, māsa joprojām nav valdības vadītāja, sieva nez kur nobāzusi skaistumkaralienes kroni, bet viņš pats nosaukts par Aināru, nevis Valdi. Lāga Šlesers tika izkaucināts pat dienu pirms grāmatas par šofera dēlu un Minhauzenu iznākšanas, taču ļaunais Lapsa ar savu Baltic Scream vienalga tikai berzēja rokas, solījās piegādāt jaunus mutautiņus, bet savā grāmatā – faktoloģiski pārbaudītas un godīgas atbildes uz jautājumiem, vai Šleseram ir sakari Maskavas geju aprindās, vai viņš savulaik kādu nobliezis akmeņlauztuvēs, vai pārticis no saldētām siļķēm, vai krāpies dambretē, vai bijis CIP un Mossada aģents, vai ir pasaules īsākā kolumbieša ārlaulības tēvs, vai pārtraucis no rītiem dzert konjaku utt. "Nē," uz to visu faktoloģiski pārbaudīti un godīgi atbildēja grāmata. "Cieti!" noteica Šlesers un par lielu prieku Stendzeniekam atkal apkaucās.

Nekrietna provokācija bija veikta arī pret Eiroparlamenta bundzinieku Godmani – nezināmā veidā viņa automašīnas vējstiklā bija ielavījusies Iekšlietu ministrijas caurlaide ar Osāmas bin Lādena attēlu, kas atļāva mīnētus transporta līdzekļus atstāt jebkur, sākot ar Tora Boras kalniem un beidzot ar Grīziņkalna bumbu patvertni. Kamēr lāga Ivars skaidrojās, vai caurlaidi automašīnā iepūtis vējš, paslēpusi zobu feja, ielikuši tālibi vai Korāna dedzinātāji, viņš nokavēja pēdējo lidmašīnu uz Strasbūru un bija spiests maksāt ne tikai 30 latus par noparkošanos ceļa zīmes Uzmanību, kamieļi! darbības zonā, bet arī 100 eiro par paša galvenā Barrozu runas ignorēšanu.

Amerikas galvenais Obama tikmēr izsludināja jaunu Rūzvelta depresijas pārvarēšanas plānu, aicinot amerikāņus būvēt lielceļus, dzelzceļus, skrejceļus, rakt grāvjus, sliet žogus, ierīkot koijotu lamatas un visādā citādā veidā modernizēt infrastruktūru. Atšķirībā no latvju solītājiem galvenais Obama runāja nevis par 50 000 darba vietām, bet gan 50 miljardiem zaļo, kas tiks ieguldīti šajā projektā. "Nafig viņiem ir vajadzīgs viceprezidents? Ja ar prezidentu kaut kas notiek, atbildību taču var uzņemties attiecīgi apmācīta stjuarte," iedomājās ekonomisko Raijeneiru Maklīrijs...

Savukārt Jūrmalas pilsētas tiesa divas dienas sprieda, ko neatļaut un ko atļaut no cietuma mūriem pasprukušajam Munkevicam. Beigu galā tika nolemts, ka viņš nedrīkst ievēlēties domes institūcijās un amatos, taču drīkst tuvoties deputātei Blauai. "Eu, tas gan forši!" ar tiesas lēmumu savu apmierinātību pauda Munkevics, nopirka puķes, šampanieti un šokolādes kasti, sagaidīja iestājamies nakts melnumu un lavījās pie kolēģes uz mājām tuvoties.

Pēc visām šīm šausmām kaut kas sāka nelāgi smakot – iesākumā Inčukalna, Vangažu, Ādažu un Kadakas gudronu dīķu pusē, bet vēlāk jau arī pārējā Latvijas daļā. Smaka bija varen viltīga un izmanīga – parādījās tikai pirms un pēc Paša Galvenā Smaku ķērāju kantora darbalaika. Kamēr atbildīgie dienesti mēģināja izskaitļot šīs smirdoņas, smakoņas un perdelības cēloņus, latvju tautai viss jau tāpat bija skaidrs: "Vēlēšanas tuvojas!"