Pirmdienas rītā rīdzinieki darbā un mājās ieradās nīgri, neizgulējušies un sarkanām acīm: daži pilsētas svētkos bija vērojuši diennakts basketbola maču, citi – 40 000 latu vērto Vanšu tilta aviošovu un svētku uguņošanu, vēl kāds divas dienas, nespējot sagaidīt, kamēr kļūs par nestrādājošu, nestaigājošu un neēdošu pensionāru, līdz spēku izsīkumam izbraukājies par brīvu sabiedriskajā transportā, bet lielākā daļa līdz agrai rīta stundai un nelabumam strīdējušies par to, kurš ir labāks – Senais vai Dūmaku alus.

Beigu galā visi bija nonākuši pie secinājuma, ka vislabākais ir pilnīgi jebkāds alus, lai tikai tas vispār ir, un aizgājuši gulēt.

Slikts sapnis gadījās airBalticu FlikuFlakam – pie viņa ieradās Vecais Hotabičs, Alī Baba un 40 zīmola laupītāju, kā arī Ābrams un Joske, pieprasot atdot naudu par nopirktajām biļetēm. "Jūsu neganti dārgajās lidmašīnās nav iespējams cilvēcīgi paēst – pat maize, plastmasas dakšiņas un galvenais priekšnieks ir no cūkgaļas," sūdzējās raibā kompānija. FlikuFlaks briesmīgi sabijās un jau nākamajā rītā izhahalēja un izkošerēja no Igaunijas savestās stjuartes un pilotus, kā arī deva rīkojumu katrā lidmašīnā ierīkot sinagogu un mošeju, kuras atdalāmas ar Jordānas Rietumkrasta drošības sienu. Murgi gan turpinājās – tagad FlikuFlaku naktīs apmeklēja hinduisti, kuri protestēja pret liellopu gaļas sīpolklopsi, ukraiņi un zīlītes, kuri prasīja speķi, korejieši, kuri vēlējās pusdienās suņa gaļas frikasē, un Maskavas Lužkovs, kurš bija sagribējis divvalodību un trīssievību.

Gatavojoties jaunajai apkures sezonai un paredzamajam pārtikas cenu kāpumam, Rīgas dome sprieda par krematorijas jaudas palielināšanu. Par jaunas krāsns iegādi gan tā arī līdz galam nenolēma, taču mērīgais Ušakovs solīja, ka vismaz uz laiku palienēs krematorijai savu veco mikroviļņu krāsniņu un cepešpannu. Turklāt tika nolemts, ka līdz vēlēšanām klientiem bez maksas tiks dalītas Saskaņas avīzītes un ļauts bez nodokļa iekasēšanas izmantot Rīgas vārdu miršanas apliecībās. "Tiem, kuri vēlēsies kolumbārija urnu ar lielo Rīgas ģerboni vai mēriņa vimpeli, gan nāksies piemaksāt vai vismaz uzrādīt pareizi aizpildītus vēlēšanu biļetenus," nosprieda dome.

Pēc vēlēšanām bija sailgojies arī VVF Zatlers, kurš pats īsti nevarēja saprast, kādā prāta aptumsumā un kādu sēņu iespaidā neapdomīgi solījies līdz tām par premjera amata kandidātiem un partiju programmām nekā neteikt. "Toties 1. oktobrī es gan izpaudīšos, tā izpaudīšos, uh, kā izpaudīšos!" sapņoja VVF Zatlers, laikus rezervēdams raidlaikus visās dekoderu televīzijās, Viasata sporta šķīvī, ārkārtas gadījumiem paredzētajā translācijas sistēmā un pilsētas trauksmes sirēnās. "I celuj menja vezdje, vosemnadcetj mnje uže," politiķim domāto meldiņu jau domās dungoja VVF Zatlers, taču tad atminējās, ka arī uz Maskavu solījies braukt tikai pēc vēlēšanām.

Radio WC tikmēr izdevās salaist ragos topošo finanšu parlablatvieti Šķēli un bijušo Mūkusalas jenotības Šķēlerti. Šķēle stāstīja, ka uz savas muguras vai cita ne mazāk nozīmīga locekļa gatavs iznest vai uzmest visu Latvijas sāpi, uz ko Šķēlerte iebilda, ka viņu nekur nevajagot nest vai kā citādi izpildīties un personīgi viņa Šķēlem neuzticētu pat ubaga tarbu, jo arī to viņš pamanīšoties izlaupīt, reģistrēt ārzonā vai vismaz samest mezglā. "Un vispār – tiem, kuri ar bulterjera skatienu, izmācītu angļu valodu, kā arī izmazgātiem zobiem un zeķēm dzīvo pagātnē un mākoņos, ir jāmaksā vairāk, nekā tiem, kuri mitinās viltīgi prihvatizētā dzīvoklī Meierovica Bastejbulvārī," rezumēja Šķēlerte un ar šausmām paraudzījās uz Mūkusalas pusi, kur kārta kļūt par galveno redaktoru pamazām pienāca katlumājas kurinātājam, skursteņslauķim un redakcijas lielajam puķupodam.

Sensacionālu vēsti izplatīja kukuliskais Aerodiums – izrādījās, ka vēja tunelī Šanhajā lidinājies pats Džekijs Čans, kurš solījis atrakciju izmantot savā nākamajā filmā. "Nu, ne īsti pašu atrakciju, vairāk apkalpojošo personālu – vienreiz jau tas mums sadeva pa muti, kad nelaikā izslēdzām propelleru," vēlāk situāciju nedaudz precizēja Aerodiums. Neviens no 666 000 Ķīnā dzīvojošajiem Džekijiem Čaniem gan ne par ko nevēlējās atzīties, ka kaut kur lidinājies, un galu galā Aerodiumam nācās precizēt, ka vēja tunelis būs redzams dokumentālajā filmā Kā vienu un to pašu verķi pārdot divas reizes.

Lielais ķēriens beidzot gadījās azartspēļu apkarotājiem – viņi Kinostudijā notvēra bariņu igauņu un leišu, kuri spēlēja pokeru, filmēja šovu un bija noslēguši nelegālas derības par to, vai apkarotāji viņus paņems pie dziesmas vai nē. Sajūsminātie apkarotāji valsts budžeta vārdā turpmāk ierosināja par azartspēlēm uzskatīt arī vēlēšanu rezultātu prognozēšanu, laika apstākļu pareģošanu un versiju izteikšanu par to, pēc cik gadiem no pazemes izdosies izpestīt tur iespundētos čīliešu kalnračus, kuriem neviens vēl nebija pateicis, ka viņi ir iespundēti.

Radās doma uz Čīli sūtīt Latvijas universālos glābējus, taču izrādījās, ka viņi pēc atgriešanās no Krievijas ugunsgrēkiem jau aizbraukuši uz Moldovas plūdiem, bet vēlāk plāno doties uz Volgogradas apgabalu cīnīties pret Rietumnīlas vīrusu, apmeklēt Ēģipti, lai sameklētu nozagto van Goga gleznu, un paviesoties Irānā, kas gaidīja izraēliešu uzlidojumu Bubušeras atomelektrostacijai. "Atgriežoties neaizmirstiet no ceļa novākt atkritumus, citādi aiz tiem aizķeras un krīt aplam daudz motociklistu, skrituļslidotāju un iereibušu ļautiņu, kas nāk mājās no zaļumballēm," glābējiem atgādināja Cūkmens.

Kaislības turpinājās sporta frontē: grieķis Dikulakosabāmķepāmrāvuss izmisīgi centās nolaist uz grunti sieviešu basketbolu, savukārt galvenais vīriešu Bagijs stādīja rekordu pēc rekorda, ar vecās izlases Tagad vai nekad jauno modeli Būtu labāk dzēruši pierādot, ka jebkurai izlasei mākam pagrūst ar mīnus 36 punktiem. Latvju bāleliņus gan tas interesēja tikai fragmentāri, jo lielākā daļa bija pievērsusies Latvijas sliežuceļa kausa izcīņai, kur Šupleru Jūlis ar Dinamo mēģināja nopelnīt ja ne gluži izjādi baltā zirgā, tad vismaz braucienu ar bānīti, līnijdrošku vai ormani. Pirmais solis šajā virzienā tika sperts, kad tika uzvilkts Oļega un Hara klubs jeb OHK Dinamo, bet pēc tam zaudēts Mitišču atlantiem, un nācās gaidīt piektdienu, lai uzzinātu, vai Jūlis jās uz lokomotīves vai zem tās.

Pašas lielākās kaislības gan norisinājās TV ekrānos, kur pēc ilgiem laikiem svētdienās atkal nebija nekā skatāma, jo visur vīdēja šovi Dziedošās ģimenes, Dziedi ar zvaigzni, Dziedātāji ērkšķu krūmā un Ģimenes krūmos. Latvju bāleliņi tikmēr sēroja, kāpēc seriālā UgunsGrēks uzsperta gaisā smukā Lūriņa un Ķesteris, nevis viesnīcnieks Dumpis ar visu sasodīto Solveigu, taču neviens viņos neklausījās. Taču tas jau bija pavisam cits stāsts.