Lai arī negribīgi, bet latvju zemi tomēr sasniedza meteomurgologu solītais Maskavas karstums, tveice, svelme, smogs, Pugačova ar Galkinu, mežu ugunsgrēku radītais smārds un Putins, kurš vecā divplāksnī lidinājās gar Zilupi, kaisīja minērālmēslus un apgalvoja, ka šādā veidā dzēšot čečenu teroristus, ēzeļa ausis un mazliet arī pašu galveno Krievzemes mežu.

Ciemos ieklīda arī no Karību jūras plašumiem un pirātiem palienēta vētra, kas uzklupa Daugavpilij, Madonai, Viļāniem un Preiļiem. Šo pilsētu vietējā vara visu nakti melnās miesās un vaiga sviedros pūlējās, noplēšot skolām un bērnudārziem caurumainos jumtus, dakstiņus un kārniņus, kuru apskādēšanā pēc tam vainu uzvēla nekrietnajai vētrai un pieprasīja papildu piķi no valsts.

Praktiski visa nedēļa tika pavadīta strīdos, kam no kura cik daudz un kāpēc jāprasa atlīdzība, palīdzība un kompensācija dabas kataklizmu radīto seku novēršanā. It kā pirmie pasteidzās daugavpilieši, kuri lūdza palīdzību Latvijas valstij, taču izrādījās, ka pirms viņiem to paguvusi Krievija, kas lūdza palīdzību Latvijas valstij un Daugavpilij. Latvija uz kaimiņzemes galvaspilsētu nosūtīja divas VUGD autocisternas ar pienu, štāba automobili, sūkni, kilometriem šļūteņu, gāzmasku un marles saišu, kā arī 12 cilvēku lielu un līdz zobiem apmācītu personālu. Šī palīdzība sasniedza Krieviju akurāt tajā brīdī, kad viss degošais jau bija nodedzis, viss dzēšamais jau nodzēsts, iestājies sals un palīgu dabūšanai atpakaļ nācās jūgt ziemeļbriežu pajūgus, tāpēc Latvija lūdza palīdzību Krievijai – ugunsdzēsēju atgādāšanai mājās.

Pa to laiku Baltijas valstu iekšlietu ministri ar dedzīgo Lindu priekšgalā kājām devās reidā pa Latvijas–Krievijas zaļo robežu. Bruņojušies ar D&G gumijniekiem, Calvin Klein apakšbiksēm un Gucci pretodu līdzekļiem, ministri izstaigāja robežu krustām šķērsām, lai novērotu, vai tā nelikumīgi netiek šķērsota, vai nenotiek nelikumīga kontrabandas vešana un, ja notiek, vai kāds nelikumīgi neaizmirst padalīties. Rezultāti bija sensacionāli: četras piesūkušās ērces, divi samīti krupji, viens piesmelts zābaks, kā arī polietilēna maisiņš ar trim gailenēm, mušmiri, sauju kazeņu un 85 ogu, sēņu un paparžu tirgošanas patentiem.

Saeimas vēlēšanām tuvojoties, kā jau ierasts, tika nolemts atkal maķenīt papurināt vecos, pelējuma un kožu saēstos, čekas maisus – varbūt no tiem kā lototronā izkrīt kāds čekists, un varbūt tas prāta aptumsuma lēkmē ņem un atzīstas, ka tiešām kādreiz maucis nagus, ar gludekli cepinājis vēderus vai nostučījis draugus, paziņas, kolēģus, kaimiņus, sētnieku vai, kas būtu pavisam labi, kādu inteliģentu tantuku Kanādā. Diez ko liels loms gan maisu purinātājiem neiekrita – lielākās zivis bija aktieris Rolands Rolands Zagorskis Rolands, kurš figurēja zem segvārdiem Virkavs un Fabrikas Elizabete, kā arī mūziķis Gobziņš, kura segvārds bija Vecais Purva Āzis, Kurš Ne Tur To Bozi Bāza. No abiem diemžēl atzīšanos tā arī neizdevās izspiest – Gobziņš tikai piekrita, ka savulaik kā Īstbems tiešām nostučījis Vestbemam kādu semplu, nospiegojis dziesmu Man saujā benzīns un kādam VDK puspulkvedim atklājis, ka gamma sākas ar do, bet Kur tu teci, gailīti? nemaz nav latviešu cietumnieku dziesma.

Agrā trešdienas rītā Doma laukumā pie Radio mājas apjucis mīņājās bēdīgais premjerlācītis Dombrovskis, kuram neviens nebija izrakstījis caurlaidi un nelaida iekšā uz ierasto interviju. "Un kam tad es tagad stāstīšu, ka recesija ir beigusies, zviedru bankas atkal kapitalizējušās un arī Jenotība ir par Dinamo un pat gatava finansēt līgumu Kovaļčukam?" bēdājās Dombrovskis. Latvijas Radio stingri pavēstīja, ka līdz vēlēšanām kandidātu vai viņu draugu reklāmas ēterā neskanēs, pastāstīja par egļu mizgrauzi, perseīdu lietu un negaisu virs Grenlandes aisberga, bet tad saprata, ka vairāk ziņu sagrabināt neizdosies, un kolektīvi aizgāja atvaļinājumā gulēt.

Ar pavisam bēdīgām ziņām nāca klajā Rīgas svētku organizatori – jau pieteiktais aviopsihopāta Kaira lidojums zem Vanšu tilta tomēr nenotiks. "Eh, bet mēs jau bijām sagatavojušies skaistam, jaukam un vērienīgam bummms, pēc kura visi sastrēgumi uz Vanšu tilta tiktu likvidēti kā suga," gaudās pieviltie rīdzinieki. "Eh, bet mēs jau bijām sagatavojušies tam, ka pēc svētkiem Rīga būs sadalīta divās daļās – pat bijām jau Pārdaugavai piemeklējuši vietvalžus no savējo vidus," vaimanāja arī Rīgas domes valdošā koalīcija un lielā steigā sagatavoja lēmumu, kas ļāva līdz 2. oktobra vakaram nestrādājošajiem pensionāriem par velti braukt Rīgas sabiedriskajā transportā un par puscenu apmeklēt rātsnama tualeti.

Toties Jūrmalā valdīja prieki – iemaksājot 50 000 latu lielu drošības naudu, no cietuma tika izlaists bijušais mērīgais Munkevics, kurš taisnā ceļā devās uz domi un iesvempās savā zirnekļtīkliem apaugušajā deputāta krēslā. "Un kur viņš sakasīja piecdesmit štukas, tik daudz kukuļos var savākt?!" neizpratnē bija Munkevica kolēģi pašvaldībā. "Jā, kaut kā stulbi sanāca – nācās čaļiem uzticēt fiksi samainīt simt štuku naudaszīmi, mazākas summas man nebija," bēdīgi piekrita Munkevics un melnās grāmatvedības burtnīciņā mēģināja noskaidrot, kurš kuram un cik viņa prombūtnes laikā domē ir sapiķojis, kā arī sarēķināt, kāds balsu sadalījums tagad tur valda.

Šaušalīgu noziegumu pastrādāja kāds huligāns, kurš Ziedoņdārza strūklakā bija ielējis mazgāšanas līdzekli, tāpēc strūklaku nācās tīrīt un nomainīt tajā esošo ūdeni, kuru, taupīgi lietojot, bija plānots izmantot arī 2011., 2012. un 2030. gada sezonās. Rīgas dārzu un parku Kazkalniņš taisnīgā sašutumā pieprasīja vainīgo sodīt ar nāvessodu, izbarot bebriem vai vismaz iekalt važās un nosūtīt verdzībā, savukārt vainīgais uzskatīja, ka šāds sods būtu maķenīt par bargu. "Baigi gribējās nomazgāties – šampūns un ziepes jau bija nopirktas, bet tas Rīgas sūda Rīgassūdens atkal bija atslēdzis ūdeni," skaidroja gandrīz notvertais huligāns, taču neviens viņā neklausījās.

Beidzot noskaidrojās Mūkusalas Patiesības ministrijas patiesais īpašnieks – tas izrādījās kontrolpaketi ieguvušais bijušais banku, balonu, hokeja un Republikas Kazjols, kas solīja pārmaiņas redakcionālajā darbībā, tomēr respektējot preses brīvību. "Ja Ainārs noparkos mašīnu ne tajā vietā, mēs par to rakstīsim," solīja Kazjols. "Ja savārīs vēl kādus lielākus sūdus, tad izpētīsim, izanalizēsim, preparēsim, sterilizēsim, utilizēsim un uzkārsim attiecīgajā vietā uz nagliņas," jau nedaudz klusākā tonī viņš piebilda. "Nu gan melš," labsirdīgi pasmējās krietnais Ainārs. "Laikam aizmirsis, kā es viņam ļāvu ar Saules akmeni uzvārīties." To visu izdzirdot, Mūkusalas bijušais Pazoliņš sāpēs iekodās spilvenā, paraudāja, pagaudoja uz mēnesi, iemeta kādu graķīti un uzrakstīja kārtējo žultaino komentāru izdevumam Neir vai kādā citā lapelē. Tāds, lūk, šausmīgs stāsts.