Pārcietusi ziemu, sniegus, plūdus, ledus spridzināšanu, iekšējo devalvāciju, budžeta konsolidāciju un citas dabas stihijas, latvju zeme atviegloti nopūtās, ka pats ļaunākais jau ir aiz muguras, taču uzbruka kataklizma, kas pārspēja visas iepriekš minētās kopā ņemtas – odi.

Knišļi, knaušļi, moskīti, moškara un tiem līdzīgi kukaiņi bariem šķērsoja robežu, neraugoties uz NATO parlamentāri žirinovskīgās asamblejas dēļ pastiprināto robežkontroli, drošības pasākumiem un ceļu sastrēgumiem. Alūksnes pusē knišļi nokoda divus zirgus, Vecāķu piekrastē tā sabiedēja reņģu baru, ka tas šausmās metās krastā, Rīgā aprija visas parkos izliktās trakumsērgas vakcīnas, bet pēc tam apsēda lielveikalus un noveda to pārdevējus izmisumā, prasot, kādēļ pārdošanā pietiekamā daudzumā nav pretodu līdzekļu, zeļonkas vai vismaz mušpapīru un tauriņu ķeramo tīklu. Vidējais latvju bāleliņš joprojām nezināja, cik dalībvalstu ir Eiropas Savienībā, toties tagad, kaut uzmodināts nakts melnumā, spēja atbildēt, ka Latvijā mīt 26 odu sugas.

Bailēs no odiem valsti bija pametis pat premjerlācītis Dombrovskis, kurš nolēma apvienot patīkamo ar lietderīgo – apmeklēt Šanhajas World Expo izstādes slēgšanas ceremoniju un piedalīties Latvijas paviljona atklāšanā. Izlidinājies vēja tunelī un maķenīt sajuties kā Karlsons, lidojoša muca vai cits nezināms objekts, premjerlācītis paziņoja, ka šādas izklaides, turklāt Šanhajā, pēc iespējas tālāk no darba kabineta, ļaujot aizmirst visas rūpes. Dombrovskis ierosināja tunelī sarīkot Dienvidkorejas un Ziemeļkorejas līderu samitu, ANO Drošības padomes sēdi par sankcijām pret Irānu un Jamaikas valdības tikšanos ar sadumpojušos narkobaronu. "Nudien, vienreiz dalidosies," nosprieda tauta, kurai televīzija mērenās devās jau sāka piedāvāt Jenotības priekšvēlēšanu solījumus.

Tautas partijas kongresā tika nolemts tas, kas jau sen bija nolemts – uz vēlēšanām sadarboties ar LPP/LC. Mākoņtēvs Šķēle stingri ņēma priekšā visus partijas biedrus pa vienam un atsevišķi, jo tie bija atļāvuši partijai no veselīgas ūdenskrātuves pārvērsties par aizaugušu varžu dīķi un odu barotavu, no kuras pat ar skumju bulterjera skatienu izvest būs grūti. Potenciālajiem vēlētājiem Šķēle apsolīja trīs, četru, piecu, sešpadsmit un vairāk bērnu ģimenes atbrīvot no bērnudārza maksas – ja tās, protams, tajos dārziņos tiks.

Interesantu biznesa projektu uzsāka Jorkas hercogiene Fērdžija, kura par iepazīstināšanu ar princi Endrū prasīja 40 000 dolāru, bet par kaut kādu tur durvju atvēršanu – pusļimonu. Šis projekts latvju zemē ieinteresēja kādu Lilitu, kura pat pieteicās kārtējā ārvalstu komandējumā uz Britu salām, ciemos pie Fērdžijas. "Manējais traumaortopedopēdologs taču nav nekāds tur sūda princis, varētu prasīt pat vairāk," prātoja Lilita. Latvijas IKP brieda straujš pieaugums.

Kaut gan Hanibals Lekters bija cēlies no Lietuvas, realitātes šova Jēru klusēšana 4 uzņemšanu nolēma uzsākt tepat, Getliņos. Atceroties bērnu dienas, rasā samērcētās un govs pļekā sildītās kājas, uz aitveidīgo pirmo izlaišanu ganībās bija ieradies pat Rīgas mērīgais Ušakovs. Betwin portālā azartistiem tika piedāvātas jaunas likmes – vai aitas paspēs nograuzt Getliņu zāli, vai arī pirms tam pašas aitas nograuzīs vietējie bomži. Tā kā bija pamatotas bažas, ka pēdējie varētu būt veiklāki, aitu apsargāšanai deleģēja pāris policistus un karaspēka rotu, kuru speciāli šim nolūkam pārvietoja no Ādažiem un nodēvēja par Aitbatu. Izdevumi tika noformēti kā dalība NATO operācijā, un visi bija laimīgi.

Pa to laiku izcēlās austrāliešu gleznotājs ar pseidonīmu Pikaso & Leonardo da Vinči, kurš ar dzimumlocekli bija uzzīmējis Rīgas mērīgo Ušakovu un viņa buldozerīgo vietnieku Šleseru. "Kamēr par viņu sievām neiedomājos, gleznot bija viegli, pēc tam jau nedaudz grūtāk," atklāts bija mākslinieks. "Taču ar citām ķermeņa daļām gleznot šos kungus necēlās roka," viņš piebilda.

Patiesības brīdis bija pienācis vidusskolēniem, kuriem atkal bija jākārto centralizētie eksāmeni. Policija lepni vēstīja, ka Neo nokačātajos un naglīgās Naglas datorā paslēptajos failos pareizās atbildes uz eksāmenu jautājumiem nav atradusi, tāpēc bažu par to noplūdi neesot. Internetā par pārsimts latiem gan varēja atrast jautājumus, atbildes, skolotāju algu sarakstu un pat krietnās iekšlietu Lindas friziera apmeklējumu grafiku, bet tam šoreiz nolēma nepievērst pārlieku lielu uzmanību.

Amerikāņu zinātnieki pavēstīja, ka viņiem beidzot izdevies radīt sintētiskās dzīvības formu. Organismam gan bija tikai viena šūna, taču jau īsi pēc parādīšanās tas diezgan skaidri izrunāja vārdu mamma, pieprasīja hamburgeru un vēlējās tikt pie datora, lai nekavējoties reģistrētos feisbukos, tviteros, maispeisos, delfos, draugos un fermā. Katoļu baznīca nekavējoties nosodīja eksperimentu, paziņojot, ka tai nav skaidrs, kurā pusē sintētiskajai dzīvībai atrodas dibens un kā to pierunāt iestāties baznīcas korī.

Viasatīgie TV3 nekādi nespēja saprast, vai viņi pēc 1. jūnija vēlas palikt analogajā apraidē, digitalizēties kā visi pārējie vai tomēr pienest katrai mājsaimniecībai un televizoram savu programmu uz satelītšķīvja, paplātes ar zelta maliņu vai benzīna kanniņā. Kad lēmums beidzot tika pieņemts, izrādījās, ka analogo apraidi izmanto vairs tikai Zimbabvē un Nauru republikā, taču arī šīs valstis neizrādīja lielu interesi par TV3 piedāvājumu, aizbildinoties, ka hokeja čempja pusfinālu jau paguvušas noskatīties, turklāt arī filmas Dāvana vientuļai sievietei 2 un Dāvana vientuļai sievietei atgriežas jau redzējuši.

Pirmo reizi pēdējo trīs gadu laikā pēc čempja fināla pa Rīgas ielām nebraukāja veci bembji ar Krievijas karogiem un neskanēja fašizm ņe proiģot un šaibu, šaibu. Bukmeikeru kantoros tika pieņemtas likmes uz derībām, vai kaimiņzemes galvenais Bikovs pēc zaudējuma čehu vohomurkām paliks amatā, un plaši apsprieda to, kurā ķermeņa atverē marasmātiskais sklerotiķis beidzot iestūķējis savu Svētā Georgija lentīti, kuru nebija noņēmis kopš 8. maija. LNT steidzami komandēja uz Vāciju maratona Doļģi, kura bija patentējusi vienīgo, oriģinālo, nepārspējamo un ģeniālo jautājumu Kā jūs jūtaties?. "Pī," Doļģei atbildēja Bikovs. "Pī, pī, pī!"

Eiropas valstu balsotāji un žūrijas iespļāva sirdī, dvēselē, putras bļodā un akā tiem latvju tautas pārstāvjiem, kuri bija ieplānojuši sestdienas vakarā romantiskā atmosfērā kopā ar alu, čipsiem, voblām un desmaizēm vērot Aishas uzstāšanos Eirovīzijas finālā. Kaut gan latvju tauta pieprasīja vērtētājiem uzlikt brilles un vismaz noskatīties videoatkārtojumu, viņu lēmumu neizdevās apstrīdēt pat Lozannas starptautiskajā sporta arbitrāžas tiesā, un sestdien, kad bija jāatstrādā no pagājušā gadsimta kaut kāda tur maija pārceltā darba diena, tautai nebija pat īsti par ko parunāt. Tāds, lūk, šausmīgs stāsts.