Latvju tauta vai visu nedēļu ritināja atmiņu kamolīti un mēģināja noskaidrot, kur katrs atradies 1990. gada 4. maija pēcpusdienā, lai saprastu, kā tad tas nācās, ka pirms 20 gadiem savārītas tādas ziepes un pieņemta Neatkarības deklarācija.

Pie konkrētas atbildes neviens tā arī nenonāca, tomēr lielākā daļa sliecās domāt, ka pie visa, kā vienmēr, vainojams Kalvītis, Godmanis, riebīgie krievi, SVF un pārāk augstās degvielas cenas. Pa to laiku deputāti svinīgajā operas namā pulcējās uz svinīgo sēdi, iemalkoja svinīgo šņabi, uzkoda svinīgo zaceni, paspārdīja bumbu ar žurnālistiem, apzīmogoja pastmarkas un gāja gulēt, tā arī neiebraucot, kāpēc visi cepas par kaut kādu 4. maiju un kāpēc tik apvainojies par vārda nedošanu kožu saēstajam auseklīšu Dīvānam ir aviatoriskais jogurtu Dinēvičs.

Lai atmiņu kamolīti varētu tā kārtīgi izritināt un izmudžināt, tautai tika iedotas četras brīvdienas, no kurām viena bija samainīta ar darbadienu pret 29. maiju, 4. augustu, 17. oktobri vai 30. februāri – precīzi to vairs neviens neatminējās. Tiem, kas nebija izbraukuši uz laukiem vai likumīgi bankrotēt kādā citā ES dalībvalstī, nekā jēdzīga sadarāma tāpat nebija, un tie nodarbojās ar dažādām blēņām, piemēram, pulcējās 2500 cilvēku lielā svingeru klubiņā pie Laimas pulksteņa, kur tina Mīlestības kamolīti un laida gaisā simtiem piepūstu sarkanu prezervatīvu, kas atgādināja balonus. Par rezultātiem tika solīts ziņot pēc deviņiem mēnešiem, taču tie pienāca neparedzēti ātri – balonu dēļ atkal tika slēgta Īrijas un Skotijas gaisa telpa.

Bijušais ceļu Zivtiņš sūdzējās, ka maija svētkos šoferi esot dzēruši kā pa Jāņiem, un šausminājās, iedomājoties, kas notiks oktobra svētkos, mirušo piemiņas dienā vai apkūlībās. "Baidos, ka ar kuģīša Jelgava iebumsīšanos Akmens tiltā viss nebeigsies, ka tikai kāds Mistrals, Pēteris Lielais vai Ivans Krūzenšterns nenones Pļaviņu HES," drūmu ainu iezīmēja Zivtiņš. Svētkos Latvijā tika uzstādīti arī citi sasniegumi: Lubāna ezers pavēra slūžas un gandrīz applūdināja Vidzemes augstieni ar visiem Ķirsona zivju dīķiem un šova Mēslos līdz ausīm kopā ar zvaigzni uzņemšanas laukumu, Jūrmalā atradās nevis ierastā polārurālpūce, bet gan 42 gadus vecs gulbja paugurkalnainais līķis, bet no Daugavas tika izvilkts 242 centimetrus garš un 85,7 kilogramus smags sams. "Kas var būt labāks par šo," sadistiski nopriecājās Rītiņš un lika samu uz pannas kopā ar citronu, sāli, pipariem un sparģeļiem. "Sparģeļus gan, lūdzu, ne," iebilda sams, taču viņā vairs neviens neklausījās.

Pēcsvētku skurbulī antipaģirīnu sadzērušajai valdošajai koalīcijai stārķis skābētos kāpostos atnesa vēl divus ministru amatu kandidātus – kļūt par veselības ministru piekrita Gulbja laborants Gavars, bet diriģēt reģionus, novadus, pilsētas, pagastus un Ipiķus bija gatava bijusī labklājības Staķe. "Tikai, lūdzu, nelieciet man taisīt tikpat debilu pričeni kā manai priekštecei!" savus nosacījumus būt par ministru izvirzīja Gavars. "A man pofig, ka tikai vienalga kāds amats, tikai nelieciet man atbildēt par ugunsdrošību pansionātos!" vēl kategoriskāka bija Staķe. "Fūūū, vēl tikai atliek atrast kādu, kurš ir gatavs aiziet apskatīties, ko lāga Mareks Tieslietu ministrijā ir savārījis," atviegloti nopūtās nu jau vairs ne tik bēdīgais premjerlācītis Dombrovskis, izsakot piesardzīgu cerību, ka līdz jaunās Saeimas sanākšanai valdību, iespējams, izdosies sakombinēt.

Bukmeikeru kantoris William Hills pārtrauca pieņemt likmes uz britu vēlēšanu rezultātiem, deflācijas un dezinformācijas prognozēm Latvijā, kā arī neļāva slēgt derības, kurā ASV pilsētā kāds vietējais pilsonis mēģinās uzlaist gaisā ar minerālmēsliem piekrautu automašīnu un vai šis pilsonis būs naturalizējies pakistānietis, uzbekistānietis vai tomēr lietuviete, visu uzmanību pievēršot Grieķijai. Lielākā daļa derību slēdzēju uzskatīja, ka niknie grieķi Partenonu paspēs nojaukt līdz sestdienai, bet visu Akropoles kalnu noraks līdz Vasarsvētkiem, savukārt citi bija gatavi derēt, ka viņi atkal kaut ko sašmugulēs ar statistiku un dzīvos kā līdz šim. Pēc likmes 1:1 tika pieņemtas derības, ka visas šīs ambrāžas laikā grieķi turpinās diet sirtaki, tempt metaksu un pat parlamenta sturmēšanas laikā Panathinaikos fani nesajauksies ar Olympiakos atbalstītājiem.

Ar grandiozu šovu Šanhajā tika atklāta starptautiski grandiozā izstāde World Expo 2010, kurā visgrandiozāk izskatījās grandiozi slēgtais latvju paviljons. To bija plānots atklāt pāris nedēļas pēc izstādes slēgšanas, jo amatvīri vēl nebija izlēmuši, kam, kāpēc un cik par šo štruntu jāmaksā. Kamēr paviljons bija slēgts, latvju bāleliņi sēdēja pie tā un izklaidēja apmeklētājus, stāstot anekdotes par lēnīgajiem eesti poisiem, kuri nekad un neko nevar pagūt izdarīt laikā. Galu galā par latviešiem apžēlojās francūži, kuri pateicībā par to, ka mūsējie no Francijas savulaik aizvākuši savus Čurājošos akmeņus, apsolīja uz laiku aizlienēt 15 maoru galvas, kuras tāpat bija jāsūta atpakaļ uz Jaunzēlandi.

Pārbaudes spēlēs hokejā slovāku pirts, orhidejām paredzētas siltumnīcas un pīļu dīķa krustojumā, kas sarunas karstumā nez kāpēc tika nodēvēta par ledus arēnu, visi beidzot varēja pārliecināties, cik ļoti kā treneris ir audzis mūsu pats galvenais Značoks. Ierasto maķvārdu vietā treneris lietoja pieklājīgus izteicienus, un pat televīzijas operators tika pieklājīgi palūgts doties tālāk no rezervistu soliņa ar tekstu: "Ej, lūdzu, no šejienes uz dzimumlocekļa prom, pavieglās uzvedības sieviete!" Diemžēl nekrietnie slovāki to pārtulkoja: "Uhodji ot sjuda nah**, bļ**!", tāpēc Značoks atkal netika ne pie Triju Zvaigžņu ordeņa, ne pie triju zvaigžņu konjaka.

Protams, visa valsts dzīvoja lielā hokeja gaidās un dzīvi apsprieda, kurš tiks, bet kurš netiks sastāvā. Pašu lielāko pārsteigumu treneru korpuss sagādāja, līdzās Laurim un Miķelītim sastāvā neiekļaujot ierasto mēbeli Armandbērziņu. Par laimi, līdzjutēji tika ātri nomierināti. "Viņš mums uz Vāciju dosies līdzi kā inventārs – krēsls ar numuru 21. Jēga būs tāda pati un varbūt pat lielāka," teica treneri, un visi varēja atviegloti nopūsties: ja sanāks pagrūst Šveices pulksteņu un siera ražotājiem vai makaroņņikiem, būs vismaz uz ko novelt vainu.

Tikmēr latvju valsts pamazām gatavojās vēl viena atmiņu kamolīša ritināšanai, jo bija jānoskaidro, kurā vietā kurš atradies 1945. gada 8. un 9. maijā. Rīgas dome netīšām atļāva rīkot visus iecerētos pasākumus – arī Love Parade Avotu ielā, mūniešu masveida kāzas Doma laukumā, hidžaba aizstāvju demonstrāciju rabīna Natana Barkana ielā, piespiedu eitanāzijas piekritēju mītiņu pie kolumbārija, PSRS Ziedu saktas izveidošanu bijušā ļeņinekļa vietā, nodokļu paaugstināšanas piekritēju tusiņu Ministru kabineta otrā pusē un saldējuma pārdevēju streiku sakarā ar vēl nepienākušo vasaru. Pie falliskā uzvarekļa solījās uzstāties Mielavs, kurš nekad nebija redzējis dzīvu voblu, Raiņa pieminekļa pakājē – grupa Sektor Gaza, bet pie Vecās Ģertrūdes baznīcas – apvienotais ateistu un sātanistu koris. Likās, ka būs interesanti.