Eiropieši – arī tie, kuri vēl pavisam nesen nespēja izboksterēt Bjorkas, Sigurrosa, Hjartarsona un Gudjensena vārdus un uzskatīja, ka Islande atrodas pusceļā starp Ēlandi un Jaunzēlandi – tagad, pamodināti nakts vidū, ne tikai bez pūlēm izrunāja nekrietni izvirtušā Eijafjadlejagidlapopokatepetlavidla vulkāna nosaukumu, bet arī zināja tā taktiski tehniskos parametrus, spēja prognozēt izvirduma spēku un īsā laikā aplēst, cik ātri un kurā virzienā jāvirzās pelnu mākonim, lai nāktos slēgt arī Ankoridžas lidostu, nacistu zemledus gaisa kara spēku bāzi Antarktīdā un Starptautisko kosmosa staciju. Eiropas valstis panikā virināja savas gaisa telpas ciet un vaļā kā mētelīšus, tika atceltas sporta sacīkstes, kongresi, konferences, geju gājieni un pat jūlijā iecerētā starpgalaktiskā mēru konference Doma laukumā.

Klīda baumas, ka vulkānu uz izviršanu un pelnu palaišanu piedabūjuši prāmju īpašnieki, dzelzceļnieki, piepilsētas autobusu šoferi un taksisti, kuri tagad kāsa milzīgu naudu no dažādās Eiropas malās iesprūdušiem ceļotājiem. ASV prokuratūra uzskatīja, ka kārtējo kukuli vulkānam, iespējams, iešķiebuši daimleru ražotāji, pāvests Benedikts XVI nosodīja vulkānu kopā ar citiem izvirtušajiem garīdzniekiem, bet Latvijas Ārlietu ministrija apmierināti berzēja rokas – tai bija izdevies paklusām aizklapēt ciet lidostu un neļaut valstī iebraukt Kirgīzijas pusgāztajam Šurmanturmankurmanbekam Bakijevam, kurš pie mums bija nolēmis meklēt vai nu politisko patvērumu, vai nu jaunāko dēlu, vai arī jaunu sievu. Līdz Rīgai nenokļuva arī NATO pavēlnieks admirālis Stavrida, kurš nezināmu iemeslu dēļ atteicās Latviju apmeklēt kā ierasts – peldus vai konservu bundžā.

Hokeja pāļu pavēlniekam Lipmanam neatlika nekas cits kā no Flika pārpirkt vai vismaz izīrēt uz laiku noenkurotās airbaltiku lidmašīnas. Viena tika nosūtīta uz Kazaņu pēc Znaroka, otra uz Balašihu pēc Vītoliņa, bet ar pārējām kaut kā izdevās salasīt un uz Arēnu Rīga atgādāt Francijas izlasi, lai uzspēlētu kādu pārbaudes maču. Tā kā nelietīgais vulkāns par saviem tālākajiem plāniem neinformēja, radās doma drošības labad uzreiz pēc otrās spēles sabāzt Latvijas izlases hokejistus un trenerus maisos un jau laikus ar DHL pastu nosūtīt uz Manheimu.

Lai noliktu pie vietas melīgos, blēdīgos, nepatiesīgos, gļēvos un tiesiski nihilistiskos deputātus, kuri bija atļāvušies amatā nepārvēlēt ģenerālprokuratoru Sviestmaizīti, tika vākti paraksti zem bargas petīcijas. Tajā bija pieprasīts trīs reizes pagrozīt Saeimas kārtības rulli, divas reizes pārregulēt balsojuma pogas un reizi par visām reizēm Satversmē ierakstīt – ja izvirzīto kandidātu sauc par Sviestmaizīti, visiem jābalso par viņu. Petīcijas parakstītāji arī sūdzējās, ka šī nav pirmā reize, kad deputāti paņēmuši un uzmetuši, klaigāja, ka demokrātiskās valstīs pieņemami tikai atklātie balsojumi, un atgādināja, ka visā valsts tieslietu sistēmā Sviesmaizītis ir vienīgais profesionālais un godīgais prokurators, tādēļ viņa neievēlēšana būšot katastrofa, stihija, posts, negals un holokausts. Pēc iespaidīga krusta gājiena petīcija ar salātzaļu mašīnu tika nogādāta VVF Zatleram, kurš, kā parasti, īsti nesaprata, ko no viņa grib, jo nebija nedz solījis, nedz balsojis, nedz Sviestmaizītis.

Sarēķinājuši, ka nulle plus nulle vienalga ir nulle, bet Ainārs plus Andris jau ir AŠ kvadrātā, pie apvienības stiķēšanas ķērās tautpartijieši un pirmpartijieši. Reklāmas Stendzenieks mazliet modificēja Eiklīda ģeometrijas pamatus, par topošās apvienības saukli izvēlējās kvadrātsakni no AŠ, par emblēmu – kosinusu no AŠ, bet par lozungu – AŠ integrāli. Apvienības 4000 zīmju programma bija piestūķēta ar matemātiskām formulām, un atklājās, ka polittehnologi pavisam netīšām pierādījuši Puankarē teorēmu un pretendē nevis uz vietām Saiemā, bet Fīldsa balvu matemātikā, no kuras bija atteicies Griša Perelmans. "Arī nav slikti," nosprieda Stendzenieks un aizgāja gulēt.

Savu kongresu sarīkoja arī tēvzemieši, kuriem bija jāspriež, vai neiekļūt Saeimā vieniem pašiem jeb tomēr kopā ar partiju Visu Dzintaram, vai arī ar savu nožēlojamo pienesumu sasmīdināt apvienības Jenotība vēlētājus. Sapratuši, ka šis pīļu dīķis viņiem ir par seklu, tēvzemieši ķērās pie globālu problēmu risināšanas, aicinot ASV izvietot Latvijā savas pretraķešu aizsardzības ierīces, uz Hirosimu un Nagasaki nomestās atombumbas, arhīvus ar dokumentiem par Kenedija slepkavību un citplanētiešu iebrukumu, kā arī Fortnoksas naudas glabātavu.

Trakas lietas atklājās Rīgas ostā – kāds čīliešu kuģis ne čiku, ne grabu bija ievedis Latvijā 200 kilogramu kokaīna, kas bija nobēdzināts starp parketa dēlīšiem. Organizētās noziedzības apkarotāji neziņā raustīja plecus – kravas īpašnieks kokaīnu ne tikai nebija deklarējis, bet arī uz to nepieteicās, kuģis klusēja kā ūdeni mutē ieņēmis, un arī pats kokaīns bija izsludinājis omertu un lambadu. Beigu beigās tika pieņemts Zālamana cienīgs lēmums kokaīnu iznīcināt, bet tā vērtību – 14 ļimonus latu – importa bilancē neatspoguļot.

Pēc ilgiem un gariem strīdiem Rīgas dome beidzot izdeva atļauju sēdēt, gulēt, pusdienot un sist kārtis pilsētas zālienos, atskaitot kanālmalu, kur to drīkstēja darīt tikai bebri, un tās vietas, kur būs uzstādītas attiecīgas aizlieguma zīmes. Jau tās pašas dienas pievakarē videonovērošanas kameras fiksēja parku un dārzu Kazkalniņam līdzīgu tipu, kurš ar vecam moskvičam pierīkotu piekabi pa pilsētu izvadāja aizlieguma dēļus, izvietojot tos zālienos, skvēros, privātmāju sakņu dārzos, Mežaparka džungļos un lielākajos ielu krustojumos. Latvijas tēla spodrinātāji nekavējoties nomainīja pilsētas tūrisma lozungu uz Zālītes Rīga, taču panāca tikai to, ka galvaspilsētu apciemoja kāds Izraēlas pilsonis, kurš, konstatējis, ka te tomēr nav nekāda Amsterdama, protesta nolūkos apčurāja rātsnamu.

No Igaunijas tika saņemts priekšlikums, no kura nebija iespējams atteikties – estipoisi bija ar mieru Latvijai par baltu velti atdāvināt lielgabalus, kurus īsi pirms Trīsdesmitgadu kara bija saņēmuši no Somijas. Tagad lielgabalus bija plānots izvietot pie Bolderājas, lai sargātu Daugavas grīvu no iespējama Mistrala iebrukuma un nākamziem nepieciešamības gadījumā atkal spridzinātu ledu, pirmo sēkli, brētliņu baru un pāris zvejas murdus. Dāsnie igauņi solīja palūkot, vai kaut kur viņu saimniecībā nav aizķērusies arī kāda lieka Dragunova šautene, no purva izvilkts vācu tanks vai vismaz autentiska IX gadsimta koka vāle. "Un uz Jaungadu mēs jums atdāvināsim arī visas savas vecās kronas un sentus, jo paši pāriesim uz eiro," piebilda estipoisi.

Visa latvju tauta tikmēr dzīvoja Lielās Nekomunistiskās Sestdienas talkas gaidās. Sabiedriskajā transportā vairs nerunāja par tirināšanās šoviem, akadēmijām, seriāliem un interneta Fermas apkopšanu, bet diskutēja par sagādāto maisu daudzumu, izpārdošanā iegādātajiem cimdiem un plānu sabiedriskā kārtā pabeigt Dienvidu tiltu, kā arī apcerēja mēslus, kurus beidzot būs iespējams novākt. Policija drošības dēļ ne tikai pastiprināti apsargāja Saeimu un ministriju ēkas, bet arī nosūtīja patruļas uz Vanšu tiltu, jo bija pamatotas bažas, ka pārlieku cītīgi talkotāji no vantīm varētu notīrīt nule kā uzklāto pretkāpēju lipekli.