No vankūveriādes pamazām atgriezās latvju vankūverieši, dažus no kuriem sajūsminātie sagaidītāji no lidostas iznesa uz rokām un nodeva tieši Ceļu policijas pārziņā, bet daži lavījās pa ķēķa durvīm, lai nenorautos ar slotaskātu. Kad visi bija izklīduši un lidostā izslēgta gaisma, mājās pārradās arī biatlonisti, kuri divas dienas pēc lielās olimpiskās sveces nopūšanas bija beidzot godam pabeiguši stafeti, sašaujot astoņas vārnas un šautuvē netīšām ieklīdušu jetiju.

Par laimi, varonīgo biatlonistu finišu Latvijā neviens neredzēja, jo LTV7 jau 1. martā bija dekoderizējusies un digitalizējusies, savukārt TV skatītājiem tas vēl nebija pielēcis, jo Rīgas Dinamo spēles sinhroni raidīja pārpalikušie televīzijas kanāli, radio, telegrāfs un teletaips, pie viena strīdoties, kuram tas izdodas labāk.

Parlamentā tika rosināts olimpiskajās spēlēs medaļu ieguvušajiem sportistiem piešķirt izdienas pensijas, taču pret to iebilda LOK, SOK un Latvijas Biatlona federācija – pēc viņu domām, pensiju daudz steidzamāk pelnījis biatlona Urbanovičs. Kamēr latvju zemē visi vēl sniedza skandalozas, atmaskojošas un Miņku pazemojošas intervijas, Krievijas Medvedutins pēc īsas apspriedes ar Putvedevu paziņoja, ka visi sporta funkcionāri, ieskaitot Ovečkinu, var iet bekas badīt. "Un, ja kāds pats to nespēj, mēs palīdzēsim," paziņoja Krievijas vadoņi, zīmīgi pametot aci uz Staļina portretu, kuru jau gatavoja ekspozīcijai Sarkanajā laukumā un Lužņiku ledus hallē.

Saskaitot televīzijas skatītāju, žūrijas locekļu, neatkarīgo auditoru, Valsts kontroles darbinieku un Saeimas frakciju iesniegtās balsis, uz Eirovīzijas finālu tika nolemts sūtīt Aishu, lai gan pastāvēja viedoklis, ka viņu tomēr vajadzētu pietaupīt Amerikas Kinoakadēmijas Oskariem, kur labākās veļasmazgātājas nominācijā viņai konkurentu nebūtu. Kamēr šajā jautājumā virmoja diskusijas, Eirovīzijas fināla rezervista statusā tika apstiprināts Ivo Grīsniņš-Grīslis-Pīsliņš-Pīslis ar dziesmu Rišti rašti digi dongi lecam pa vecam. Pēdējā informācija, kas pienāca no Eirovīzijas kantora, gan liecināja, ka finālā nāksies dziedāt Račam ar Lūsēnu fona vokālistes lomā, jo naudas pietiek tikai divu dalībnieku nosūtīšanai uz Oslo. "Sūdīgāk par Busuļsusuli jau viņiem tāpat neklāsies," visgudri sprieda latvju tauta, pie sevis nospriežot, ka nākamreiz gan jābalso par Cūkmenu.

Latvju tauta visu nedēļu ar lielām bažām, pietāti un toleranci gaidīja pavisam netropiskās vētras Sintija, Ksintija un Absintija, taču beigu galā, kā ierasts, palika bešā. Nelietīgās vētras, kas bija pastrādājušas varasdarbus Francijā, nez kādā veidā bija uzzinājušas, ka Baltijas valstu gaisa telpu gatavojas patrulēt ne tikai NATO iznīcinātāji, bumbvedēji un ložmetēji, bet arī Krievijas jaunā karakuģu Mistral flote. Šā iemesla dēļ uz Latviju tika atsūtīts putenis, gaidāmie plūdi un jaunais Izraēlas vēstnieks, kuru gan nācās atsaukt, jo izrādījās, ka viņš bija spiegojis ārlietu ministra, El Ninjo un globālās sasilšanas labā.

Rīgas vicemērīgais Šlesers beidzot sāka pildīt savus solījumus par 50 000 jaunu darbavietu radīšanu – telšu pilsētiņas Gaiķēns tika pie darba Rīgas brīvostā, kur viņam tika uzticēts vadīt pacēlāju Telšu cēlāju departamentā, bet trešās klases protestētājai uzdeva rakstīt sacerējumu Kā es pavadīju ziemu. "Re, nu, vēl atlicis atrast darbu tikai 49 99 8 cilvēkiem," apmierināti noteica Šlesers un pieprasīja valdībai par īpašiem nopelniem atļaut viņam nocirst vēl 666 priedes Bulduros, izpostīt pelikānu ligzdu un divu skudru pūžņus, norakt pāris kāpas, aizbērt kādu kripatiņu Rīgas jūras līča, kā arī būvvaldē apstiprināt jaunu projektu, ar kuru Šlesera villai tiktu piebūvēti vēl nieka 66 stāvi. Valdība aizdomājās, tomēr sliecās viņam piekrist.

VVF Zatlers, kurš mājās bija dabūjis pamatīgu sutu no Zatlera juniora, saprata, ka likumā par alkohola anihilēšanu Zinību dienā nepieciešamas izmaiņas. To pašu nojauta arī Saeimas deputāti, kuri tikai tagad saprata, ka ārprāta karsonī nobalsojuši par to, ka 1. septembrī Saeimas kafejnīcā nevarēs dabūt ne tikai ierasto konjaciņu un viskiju, bet arī kefīru un iecienīto dzērienu Pērle. "Tā neies krastā! Jātaisa izņēmums kafejnīcām un nedzērāja Zatlerēna draugiem," sāka domāt deputāti. "Neaizmirstiet arī par mums!" atskanēja vārgs lācīša pīkstiens no Ministru kabineta puses.

Patriotisma uzplūdos kāds latvju bāleliņš nolēma pačurāt Rātslaukumā, taču tika ne tā saprasts – negantā policija nabadziņu aizturēja un nodeva taisnās tiesas rokās. "Un ko par mums tagad padomās Britu salās un Skandināvijā?!" par notikušo skuma tūrisma nozares veicinātāji. "Ka pie mums dzīvo tādi tirliņi, kas pat līdz Brīvības piemineklim nejēdz aizvilkties?!" Latvju bāleliņš gan taisnojās, ka esot gribējis iečurāt Ušakovam logā vai vismaz apspricēt rātsnamu, taču neesot īsti labi trāpījis. Tiesa sapulcējās uz apspriedi, lai izlemtu, vai piespriest viņam administratīvo arestu, administratīvo sodu vai administratīvo nosūtīšanu uz labākas trāpīšanas kursiem.

Kamēr VVF Zatlers prātoja, vai uz 9. maija svinībām Maskavā doties pastalās, gumijas zābakos, kirzās vai vaļiniekos, Rīgas domes saskanīgā vadība ķērās pie 4. maija svētku organizēšanas, plānojot tos izvērst par ģimeņu svētkiem, pagaidām vēl dzīvo atceres dienu un maiju kalendāra beigu svinībām. Svētkus bija iecerēts uzsākt 1. maijā ar darbaļaužu demonstrāciju pie rūpnīcas VEF, turpināt ar 3. maija Jaunā zviļņa ieskandināšanas diskotēku un nobeigt 9. maijā ar pulcēšanos pie Pārdaugavas falliskā uzvarekļa. Par svinībām aizdomājās arī Saeima, kur sākās niknas diskusijas par to, vai 4. maiju dēvēt par Neatkarības atgūšanas, Deklarācijas atjaunošanas, Neatkarības deklarācijas pasludināšanas vai tomēr Neatkarības pasludināšanas deklarācijas dienu. Beigu galā tika pieņemts lēmums šo problēmu uzdot risināt bijušajiem Augstākās padomes deputātiem, PSKP XX kongresa delegātiem, avīzes Iskra redkolēģijai un 1812. gada kara veterāniem.

Pēc ilgāka klusēšanas perioda ar kārtējo rēcīgo atziņu klajā nāca reģionālais pašvaldību briļļuks Zalāns. "Tautas partija tikai de iure atrodas šajā valdībā, bet de facto tā jau sen no tās ir notinusi makšķeres – to varam paziņot coram populo. Post scriptum mēs vēl pastāvam, lai gan patiesībā mums jau sen ir in memoriam vai vice versa un neviens nezina cui prodest. Mūsu Andža jau sen izgudrojis peerpetum mobile, ar kuru gatavs kļūt par non plus ultra. Ja vēl tetatet sarunās kāds mūsos ieklausās, tad post factum sen visi sūta in ateum un tualetum un esam īsti lusus naturae, bet noli me tangere. Acta est fabula," situāciju valstī un Tautas partijā skaidroja Zalāns, bažīgi veroties uz durvīm, vai tur jau nenāk Tvaika ielas dziednīcas medicīniskais personāls. "Lāstekas upuris," savu diagnozi skumji rezumēja Dr. Hauss un aizgāja gulēt.