Vankūveriāde iegāja savā beigu posmā, valdība bēdīgu ģīmi domāja, kā konsolidētajā budžetā atrast prēmiju naudu, bet sporta funkcionāri – sākt uzskaitīt sauso atlikumu. Tas izrādījās visnotaļ cerīgs: brāļi Šici bija izšļūkuši sudrabu, Dukurs aizšļūcis zeltu, visu veidu slēpotāji reizēm tikuši līdz finišam, Bricis ar Līdumu nebija nevienu nošāvuši, bet latvju hokeja izlase ieguvusi pirmo vietu pagrūšanas vohumurkām disciplīnā.

Īpašs stāsts bija par bobsleja Miņku, kurš bija gatavs atdot kaut pēdējo zarnu un treniņbraucienos apsist ne tikai stūmējus un trenerus, bet arī milzu slalomistus, lai tikai varētu startēt vankūveriādē. Latvju bāleliņi joprojām nespēja piedot mediķiem, ka viņi nav vismaz nedēļu ātrāk atklājuši, ka Miņkam ir aklā zarna. Lai nekas tāds vairs neatkārtotos, tika nolemts turpmāk visiem sportistiem jau pirms sportošanas gaitu sākuma vai vismaz sezonas sākumā izgriezt aklās zarnas, izoperēt urīnpūšļus un nogriezt dzimumlocekļus. Krievu zvaigžņotajiem hokejistiem gan nelīdzēja arī tas.

Rīgā sniegputeņi mijās ar atkušņiem, un nabaga meteomurgologi netika skaidrībā, kādu rekordu pieteikt Ginesa grāmatai – biezāko sniega segu 100 gadu laikā, lielāko peļķi Stacijas laukuma pastāvēšanas vēsturē, kļūdaināko prognozi šaipus Urāliem vai tomēr pasaules īsāko cilvēku Nepālā. Drošības labad viņi pavasari nesolīja ne vēlāk kā aprīlī, diez vai martā, bet nekādā ziņā ne tik ātri, lai uz Jāņiem varētu nokust viss sniegs, sētnieku sabērtā sāls un smiltis un četras tonnas konfiscētā saldējuma par santīmu kastē. Laika apstākļi bija tik štruntīgi, ka gājputni pat negrasījās lidot atpakaļ uz Latviju, turklāt no šejienes ar steigu emigrēja visas vārnas, kaijas, zvirbuļi, zīlītes, bebri un kārtējā reinkarnējusies urālpūce. Savukārt atbildīgie dienesti, kas jau sen bija sapratuši, ka ar sniegu un ziemu galā netikt, sarīkoja vismaz operatīvo sanāksmi, ko iesākt ar pavasarī varbūt gaidāmajiem, bet varbūt arī negaidāmajiem plūdiem. "Citādi pie brokastu kafijas un pīrādziņiem na haļavu netikt," šīs sanāksmes nepieciešamību pamatoja kāds pavisam atbildīgs dienests.

Kamēr namīpašnieki mērījās lāstekām un kritušajiem jumtu tīrītājiem, sniegs ielauza Rīgas pils griestus un kāda pavisam nešķīsta kupena caur bēniņiem un pagrabu iegāzās tieši VVF Zatlera brokastu šķīvī ar Kellog"s pārslām. Nācās lemt par prezidenta institūciju steidzamu evakuāciju, emigrāciju un ejakulāciju. Taču šo ieceri nācās atcelt, jo ne Aizsardzības ministrijas, ne NBS, ne zemessardzes rīcībā nebija tik lielu cilvēku resursu, lai tie spētu pārvest uz drošākām telpām Lilitas drēbju skapi, kumodi ar naktskrekliem un kurpju kolekciju.

Savukārt tirgotāji nekādi nespēja izprast, kāpēc no veikalu plauktiem zibens ātrumā pazūd gumijas zābaki. Pēc uzņēmēju kopsapulces tika nospriests, ka badīgā tauta tos smērē uz maizes, vāra zupā vai liek klāt kartupeļiem. "Kurš gan to varēja paredzēt?!" izmisuši rokas plātīja veikalnieki. "Jau vasarā nespējām saprast, kāpēc no veikaliem pazūd pretiedeguma krēmi un peldkostīmi, savukārt pižiki, vaļinieki un sniega lāpstas stāv plauktos neskartas, bet nu vēl šāda štelle!"

VVF nāca klajā ar paziņojumu, ka martā gaidāma viņas jaunās grāmatas klajā nākšana. Šīs grāmatas esejās bija plānots apskatīt latviskās kultūras nacionālās īpatnības, piemēram, kultūrpolitiku, kultūrplānošanu, kultūršoku un kultūrdimbu, Gaismas pils un akustiskās ogļu čupas uz AB dambja sliešanas nepieciešamību krīzes apstākļos, kā arī kino, teātri, dziesmu svētkus un citas izmirstošas parādības. Grāmatas nosaukuma izvēlēšanai tika izsludināts konkurss, kurā uzvarēja kāds Imants F., kurš bija atsūtījis priekšlikumu to nosaukt par Lapsas dir(s)tuvi. Kā balvu Imants F. saņēma mazliet lietotas lapsādas apakšbikses, bet Lapsa paziņoja, ka gaidāmais izdevums ir ķengu grāmata, kā arī kategoriski noraidīja, ka viņš, kaķus barodams, būtu iztērējis 41 000 latu nodokļu maksātāju naudiņas un matu krāsošanai izmanto to pašu brīnumlīdzekli, kuru Šrēders.

Rīgas dome izstrādāja jaunus kapsētu iekšējās kārtības noteikumus un nelaiķu uzvedības etiķeti. Saskaņā ar to miroņus turpmāk drīkstēja pārvadāt tikai sertificētos un ar etalonu nolasītājiem apgādātos katafalkos, nevis ķerrās, divričos, rikšās un ar Segway, kā līdz šim. Nelaiķi par to pamatīgi apskaitās un sarīkoja piketu, kā arī demonstrāciju, pamatīgi nobiedējot pat streikojošos Luftgansu pilotus, kuri steigšus pacēlās gaisā un šajā zemē vairs neatgriezās.

Neaizskaramākajai no neaizskaramākajām, neuzlaužamākajai no neuzlaužamākajām elektroniskās deklarēšanas sistēmām turpināja draudēt Cionas iedzīvotāji un Latvijas īru republikāņu armija 4ATĀ – šoreiz viņi solījās uz latvju zemi atsūtīt pašu galveno Matriksa Neo, kuram palīgos grasījās doties arī Aģents Smits un Trinitija. Turklāt Neo viltīgi pabrīdināja, ka braucienam uz Latviju neizmantos AirBaltiku, Latvijas dzelzceļa, prāmja Rusj vai Cēsu autotransporta apvienības CATA pakalpojumus, bet gan lavīsies šurp pa mežacūku takām, lai viņus nenoķertu finanšu marsieša Repšes Mašīnu armija vai Alvas zaldātiņu bataljons. Brieda nesaudzīgs karš.

Nedēļas skandalozākā kriminālvēsts bija par kādu nīderlandieti, kurš bārā Justasam neviens netelegrafē bija sasitis spoguli. Ļaunas mēles melsa, ka viņš arī izbārstījis sāli, sēdējis un svilpojis, kāju pār kāju pārlicis, kā arī izlaidis no ledusskapja melnu kaķi un abi krustām šķērsām skraidījuši pa bāru. "Nezināju, ka jums ir tik māņticīga valsts," pratināšanā policijā savu rīcību nožēloja nīderlandietis un trīs reizes nospļāvās – uz priekšu un policistam tieši sejā.

Operas ēkā tika dalītas Latvijas Mūzikas ierakstu Bada galvas, kurā lielāko daļu pakampa grupa Kosmosa stroķi un štrumenti. Izrādījās, ka Bada galvu nolikumā bijis pieslēpts punkts, ka balvas piešķiramas tikai tiem, kuri ģērbušies pundurcūku, pandu, lemuru, kuskusu, kāmju vai Raimondpaula maskās vai arī vismaz atsaucas uz vārdu Šipkēvics. Lielāko sašutumu izraisīja fakts, ka nominācijā Gada koks balvu piešķīra Purva Vaivariņam. "Bija taču jādod Bērziņam, vienalga – hokejistam, basketbolistam vai kādam no politiķiem," klaigāja mūziķi, aizgāja uz banketu un, protestējot pret šo netaisnību, aiz bēdām ņēma un nepiedzērās.

Pamazām gan visi brieda Eirovīzijai. Kamēr latvju tauta sprieda, vai uz finālu sūtīt Aišu, Dukuru ģimeni, brāļus Šicus vai brāli Donu, Krievija jau trešo reizi Eirovīzijai pieteica Dimu Bilanu. Viņš grasījās izpildīt Fiļas Kirkorova sacerēto Podmoskovnije večera, tikai žilešu reklāmā un noblēdītā zelta medāļa atgūšanā aizņemtā Pļuščenko vietā šoreiz virpuļot pa skatuvi tika uzticēts zilajam Borjkam Moisejevam. "Tas ir kāds slikts 1. aprīļa joks?!" izmisuši bija Eirovīzijas organizētāji. "Vai viņiem visā aplam plašajā Krievijā vairs nav neviena cita dziedātāja?!"

Protestējot pret Krievijas ieceri, briti draudēja konkursam pieteikt Džonu Lenonu, vācieši – naturalizēt Maiklu Džeksonu, bet franči – padomāt, vai Tjerī Anrī arī šoreiz nevarētu glābt valsts godu.