Latvju tautu gaidīja notikumiem bagāta, darbīga un smaga nedēļas nogale. Sākumā tai bija jāiemācās pa indiāņu modei iedegt Vankūveras olimpisko lāpu, izmantojot tikai kanoe laivu, pudeli ugunsūdens un piciņu muskusvērša tauku.

Pēcāk tauta laida gaisā pūķus, dedzināja papīra laternas un spēlēja pingpongu, beidzot sagaidot ķīniešu Tīģera jauno gadu, bet pašās beigās pārēdās šokolādi, uz mazmājiņu durvīm atjaunoja sirsniņu grebumus un draugos meklēja vismaz vienu Valentīnu, kuru sveikt vārdadienā. Plastmasas sirsniņu tirdzniecības bums sita augstu vilni, un tikai paši slinkākie nospļāvās un nolēma savas otras pusītes sveikšanu atlikt līdz 23. februārim, 8 martam vai pat Ziemassvētkiem.

Savukārt paši čaklākie pa starpu tam visam vēl paguva savas dienesta automašīnas pārreģistrēt uz Saeimu un valdību, jo noskaidrojās, ka ministriem un deputātiem par braukalēšanu no darba uz mājām un otrādi jāmaksā tikai 23 lati mēnesī, turklāt šīs mašīnas aprīkotas ar šoferiem, gaisa kondicionētājiem, piepildītu minibāru, bezvadu, bezdatora un bezmaksas interneta pieslēgumu, tualetes papīra smalcināmo aparātu un Saeimas balsošanas pogu. Aprēķinājuši, ka tas sanāk mazliet lētāk nekā regulāri pirkt etalonus, ļaudis masveidā sāka stāties partijās un veidot jaunas, radot pamatīgas galvassāpes Vienotībai, kura vienīgā no Sorosa bija saņēmusi tiesības veidot 21. gadsimta valsti un saukties par vecu konservu bundžu.

Pēc tikšanās ar Putinu Somijā, Ļeņinu Razļivā un Trocki Meksikā VVF Zatlers beidzot bija saņēmis trīs nepieciešamos flaierīšus ar aicinājumu piedalīties 9. maija svinībās Maskavā, kā arī atlaižu kartes GUMā, CUMā un BAMā. Maskavas apmeklējuma laikā viņš plānoja mazliet iedzert šņabīti un uzkost voblu Sarkanajā laukumā, pieredzes apmaiņas nolūkā apmeklēt zoodārzu un mauzoleju, kā arī Patrisa Lumumbas universitātē uzstāties ar lekciju 30 gadu bez meliem un īsām kājām. To gan draudēja izjaukt pats Staņislavskis, kurš kapā nemierīgi grozījās, burkšķēja Ņe verju! un gatavojās dancināt galdiņu, lai izsauktu VVF Zatlera garu uz pārrunām. "Nu bet patiešām, goč pendele, zobu dodu – varbūt esmu mānījies, krāpies, varbūt apzināti jaucis faktus un nodarbojies ar dezinformāciju, bet melojis – nekad 30 gadu laikā," dievojās VVF Zatlers un kautrīgi piebilda, ka viņš arī jau 25 gadus nav metis acis uz kaimiņa sievu un jūrascūciņu, 15 gadus nav ticējis Latvijas basketbola izlases uzvarām, piecus gadus nav ņēmis pateicības aploksnītēs un 40 gadus vadājis ebrejus pa tuksnesi. Pēdējo gan viņam nevajadzēja teikt, jo par VVF Zatleru ieinteresējās Vīzdeguntāla centrs, Mossads un Shin Bets.

Latvijas valdība atzina, ka daudzcietušajā Pareksbankā nāksies iesūknēt vēl 100 ļimonus no valsts budžeta, bet pēc tam gan izdevumi būs beigušies un banka atkal sāks pelnīt. "To Pareksa daļu, kurā būs iesūknēti 100 ļimoni, mēs ceram pārdot vismaz par 6,6 ļimoniem, kurus atdosim nabaga Karginam un Krasovickim. To otru daļu mēs pārsauksim kaut kā citādi un vēl vairāk naudas plūdināsim jau NePareksā," atzina kāds anonīms valdības pārstāvis. "Plūdiniet to kaut vai kanalizācijā," skumji noteica tauta un aizgāja gulēt, lūdzot to pamodināt brīdī, kad Miņins no Vankūveras atvedīs kādu medaļu vai vismaz Raivja Zīmeļa vārdā nosaukto izgrieztu aklo zarnu.

Pēc reņģu, lāču un Munameģa kariem starp Latviju un Igauniju brieda Eirovīzijas karš – kāds igauņu komponists bija pārliecināts, ka dziesma Rišti Rašti Hrjušti Sušti ļoti atgādina igauņu dziesmu Maarja kuld, kuras nosaukums tulkojumā no kaimiņu mēles nozīmēja aptuveni Mēs tev, Tiguļraimi, rādīsim, kā dziesmas zagt. Latvijas Eirovīzijas nacatlases organizētāji gan paziņoja, ka autortiesību problēmas nerisināšot, Tiguls varējis dziesmu nospert kaut vai Maikla Džeksona ārstam un problēma jārisina tiesā. Šis paziņojums pavisam negaidīti izpelnījās asu reakciju no kāda ādas uzvalciņā tērpta indivīda puses. Suģja – tri, dva, raz, Tiesnesi ziepēs, Pārdod svilpi, nopērc brilles – no Finanšu ministrijas ēkas jumta auroja indivīds, sūdzoties, ka nekādi nespēj budžetā atrast vēl 27 ļimonus, lai izpildītu Satversmes tiesas lēmumu un nodrošinātu tiesnešiem algas pielikumu līdz piecām štukām mēnesī.

"Kurš nemaksā saviem tiesnešiem, maksā svešiem," viedi noteica Latvijas futbola galvenais Starkovs, kurš bija uzzinājis, ka Eiropas čempionāta atlases mačos atkal jāspēlē ar Izraēlu, Grieķiju un norvēģu tiesnesi, turklāt, iespējams, nāksies doties uz Kutaisi vai Lančhuti pie gurijām un gruzīniem kā vecajos Daugavas laikos. Izloze izraisīja gandrīz tikpat lielu avīžu interesi kā ziņa par to, ka Krievija gatavojas no frančiem iegādāties karakuģi Mistral, piecus ložmetējus Maksim, divas tačankas, kuras baltgvardi savulaik bija kontrabandas ceļā aizveduši uz Parīzi, un sešus sterus kavalērijas zobenu. Austrumeiropas valstis atgādināja, ka Maskava šādā veidā pārkāpj 1918. gada Tartu miera līgumu, vienošanos par kodolieroču neizplatīšanu kosmosā, kā arī nopietni apdraud Abrenes civiliedzīvotājus.

Latvijas Radio ģenerālais Kolāts piedraudēja, ka nākotnē, ieslēdzot televizoru, varēs dzirdēt arī radio, – tam tikai vajadzēs vēl vienu konkursu un vēl vienu dekoderu. Kamēr tika izvērtētas dažādas tehniskas nianses, lai ieviestu digitālo apraidi, latvju tauta bažījās, vai nākotnē, ieslēdzot televizoru, tas nesadomās darboties arī kā mikroviļņu krāsns, parastā pastkastīte, etalonu nolasītājs, veļasmašīna, papīra smalcināmais aparāts un dezodorants, turklāt to, apkarinātu ar daudziem dekoderiem, nāksies pa tiešo pieslēgt pie klozetpoda skalojamās kastes, kartupeļu mizojamā agregāta un Starptautiskās kosmosa stacijas.

Citādi gan viss bija vecam. Ukrainas smukā Juļa turpināja stāvēt savas Kijevas savrupmājas viesistabā un daudzināt: "Spogulīt, spogulīt, pasaki taču, ka es vinnēju prezidenta vēlēšanās!" Aļaskas Peilina, kura tikai nesen bija uzzinājusi, ka zemeslodei nav oktaedra forma, uz plaukstas rakstīja špikeri, lai atbildīgas uzstāšanās laikā nesajauktu abreviatūras USA atšifrējumu. Latvju zemē sprāga gāzes baloni, tika apzagtas avīžu redakcijas un, liekot nazi pie rīkles, aplaupīti pat nevainīgi ūdensskaitītāji. Vienīgi Vašingtonu nedēļas laikā piemeklēja divas līdz šim neredzētas sniega vētras, kas lika uz Kurzemes piekrasti pārcelt amerikāņu desantnieku mācības. "Eh, un kur jūs bijāt 1945. gadā?" skumji un nosodoši vaicāja kurzemnieki.