Uzbruka tik nikns sals, ka mazliet pārsteigti bija pat meteomurgologi, kuri, sākot ar otrdienu, bija solījuši ciklonu, temperatūras paaugstināšanos, otrdienu un 26. janvāri. "Nu, vismaz puse prognozes bija pareiza," viņi taisnojās laikā, kamēr latvju zemē aizsala ūdensvadi un to izraisītie plūdi, ugunsgrēki un ugunsdzēsēji, vēl uz ietvēm neizkaisītais sāls, knapi glāzē ieliets karstvīns, skolas siltās pusdienas, valsts apdegumu centrs un visa Daugavpils.

Tur termometrs apstājās pie atzīmes mīnus 33,3 grādi un kategoriski ignorēja televīzijas apgalvojumus, ka sals ir sasniedzis mīnus 666,66 grādu robežu.

Protestējot pret šādu nejēdzību, Cinīšu izgāztuvē demonstratīvi līdz nāvei sasaldējās kāds krokodils, bet Daugavpils teātris atcēla viesizrādes Līvānos, dalību Emmy balvu pasniegšanas ceremonijā un apvienošanos ar kaut kādas krāsas kori. Bezvēja dēļ virs Rīgas izveidojās smogs, kas tika momentā latviskots par smaceni un galvaspilsētas gaisu padarīja neciešami spiedīgu jeb, latviski runājot, perdelīgu. Vēl perdelīgāks tas kļuva, kad vējš beidzot parādījās un uzpūta tieši no Jēkaba ielas puses. Nebija brīnums, ka šādos apstākļos Muzikālajā bankā uzvarēja dziesma ar siltumu sološo nosaukumu Abrakašņabra.

Bargais aukstums darīja dīvainas lietas arī ar transportlīdzekļiem – mīnukuģis Namejs pārkvalificējās par ledlauzi, bet ledlauzis Varma – par dentistu. Abi iesniedza dziesmu TV3 šovam Tirinies ar zvaigzni 3, deju – Eirovīzijas nacionālajai atlasei, urīna analīzes, rentgenu un fluorogrammu – raidījumam Dullās Sipenieces dullais desmitnieks, tad mainīja vecumu, tautību, etnisko piederību, pilsonību un dzimumu, kļuva par gejiem, lesbietēm, heteroseksuāļiem, biseksuāļiem un transseksuāļiem vienlaikus, kā arī apņēmās piedalīties nākamajā praidā.

Pēc tā visa nevienu vairs nepārsteidza ziņa, ka Pērnavas līcī, deviņus kilometrus no krasta, salaku āliņģī ielūzis un, rupji lamādamies, nogrimis latvju bļitkotāju mikroautobuss. Parasti gan mūsu bļitkotāji nekur neielūza un nenogrima pat trīs dienas pirms līča sasalšanas, un tā izrādījās noticis arī šoreiz – atklājās, ka zemledus makšķernieki tik ilgi koduši tuvākajā Pērnavas krodziņā, kamēr mikroautobusam sameties garlaicīgi un viņš devies uz Hījumā salu sastiķēt ar kolēģiem uz trim vai vismaz noķert kādu ķilavu. Turklāt tas nebija parasts mikroautobuss, bet maršrutnieks, bet ar tiem, kā zināms, var notikt visneiedomājamākās nebūšanas.

Arī citviet pasaulē neklājās diez ko labāk. Seno inku gari uzsūtīja acteku Ketcalkoatlu, plūdus, zemes nogruvumus un evakuatorus armijas helikopteru izskatā Maču Pikču apmeklētājiem, bet Ņujorkas Metropolitēna muzejā kāda kundzīte paslīdēja un ietriecās Pikaso gleznā, saplēšot audeklu un vakarkleitu. Kamēr muzejs domāja, vai saplēstās gleznas lāpīšanu nāksies uzticēt ķīniešu tekstilstrādniekiem, jo Amerikā savējo vairs nebija palicis, kundzīte iesūdzēja tiesā muzeju un Pikaso, apgalvojot, ka nekur nav redzējusi brīdinājumu Uzmanību! Jūs varat paklupt, paslīdēt vai kā citādi notizloties un iekrist gleznā!. Šausmās par notiekošo no Baltimoras kapiem emigrēja pat Edgara Alana Po spoks, bet Baraku Obama uzstājās ar īpašu uzrunu tautai.

Rīgas domnieki nāca klajā ar ideju nomāt pārvietojamās mājiņas kapračiem. Kaut gan sākumā daudzi domāja, ka tās kopā ar kapračiem kā humānās palīdzības sūtījums tiks deleģētas uz Haiti, atklājās, ka mājiņas tomēr domātas iekšējai lietošanai. Bija paredzēts, ka mobilas kapraču brigādes, kuras papildinās 90. gados iesēdinātie, bet tagad no cietuma iznākušie bandīti, turpmāk dosies uz izsaukumiem ātrās palīdzības vietā – lai nebūtu neauglīgu diskusiju un strīdu par nepamatotiem izsaukumiem.

Ar tiesu lietām ne pirmo reizi tika baidīts Gardas kazu pavēlnieks Streips, kurš kaut ko ne tā bija pateicis par krievu tautu, hokeja fanu kopu Piektā kolonna, mērīgo Ušakovu un falliski krāniņveidīgo pieminekli Uzvaras parkā. Psihoanalītiķi, atsaucoties uz Freidu, apgalvoja, ka tādējādi Streips paudis gatavību izdevīgā brīdī ar visiem nosauktajiem stāties intīmās attiecībās. Tas nozīmēja, ka viņam var piešūt tikai seksuālu uzmākšanos, kā arī mēģinājumu nodarboties ar prostitūciju bez licences, izziņas par veselības stāvokli un iziešanas uz paneļa. ASV vēstniecībai tas tik ļoti iepatikās, ka Streips bez konkursa tika pasludināts par Amerikas kultūras mēneša logotipu un Pateicības dienas tītara pildījumu.

Ministru kabinets grasījās lemt par VID Jakāna aizrotēšanu darbā par Finanšu ministrijas apkopēju, un Jakāns drošības labad uzreiz saslima ar masaliņām, cūciņu, diareju un ūdeni ceļgalā. Šīs pūles izrādījās liekas, jo valdība šajā jautājumā padomāja, padomāja un izdomāja tikai to, ka vajag vēl mazliet padomāt. Lēmumprojekta galvenais aizķeršanās iemesls bija tas, ka ministri nekādi nevarēja tikt gudri, kāpēc finanšu ādas marsietis Repše pašam tik ļoti nemīlamo Jakānu vēlas dabūt sev iespējami tuvāk ministrijā. Ministru kabineta sēdē tika izteiktas dažādas divdomības un lēmuma pieņemšana atlikta uz nākamo nedēļu, kura solījās pienākt tikai nākamnedēļ, jo nākamnedēļ jau būs šī nedēļa. "Bet es viņu nemīlu, es mīlu Rūtu!" brēca un kāju pie zemes cirta Repše, taču neviens viņā, kā jau tas ierasts, neklausījās.

Pēc lasītāju vēlēšanās ziņu lentēs atgriezās kāds seriāls – aģentūra LETA ziņoja, ka Rīgas centrā atkal redzēta urālpūce. Tā kā šis putns jau pirms nedēļas tika atrasts beigts Uzvaras parkā, pastāvēja trīs hipotēzes: vai nu urālpūce ir augšāmcēlusies, vai tajā ir reinkarnējies kāds cits kustonis vai

deputāts, vai arī urālpūces Latvijā nav nemaz tāds retums. Tā kā pēdējai versijai nepakam gribēja piekrist ornitologi, kuriem tādējādi tiktu laupīts pētīšanas prieks, nācās vien pieļaut pastarās dienas tuvošanos. Rīgas zoodārzs jau gatavoja baseinus, jaunus aplokus un gigantisko tropu māju, lai tajos uzņemtu mamutus, ihtiandrus, pleziozaurus, triceratopsus, dodo, diplodokus, somainos vilkus, Noasu ar visu šķirstu, Balto Bimu Melno Ausi un citus izmirušus zvēriņus.

Savukārt Latvijas Olimpiskā komiteja nosauca 59 braucēju uz vankūveriādi vārdus, un latvju tauta ar izbrīnu konstatēja, ka Latvijā ir arī slēpotāji un pat kalnu slēpotāji. Lai gan šādus reto sugu pārstāvjus dzīvē neviens nebija redzējis, visi noticēja, ka tie, tāpat kā Ziemassvētku vecītis un labās fejas, tomēr ir. Medaļas no viņiem gan gaidītas netika – lielākās cerības tika saistītas ar skeletonistiem, kā arī bobslejistiem. Pēdējie savās iepriekšējās sacensībās bija nošļūkuši pa reni līdz pašam otram tās galam, nebija nositušies un pat kvalificējušies otrajam braucienam, kas vien lika domāt, ka vankūveriādē iespējams labs rezultāts.