Aleja iepretim Ministru kabinetam pamazām sāka pārvērsties par lielu ciematu vai mazu pilsētiņu, aizvien vairāk atgādinot Rumānijas čigānu taboru Romas forštatē.

Protestētāji mitinājās teltīs, ar plēvēm apvilktās būdelēs, iglās, jurtās, piepūšamā Ļeņina vēderā un koku dobumos, kas bija aprīkoti ar dzīvei pašu nepieciešamāko: pieclitru ūdens pudelēm, satelītšķīvjiem, dekoderiem, digitālo televīziju, klubkrēsliem, šūpuļtīkliem un centrālapkuri. Iesākumā bija doma kaut kur netālu novietot arī pārvietojamo tualeti, taču pēc sarunām ar protestētājiem tika nolemts to nedarīt. "Ja jau bada streiks, tad tualete nav vajadzīga. Turklāt – tad te vilksies ārzemnieki, ministri un citi neuzvedīgi ļautiņi," skaidroja protestētāji. Visvairāk viņus biedēja iespēja, ka par Brīvības ielas komūnu uzzinās Ukrainā, kur tuvojās kārtējās prezidenta vēlēšanas, bet visi masu pasākumi bija aizliegti cūku mēra un plaušu gripas dēļ, tāpēc ukraiņi meklēja citu vietu, kur varētu kārtīgi izmaidanoties. "Smuko Juļu mēs kaut kā vēl pieciestu, bet oranžo dioksīna Juščenko un reģionālo Janukoviču nu gan ne," politiskās zināšanas demonstrēja protestētāji.

Pašu lielāko atzinību gan no viņiem izpelnījās nevis badastreiku pieteikušie – to neoficiāli jau pasen darīja pensionāri un skolotāji visā valstī –, bet gan kāds vīrs, kurš bija pieteicis dzertstreiku. "Nedzeru jau kopš 5. decembra pulksten 13.15, nu labi, kopš pulksten 13.30, bet agrāk dzēru divus litrus šķaidīta spirta dienā," CNN, BBC un Al Jazeera vēstīja vīrs, sīki un smalki izskaidrojot arābiem, pēc kā izskatās spirts, kādēļ tas jāšķaida un kā tas garšo. "Oooooo!" viņam aplaudēja amerikāņi, briti, arābi un pārējie protestētāji un, lai šā vīra stāstus netraucētu klausīties bēdīgais premjerlācītis Dombrovskis vai kāds cits no viņa komandas, aiznagloja Ministru kabineta ieeju ar dēļiem.

Kāds zviedrs, kurš bija lieku reizi pārliecinājies, ka ļaudis patiešām pievilkuši Rīgu tuvāk Aldarim, nepaspēja tikt līdz Brīvības piemineklim, tāpēc pačurāja turpat uz Rātsnama kāpnītēm. Par to viņam nācās šķirties no 70 latiem, taču šī atrakcija iepatikās vietējiem iedzīvotājiem. "Par cik drīkst nokārtoties mēra Ušakova kabinetā? Cik izmaksās urinēšana pie Dombrovska durvīm? Un par cik drīkst piekakāt finanšu marsieša Repšes tizlā ādas uzvalciņa kabatu?" šādus un līdzīgus jautājumus ik stundu saņēma Rīgas domes un valdības sekretāres. Nācās steidzami sasaukt ārkārtas sēdi, kurā apstiprināt jaunā pakalpojuma tāmi, tarifus un cenas. "Es saprotu, ka šis ir nepopulārs lēmums, kolēģi, diemžēl kaut kā taču tā sasodītā budžeta zeķe ir jāpilda," deputātus mierināja Dombrovskis un Ušakovs.

Savukārt Rīgas satiksmei paaugstināt braukšanas biļešu cenu līdz 60 santīmiem mērs Ušakovs neatļāva. "Ņefiga, nebūs 60 santīmi, un viss! Esmu runājis, hau!" teica domes priekšsēdētājs. Rīgas satiksme mīļā miera labad piekrita un iesniedza jaunu tarifu projektu, saskaņā ar kuru taloniņš no 2010. gada maksātu puslatu. Tiesa, par to Rīgas satiksme grasījās tramvajos, trolejbusos un autobusos turpmāk atteikties ne tikai no zemās, bet arī jebkāda veida grīdas, kā arī ekonomijas nolūkos iztikt bez šoferiem, taču tas tarifa projekta paskaidrojošajā rakstā nebija minēts. Ušakovs solījās iepazīties ar iesniegto dokumentu un pieņemt Rīgas satiksmei vai iedzīvotājiem labvēlīgu lēmumu – atkarībā no tā, cik vēl būs atlicis līdz Saeimas vēlēšanām.

Adventes noskaņas pārņemtais domnieks Šmits uzstājās ar kaismīgu runu, mēģinot pierādīt, ka bluķa vilkšanas tradīcija ir okultisma praktizēšana, garu izsaukšana un plānā galdiņa dancināšana. Vēl viņš to salīdzināja ar lībiešu, somāliešu un kompaktdisku pirātismu, Jēzus sišanu pie rožukroņa, Da Vinči kodu un nez kādēļ Atzinības krusta piešķiršanu karā zaudējušajam Saakašvili. Kolēģi iecietīgi noklausījās Šmita sacīto, izsauca veterinārārstu, bet pēc tam nosprieda, ka bluķis tomēr tiks vilkts pa Vecrīgu, bet pēc tam sadedzināts. Un nevis stumts, vārtīts žurku indē un noslīcināts kanālā, kā to bija ierosinājis Kazkalniņš, kurš cerēja šādā veidā beidzot atrisināt bebru problēmu.

Pa to laiku no Lapzemes ieradās pats īstākais un vienīgais Ziemassvētku vecītis, kurš atveda sveicienus no Rovaniemi, Saku Koivu, Nemirstīgā Kaščeja un Runča Zābakos, uzsauca tostu par uzticīgām sievietēm un citiem pasaku tēliem, bet pēc tam dzelzceļa stacijā iededza svētku egli un dzelzceļa Magoni iecēla par galveno palīgu un asistentu. Šajā postenī Magone uz dekrēta atvaļinājuma laiku nomainīja Sņeduročku, turklāt, amatus apvienojot, pieteicās pildīt arī ziemeļbrieža Rūdolfa un Rūķu un elfu arodbiedrības valdes priekšsēdētāja funkcijas.

Pāris nedēļu pēc tam, kad franču desanthelikopterbāzes kuģis Mistral bija atstājis Kronštati, baumas par to nonāca arī līdz aizsardzības Lieģim, kurš nekavējoties aicināja sasaukt Baltijas valstu drošības padomes, Nāciju līgas un Starptautiskās ūdensmotorsporta federācijas sēdi, kurā bija paredzēts pateikt skaļu fui frančiem, kas bija gatavi kuģi pārdot Krievijai, un to pašu, bet ar h burtu, krieviem, kuri to gribēja pirkt. "Ja tas sāks braukāt pa Baltijas jūru, arī mums būs jāreaģē, jābūvē savs aviācijas bāzes kuģis un Meļņika kuģubūvētava atkal nejēdzīgi uzvārīsies kā starpnieki," savas bažas pamatoja Lieģis. Ministrs arī norādīja uz lielo šmuci, kas varētu rasties, ja kuģis ar krievu apkalpi, kā ierasts, uzsēdīsies uz sēkļa pie Akmeņraga vai sagandēs jaunbūvējamo gāzes vadu Nord Nord West.

Kopenhāgenā tikmēr sākās globālajām klimata izmaiņām un to apkarošanai veltītā konference. Kaut gan sākumā likās, ka lielas jēgas no tās nebūs, pēc tam, kad dāņu prostitūtas piedāvājās delegātus apkalpot bez maksas, uz konferenci pieteicās 252 no 192 ANO dalībvalstīm un 277 to līderi. Divu nedēļu garumā milzīgās delegācijas, cepuri kuldamas, dzīvoja Kopenhāgenā un palaida atmosfērā tik daudz siltumnīcas efektu izraisošo gāzu, ka Sjerraleonei un Bangladešai ar šo kvotu būtu pieticis līdz pastardienai. Delegāti arī mazliet pastrīdējās par to, vai Zeme drīkst sasilt par diviem vai tomēr trīsarpus grādiem, pavēroja dāņu policijas varonīgo cīņu ar antikapitālistiem, antiglobālistiem un antiklimatologiem un pēc tam gatavojās izklīst pa mājām, parakstot dokumentu, kurā bija uzsvērta jauna dokumenta parakstīšanas nepieciešamība.

Ar milzīgu problēmu saskārās Rīgas Dinamo kluba vadība, jo izrādījās, ka Latvijas himnu pirms spēlēm jau nodziedājuši gan visi caurkritušie Talantu fabrikas dalībnieki, gan dažādo krāsu kori, gan dziedošās ģimenes. Uz nākamajiem mačiem nācās aicināt nedziedošās princeses un konkurējošo televīzijas kanālu laika ziņu lasītājus, bet, sākot ar Gagarina kausa pusfinālu, himnas dziedāšanu tika nolemts uzticēt pasaulē muļķīgākā realitātes šova dalībniekiem – Saeimas deputātiem. "Ja maksā tāpat kā par komisijas sēdēm, piešķir kompensāciju par braukšanu ar dienesta auto līdz Arēnai un pabaro VIP bufetē, tad vienmēr esam gatavi," neiebilda tautas kalpi.