Čehija novāca pēdējos šķēršļus Lisabonas līguma parakstīšanai, un nu tikai sākās lielā rosība – katra valsts skaitļoja, ko labu tas tai dos. Latvju zemē līguma parakstīšanas dienu tika ierosināts noteikt par oficiālajiem valsts svētkiem, jo Lisabonas līgums paredzēja palielināt Eiroparlamenta deputātu skaitu, līdz ar to Latvijai pienācās papildu mandāts, un valsts beidzot vismaz uz laiku tika vaļā no melnā Kārļa.

Sarosījās arī Eiropas Savienības prezidenta amata tīkotāji. Kā reālākie pretendenti uz augsto krēslu tika minēti Beļģijas premjers Hermans van Rompujhujs, Luksemburgas premjers Žans Klods van Damme Junkers, bijušais Somijas premjers Pāvo Tapio Liponenraikonenhirvonens, kā arī nedaudz apvītušais bijušais britu Toņa Blērs, kuram bija visvienkāršāk sacerēt runas – atlika tikai "jā, protams, Džordž" vietā ierakstīt "jā, bez šaubām, ka piekrītu, Barak". Arī bijusī VVF izteica gatavību kandidēt uz ES prezidenta amatu, tomēr Eiropas kungi un dāmas viņai ieteica labāk mēģināt pretendēt uz Kanādas olimpiskās hokeja izlases vārtsarga vietu vai censties pierādīt, ka viņa ir reinkarnējusies Maikls Džeksons – šajā gadījumā cerību uz izdošanos būtu krietni vairāk. "Lai jūs neiepīktu, mēs varam izvirzīt ES prezidenta amatam bijušo Īrijas premjeru – tāpat visi jūsējie jau ir tur – vai arī iešķiebt Piebalgam lauksaimniecības un paša galvenā minerālmēslošanas ministra posteni," latviešus mierināja ES amatvīri.

Pa to laiku neliela viļņošanās notika arī pašmāju politiskajā virtuvē – Tautas partija rosināja nomainīt vājākos Jaunāko laiku ministrus pret oranžiem un daudz stiprākiem ministriem. Diemžēl šī iecere aplauzās jau saknē: Repše bija trenējies austrumcīņās pie paša Abiļeva, Kampars bija apguvis cīņas prasmes Tukuma naktsklubos, savukārt Mūrniece solījās ikvienam, kas tikai ne tā palūkosies uz viņas krēslu, noraut rokas, kājas un vēl kādu kūļājošos ekstremitāti, bet pēc tam tās visas sastumt tur, paši zināt, kur. TP tam pretī varēja likt resno kombainieri Gundarbērziņu, ar kuru varēja droši norullēt pat visus trīs minētos ministrus, tomēr esošā kadru deficīta apstākļos oranžie tik nevienlīdzīgā cīņā ielaisties tomēr neriskēja. Nācās vien apmierināties ar bijušā mēriņa Aksenoka izsviešanu no Auto Italia valdes un viņa pārvietošanu uz naftalīna apdvesto Rīgas Motormuzeju.

Pie kauna staba atkal tika naglots buldozerīgais Šlesers, kurš bija sadomājis Daugavas krastmalu uz 666 gadiem iznomāt vietējai VDK filiālei. Neoficiāla informācija liecināja, ka tā gatavojas krastmalu padarīt pievilcīgāku tūristiem, ar Aivazovska palīdzību krastmalu iemarinējot un pasludinot par Riga Marine City. Bijušie un esošie čekisti gatavojās arī uzstādīt Fēliksa Dzeržinska pieminekli, krastos noenkurot nogrimušās zemūdenes Komsomoļec un Kursk, atvērt traktieri Vēl nāks piektais gads... un uzstādīt katjušas, ar kurām nepieciešamības gadījumā apšaudīt Gaismas pili vai NATO manevru Āgenskalna priedēs dalībniekus. Taču pret šiem plāniem iebilda nevalstiskās organizācijas. "Vajadzēja rīkot konkursu, lai noskaidrotu, vai šo kompleksu labāk nav būvēt pie Gaujas, Pēterupītes vai Limpopo!" tās bija saniknotas.

Terminomurmologi ilgi prātoja, ko iesākt ar servisa Twitter lietotājem – pārdēvēt tos par čivinātājiem, vīterotājiem, vidžinātājiem vai izlamāt kādā citā tikpat necenzētā vārdā. Tā kā neviena jēdzīga doma prātā neiešāvās, terminomurmologi sev par lieliem sirdēstiem bija spiesti atzīt, ka nāksies vien tos saukt par tviterotājiem – tā, kā viņi patiesībā sevi jau sen dēvēja. "Nekas, nekas, lai tikai padod priekšā vārdiņus menedžments, mārketings un monitorings, gan mēs tādu sviestu izdomāsim, ka ilgi mūs atcerēsies!" cits citam reabilitēties solīja terminomurmologi. "Ka tikai ne tā! Vispirms jūs iepazīsieties ar vārdiem optimizācija un štatu samazināšana," norūca kāds kaut kur valdības gaiteņos.

Absolūta garlaicība māca policistus. Tā kā pēdējo stundu laikā neviens brits, īrs vai šveicietis nebija iegribējis sakulakot kādu policistu, nācās to darīt pašiem. Valsts policija beidzot varēja pat iesākt kriminālprocesu par kāda policista piekaušanu Tukuma policijas iecirknī. Tur, redz, Tukuma ceļu policijas priekšnieks savam kolēģim bija atņēmis maksti, miskasti, šaujamo un steku, bet pēc tam to kamerā iespēris ar Ševčenko, Ronaldu un Bekhema cienīgu spērienu. "Viņš, maita, ņēma kukuļus un nedalījās ar pārējiem!" savu rīcību pamatoja priekšnieks. "Kādus tur kukuļus, tas bija tikai ierastais ikrīta piecītis!" kunkstēja saspertais. Dienesta pārbaude ieilga, jo ceļu policistiem vispirms nācās izskaidrot, ka piecītis tomēr nav gluži piemaksa pie algas, kā viņi to līdz šim bija domājuši.

Mobilo sakaru operators Gove 2 tikmēr turpināja apzināt kompensācijas par viltus meteorīta radītajiem zaudējumiem. Lielākās neskaidrības radīja piesūtītie rēķini par laikus neizpirktajām biļetēm uz Placebo koncertu, zaudējumu aplēses par balto lāču zoodārzā apgāzto spaini ar saldētām zivīm un Koru karos notērēto naudu par izbalsoto Šomases kori. "Jūs taču solījāt, ka segsiet visus zaudējumus, nu tad nepīkstiet un maksājiet ragā!" argumentēja šo rēķinu iesniedzēji. Arī citviet sākās līdzīgas kreatīvās reklāmas kampaņas, no kurām lielāko ievērību izpelnījās diskusijās par mārketinga kultūru Latvijā izgāztais Latvijas Universitātes logs. Arī 13. janvāra notikumi pie Saeimas un Latvijas balzama veikala ar atpakaļejošu datumu tika pieteikti kā reklāmas akcijas. "Latvijas vārds taču izskanēja pasaulē vēl biežāk nekā tā sūda meteorīta gadījumā!" norādīja lietā par 13. janvāra ieviešanu kalendārā apsūdzētie.

Ordeņa kapitula pieņemtais lēmums par valsts augstākā apbalvojuma piešķiršanu paredzēja, ka saņēmēju vidū nebūs Jaunā viļņa pārstāvju – konkursa komisijas līdzpriekšsēdētāja, krutā Krutoja, un Dzintaru koncertzāles mākslinieciskā vadītāja Ļeva Ļvoviča Ostrovska. "Kā tad tā?!" brēca krutais Krutojs. "Tas štrunta bļembaks iedots jau pat visiem papuasiem, pigmejiem un paviāniem, bet man ne?!" Nelīdzēja arī zvans Maestro, kurš paskaidroja, ka lemšana par bļembaka piešķiršanu nav viņa kompetencē. Lāga Raimim tomēr izdevās savu kruto kolēģi nomierināt, paskaidrojot, ka bļembaka pie krūtežas neesamība vēl neliedz uz vasaru aizsist Dzintaru koncertzāli un visas viesnīcas. "Ā, nu tad nekas, lai viņi ar savu ordeni iesālās!" samiernieciski noteica Krutojs.

Līdz novembra vidum vismaz beidzot rimās peripetijas ap Rīgas Dinamo, kas nu beidzot, piesituši Medvedeva SKA un pakāsuši Batjkas Lukašenko Dinamo, varēja gatavoties ziemas guļai. Gāzes un iteras Savickis katru dienu pa vecam ieradumam sauca uz paklāja Šupleru Jūli, lai tas prezentē savu attīstības vai izkļūšanas no drūmās bezizejas vīziju, taču Jūlis tikai iesniedza savu iepriekšējā dienā jau iesniegto atskaiti, un visi atkal varēja gulēt mierīgi.