Vladimirs Lindermans, biedrības Dzimtā valoda līderis, intervijas laikā vairākas reizes sarunā atbild uz telefona zvaniem, un var nojaust, ka runātgribētāju tēma ir viena: nule sākusies minētās biedrības rosinātā parakstu vākšana par likumprojektu, kas paredz grozīt Satversmi, iekļaujot tajā nosacījumu par krievu valodu kā otro valsts valodu.

Vladimirs Lindermans, biedrības Dzimtā valoda līderis, intervijas laikā vairākas reizes sarunā atbild uz telefona zvaniem, un var nojaust, ka runātgribētāju tēma ir viena: nule sākusies minētās biedrības rosinātā parakstu vākšana par likumprojektu, kas paredz grozīt Satversmi, iekļaujot tajā nosacījumu par krievu valodu kā otro valsts valodu. «Tikko piezvanīja mans draugs Kravcovs,» vienubrīd paskaidro Lindermans. Tas pats bijušais Saeimas deputāts Valērijs Kravcovs, kura LR pilsonība iegūta apšaubāmā veidā un kurš tagad sola aktīvi iesaistīties cīņā par krievu valodu.

Vladimirs Lindermans 1988. gadā strādāja Latvijas Tautas frontes laikrakstā Atmoda – krieviski iznākošajā versijā. «Protams, man bija skaidrs avīzes Atmoda politiskais virziens. Tas, manuprāt, bija ne tikai nacionālistisks, bet arī demokrātisks. Man tuvāka bija demokrātiskā puse,» teic Lindermans. Notika dažādas metamorfozes, un 2003. gadā Latvijas Ģenerālprokuratūra apsūdzēja nacionālboļševiku Lindermanu par aicinājumu vardarbīgi gāzt Latvijas valsts varu un mainīt valsts iekārtu un trotila glabāšanu. Tika izsludināta starptautiska meklēšana, viņu aizturēja Krievijā, taču Latvijas tiesā Lindermans 2009. gadā tika attaisnots.

Neatkarīgā intervē Vladimiru Lindermanu.

– No Atmodas žurnālista līdz nacionālboļševikam. Dīvainas pārvērtības. Jums tā nešķiet?

– Nacionālboļševisms – tas ir tikai nosaukums. Vai partiju nosaukumi saskan ar to saturu? Pie mums arī ir, piemēram, zaļie, bet Somijas zaļie ir pavisam citādi – savulaik tie bija kreisie dumpinieki. Šeit – tādi solīdi kungi. Un Žirinovskis – liberāldemokrāts? Ne viņš ir liberālis, ne demokrāts. Nosaukums nacionālboļševisms – tā ir epatāža un protests, protests pret kapitālismu un naudas varu. Tam nav konkrētas ideoloģijas, visām partijām ideoloģija ir eklektiska. Mēs cīnījāmies pret netaisnību nacionālajos un sociālajos jautājumos. Mēs gribējām, lai cilvēks elpo brīvi, bez valsts diktāta.

– Jūsu vadītās biedrības nosaukums – Dzimtā valoda – manā uztverē ir zaimošana, jo latvietim Dzimtā valoda ir grupas Līvi dziesma, kas radās Atmodas rītausmā un nozīmēja latviešu valodas atdzimšanu, reizē simbolizējot tās trauslumu. Kāpēc izvēlējāties šādu nosaukumu, kas apriori kaitina latviešus?

– Neuzskatu, ka tas apriori kaitina latviešus... Mēs nedomājām par šo dziesmu. Mums bija divi varianti – Krievu valoda vai Dzimtā valoda. Pēdējais ir labāks, jo tas ir plašāks. Mēs gribam pierādīt, ka mēs šeit neesam svešas personas, mēs neesam viesi, tādējādi mūsu valoda arī nav svešvaloda. Mēs gribam piedalīties politiskajā un sabiedriskajā dzīvē. Es nepiekrītu nacionālistiskajai koncepcijai, ka tikai latvieši šeit ir saimnieki, bet pārējie – viesi. Šī koncepcija ved valsti strupceļā. Krievi nedomā, ka viņi šeit ir viesi, vairākums uzskata Latviju par savu zemi. Valdošā nacionālistiskā koncepcija ir kliedzošā pretrunā ar realitāti. Es nemaz nerunāju par Raivi Dzintaru un viņa komandu, principā arī valdībai ir tāda pati koncepcija.

– Ja nemaldos, šī ir Latvijas Republika, un pamatnācija šeit ir latvieši. To nenoliegsiet?

– Jā, un kas tālāk?

– Ja nenoliedzat, tad paskaidrojiet, kādā veidā tiek diskriminēti krievi, kas šeit nav pamatnācija. Vai ir kādi piemēri, kas liecina, ka krieviem Latvijā liedz piedalīties politiskajā un sabiedriskajā dzīvē?

– Pilsonība ir galvenais jautājums!

– Un kas tad krieviem liedz iegūt pilsonību?

– Es mēģināju, bet man neizdevās.

– Gan jau jūs to iegūsiet: tiesas spriedums ir jums par labu. Es runāju par citiem.

– Zināt, cilvēkiem bija atņemta pilsonība...

– Tā bija Padomju Savienības pilsonība. Tās valsts vairs nav.

– Vienalga! Pieņemsim, cilvēkam bija maize, un tagad tās nav. Pirms septiņdesmit gadiem divi sliktie puiši – Molotovs un Ribentrops – kaut ko tur izlēma, un tā rezultātā 1991. gadā notika tā: pilsonība bija – un tās pēkšņi vairs nav. No jūsu viedokļa ir citādi: bija Latvijas Republika, pēc tam – tā saucamā okupācija...

– Jūsuprāt, okupācijas nebija?

– Tas arī ir tikai vārds.

– Tas nav tikai vārds. Uz okupācijas atzīšanas fakta balstās mūsu valstiskā koncepcija.

– Es gribu paskaidrot situāciju ne tikai no valstiskā, bet arī no parasta cilvēka viedokļa. Okupācija – tā ir tikai pārbaude. Kas pateica – jā, bija okupācija, tas ir mūsējais, tātad – pa labi, bet tas, kas to negrib teikt – tā ir sveša persona, ej prom no mūsu baznīcas. Nav nekādas saiknes ar vēsturisko patiesību! Cilvēks vai nu ir lojāls, vai nav. Šodien es kategoriski noliedzu, ka bijusi okupācija, jo es negribu pakļauties valstiskās ideoloģijas patvaļai. Tas, kas notika 1940. gadā, bija ģeopolitiskas situācijas atrisinājums no spēka pozīcijām, bet noziegums tas nebija. Tā domā vairākums krievu iedzīvotāju.

– Jūs tomēr neatbildējāt uz jautājumu par to, kā krievi tiek diskriminēti sabiedrisko aktivitāšu jomā.

– Galvenais tomēr ir pilsonība.

– Vai tad viņi nevar piedalīties sabiedriskajā dzīvē bez pilsonības?

– Politiskajā dzīvē nevar piedalīties.

– Piedodiet, es joprojām runāju par sabiedrisko dzīvi... Bet ja viņi joprojām nav ieguvuši pilsonību, tad acīmredzot nav vēlējušies to darīt, kaut gan to var iegūt ārkārtīgi viegli.

– Ja viņi ir paveci cilvēki, viņiem grūti nokārtot eksāmenu.

– Viņi piecdesmit gadus varēja kārtot šo eksāmenu – kopš okupācijas sākuma. Jābūt vai nu stulbam, vai nu naidīgi noskaņotam, lai 50 gadu laikā neiemācītos valodu.

– Tikpat labi es varu teikt, ka stulbeņi rullē valsti: divdesmit gadu vajadzētu pietikt, lai iemācītos rullēt valsti.

– Tam gan varētu piekrist.

– Atceros, pirms divdesmit gadiem kādā preses konferencē runāja Ivars Godmanis, un tur kāds žurnālists uzdeva jautājumu: vai visiem cilvēkiem būs pilsonība pēc neatkarības atjaunošanas? Viņš atbildēja: jā, būs visiem. Bet tā bija krāpšana. Šodien ir krievi, kas labi prot latviešu valodu, bet nevēlas naturalizēties, jo uzskata, ka tas ir goda jautājums, jo pilsonība bija atņemta. Es runāju no cilvēku viedokļa, bet jūs – no nācijas viedokļa.

– Vai jūs saprotat, ko latviešu valodai un Latvijas valstij nozīmēs tas, ja gadījumā – nedod, Dievs, – tiks ieviesta otra valsts valoda, proti, krievu?

– Jūs domājat, ka tā būs Latvijas valsts sagraušana?

– Jā, tas būs solis uz sagraušanu.

– Nē, nebūs. Koncepcija, ka valstī jābūt tikai vienai valsts valodai, nav pareiza. Krievu valoda taču nenomāks latviešu valodu.

– Jau tagad nomāc. Krievu attieksme šobrīd kļūst apmēram tāda: ščas k vlasķi pridut naši, i togda vi uviģiķe*. Tad varbūt paskaidrojiet, kas, jūsuprāt, šobrīd apdraud krievu valodu Latvijā, ja šai valodai nepieciešams īpašs statuss?

– Krievu valodai šodien jau ir statuss.

– Kāds?

– Svešvaloda.

– Tā jau arī ir svešvaloda. Mana dzimtā valoda ir latviešu, un es labi pārvaldu svešvalodu – krievu. Man patīk krievu literatūra un vispār krievu kultūra, bet kāpēc Latvijā krievu valodai vajadzīgs īpašs statuss – piedodiet, bet nesaprotu.

– Tāpēc, ka tā nav svešvaloda!

– Labi, uzskatiet klusiņām pie sevis, ka tā nav svešvaloda. Bet kāpēc valstij jātērē simti tūkstošu latu, lai to atzītu par otro valsts valodu?

– Raivis Dzintars mēģināja likvidēt krievu skolas, un arī valdības pozīcija ir tāda, lai izdzītu krievu valodu no Latvijas. Bet dzimtā valoda ir arī ģimenes valoda, taču, ja bērns no pirmās klases mācās citā valodā, tas nozīmē, ka viņš ir atņemts savai ģimenei, jo domāšana notiek citā valodā. Bet es, protams, esmu par to, lai visi krievu bērni iemācītos latviešu valodu.

– Vai neesat mēģinājis uzzināt, kā ir, piemēram, Vācijā: vai tur valsts finansē turku skolas?

– Man šīs runas par turkiem apnikušas! Ir taču liela atšķirība.

– Protams, turki neokupēja Latviju.

– Par krievu valodu parakstījās ne tikai tie, kuri pilsonību ieguvuši naturalizācijas ceļā, bet arī tie, kuru senči dzīvojuši gadsimtiem ilgi. Krievu valoda te nav ievesta nezin no kurienes, tā te ir bijusi vienmēr.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"