Ventspils šīs nedēļas nogalē svin 721. dzimšanas dienu. Uz Latvijas fona pilsētai iet pat ļoti labi.

 

Bezdarbs lejā, vidējās algas un pensijas augstākas. Taču arī Ventspilij ir nepieciešams sabiedrotais – stipra valsts. Par labākas dzīves receptūru, kas nepieciešama gan mazā, gan lielā virtuvē, runājam ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu.

– Kā panākat tādus rādītājus – viltojat statistiku?

– Nē, nē, statistiku mēs neviltojam, taču uzmanīgi sekojam tai līdzi. Statistikas rādītāji ir jāvērtē kompleksi; nevar izraut vienu rādītāju un ļoti priecāties vai tikpat ļoti bēdāties. Protams, pastāv formālie dzīves kvalitātes, dinamikas un efektivitātes parametri, tomēr izšķirošā ir iedzīvotāju personīgā izjūta – kā katrs cilvēks jūt savu, kaimiņa dzīvi, pilsētu kopumā. Vai ir izjūta, ka kļūst labāk. Vienmēr esmu uzskatījis, ka iedzīvotājiem ir vajadzīgas pozitīvas emocijas un optimisms, taču to nav iespējams balstīt abstraktos solījumos. Vietējā vara cilvēkam var dot šo optimisma izjūtu caur realitātes izmaiņu. Kaut kādas blēņas iestāstīt var tikai uz īsu brīdi, bet – ja realitāte tās neapstiprina, ticība ātri vien pazūd.

– Algu indeksēšana pašvaldības algotajiem darbiniekiem ir šī pozitīvā motivācija inflācijas apstākļos?

– Cilvēkiem tas ir apliecinājums, ka viņu dzīvēm kāds seko līdzi. Priekšnieki uztraucas ne tikai par saviem ienākumiem, kas arī ir normāli, bet seko arī kopējām pirktspējas izmaiņām valstī. Ja par darbiniekiem nedomā, nevajag brīnīties, ka padotajiem trūkst pienācīgas atdeves. Viņi formāli nāk uz darbu un domā, kā neizdarīt, nevis kā izdarīt. Atšķirība starp motivētu un nemotivētu darbinieku ir grandioza. Valsts pārvaldē cilvēki ir iebiedēti – viņiem visu laiku draud atlaišana, kārtējā algu apcirpšana. Jau trešo gadu viņi aizvien vairāk tiek nonivelēti, un vienīgā alternatīva ir iet projām. Tas attiecas arī uz valsts uzņēmumu vadītājiem, pirmām kārtām jau valdes locekļiem, kam ir neadekvāti zems atalgojums. Tur jau nav variantu, atnāk privātais un piedāvā divas trīs reizes lielāku algu – nu kā tu to darbinieku noturēsi? Diemžēl mūsu valstī tiek atzīts, ka būt labam vijolniekam – tas ir talants, bet būt labam ierēdnim vai labam vadītājam – tas ir sīkums. Nu ar šādu filozofiju uz kvalitatīvu darbu valsts pārvaldē var necerēt. Un tad vēl tās nemitīgās tīrīšanas. Repše jau ienāca ar saukli, ka darbiniekiem jābūt lojāliem nevis darbam, bet viņam – Ministru prezidentam personīgi. Tagad arī Zatlers grib sadalīt cilvēkus savējos un svešajos.

– Ventspils pašvaldības darbinieki ir jums lojāli?

– Es, protams, nezinu, kā viņi balso, bet, pēc darba spriežot, noteikti! Viņi strādā radoši, ar izdomu, ļoti daudzi, īpaši jau vadītāji, neskaita savas darba stundas, piemēram, galvenā arhitekte Daiga Dzedone, izpilddirektora vietnieces Rita Ozoliņa un Kristīne Krasovska, un daudzi citi. Arī ventspilnieki Dana ReiznieceOzola un Jānis Vucāns, kuri šobrīd strādā Rīgā, aktīvi darbojas Ventspils un ventspilnieku interešu aizstāvēšanā.

– Labi motivēti darbinieki pašvaldībā nav sava veida spiediens uz vietējiem uzņēmējiem? Privātais sektors tiek līdzi rūpēs par darbiniekiem?

– Katra uzņēmējsabiedrība šo jautājumu lemj patstāvīgi, bet skaidrs, ka darbaspēka tirgū ienesam zināmu kustību. Ja mēs negribam, lai mūsu labākie cilvēki strādā Vācijā vai Lielbritānijā, tad nav jau variantu. Darbaspēks ir prece, un, ja par vienu un to pašu preci Latvijā maksā trīs reizes mazāk, nu tad atvainojiet... Protams, jūs to preci pārdodat, kur maksā vairāk. Taču Latvijas darba tirgum un sabiedrībai kopumā tiek gatavota jauna, krietni nopietnāka problēma. Man ir ziņas, ka premjers Latvijas vārdā ir devis solījumu par desmitiem tūkstošu Ziemeļāfrikas ieceļotāju uzņemšanu uz pastāvīgu dzīvi.

– Valstij nav vajadzīgs tāds darbaspēks?

– Domāju, nē. Tā būs katastrofa! Esmu audzināts internacionālā garā un cilvēkus vērtēju pēc darbiem, nevis tautības vai ādas krāsas. Taču destabilizēt iekšpolitisko situāciju uz šo faktoru rēķina būs ļoti viegli. Jau šobrīd Latvijā pietiekami aktīvi darbojas spēki, kas cenšas konfrontēt latviešus ar krieviem. Pie kā tas var novest, mēs jau redzam no Norvēģijas piemēra. Šo gadījumu nedrīkst uztvert tikai kā viena trakā reakciju!

– Tas būtu stimuls rasismam Latvijā?

– Neapšaubāmi! Turpretim no globālās oligarhijas – finanšu kapitāla, vērtspapīru tirgus, globālo kompāniju – viedokļa tas viss būtu ļoti labi un normāli. Viņus interesē vienīgi darbaspēka kvalitāte un cena.

– Mūsējais darbaspēks aiziet pie viņiem un Āfrikas – nāk pie mums?

– Latvijas cilvēki dodas uz Vāciju vai Itāliju, un savukārt tie, kas no Ziemeļāfrikas iebrauc Itālijā, pārceļas uz Latviju. Vārdu sakot, mērķis ir aizvietot baltos cilvēkus Latvijā ar melnajiem no Āfrikas – lūk, arī visa tā filozofija. Un viņi ir gatavi par to maksāt. Vienlaikus tiek realizēta politika, lai izspiestu ārā no Latvijas krievus, ukraiņus, baltkrievus – tie viņiem šeit nav vajadzīgi. Tāpēc arī visu laiku notiek cīņa pret krievu valodu.

– Ventspilī ir daudz krievu un latvieši ar viņiem gana veiksmīgi sadzīvo.

– Lielā mērā tāpēc, ka vietējā pašvaldība jau 20 gadus piekopj tolerantu politiku pret dažādām kultūrām. Mēs, pats par sevi saprotams, atbalstām latviešu kultūru, bet nepieciešamajā apmērā finansējam arī krievu, ukraiņu, baltkrievu, čigānu kopienu aktivitātes. Esam viņu sabiedrotie, un tas tiek novērtēts. Vienāda attieksme pret visiem nodrošina mieru un stabilitāti. Arī varas stabilitāti. Mums svarīgs ir ikviens cilvēks – latvietis, ukrainis, vīrietis, sieviete, jaundzimušais, pensionārs, invalīds, luterānis... Katrs cilvēks kā indivīds ir uzmanības centrā. Protams, praksē to iespējams nodrošināt, tikai uzmanīgi sekojot sabiedrības noskaņojumam. Tāpēc skrupulozi reaģējam uz iedzīvotāju jautājumiem. Katrs ierosinājums tiek reģistrēts kā pilsoņa iesniegums, un ar to tiek strādāts kā ar rakstisku vēstuli – pat tad, ja tas ir anonīms komentārs pašvaldības portālā. Analizējam arī iedzīvotāju ierosinājumus un kritiku vietējā avīzē Ventas Balss. Pašvaldībai ir diennakts karstais telefons. Nozīmīgākajās sabiedriskajās vietās pilsētā izvietotas mūsu pasta kastes. Kaut vai uz autobusa biļetes var uzrakstīt savu sāpi un darīt to zināmu pilsētas vadībai. Ja cilvēks jūt, ka ar viņa ierosinājumiem kāds iepazīstas un reaģē – un mēs tik tiešām cenšamies to darīt –, viņš saprot, ka ir varas realizācijas līdzdalībnieks! Tāpēc arī regulāri veicam socioloģiskos pētījumus, kuros iedzīvotāji vērtē pašvaldības darbu.

– Kāda ir attieksme?

– Nezinu precīzi, kāda situācija ir pēc Zatlera sāktās kampaņas pret Ventspili un oligarhu Lembergu, bet vēl aprīlī domes darbu pozitīvi vērtēja 94% iedzīvotāju. Salīdzinājumam – Dombrovska valdības darbu pozitīvi vērtēja tikai 20%, bet Saeimas darbu vien 12%. Mēs jau te neko nefalsificējam – mums vienkārši jāzina situācija visās pašvaldības atbildības jomās: sabiedriskais transports, kultūra, sporta dzīve, veselība, ielu stāvoklis un tā tālāk. Socioloģija parāda problemātiskos momentus, tad mēs tos pētām dziļāk un risinām. Ļoti būtisks aspekts ir arī iedzīvotāju informētība. Katrs pašvaldības darbinieks tiek finansēts no nodokļu maksātāju naudas, un ir svarīgi, lai nodokļu maksātājs saprastu, kāpēc viņam tas ierēdņa darbs vajadzīgs – ko tas dod viņam personīgi.

– Pret Ventspili tiek īstenota arī plaša dezinformācijas kampaņa. Kā iedzīvotāji reaģē uz to?

– Mēs neesam vēl to mērījuši, bet neapšaubāmi to darīsim.

– Sipenieces izlēciens aizskāra ventspilniekus?

– Domāju, ka lielāko daļu noteikti. Mūsu pilsēta tiek lamāta par to, ka Latvijas neatkarības gados ir atdzimusi kā fēnikss no pelniem. Šis, starp citu, ir Vairas VīķesFreibergas salīdzinājums. Un tā ir taisnība! 1990. gadā ventspilniekam bija ļoti smagi atzīties, ka viņš ir no Ventspils. Pretreakcija uzreiz bija tāda: jūs tur nabadziņi, jums grūti, viss ir piesārņots, bīstams, ielas pārraktas. Šobrīd attieksme pret Ventspili ir pilnīgi pretēja un ventspilnieks ir izcils savas pilsētas patriots. Turklāt ekonomiski tas pašvaldībai ir ārkārtīgi izdevīgi. Patriots ir saudzīgs pret pilsētu, viņš neko nelauž, neplēš, necūkojas.

– Apmierināti iedzīvotāji un labvēlīga vide ir arī signāls investoriem – te viņu nauda labi vairosies.

– Protams. Redzot kārtību pilsētā, ir skaidrs, ka te pastāv sistēma. Investoram tāda ir nepieciešama, viņam jāzina, kādi 10 soļi būs jāveic un ka šie soļi visiem ir vienādi. Tad rodas pārliecība, ka investīcija ir aizsargāta. Un investoram arī jājūt, ka viņš te ir gaidīts. Mani izbrīna tas, ka Latvijā biznesu sāk dalīt prioritārajās nozarēs un neprioritārajās. Ventspilī mums jebkura nozare un jebkurš investors ir prioritārs.

– Tomēr arī Ventspilī taču ir nozares, ko var nosaukt par ekonomikas stūrakmeņiem. Naftas truba taču ir noiets etaps?

– Protams, noiets! Kaut gan mums vienalga visu laiku jāklausās: ja nebūtu naftas caurules, Ventspils būtu

nomirusi. Naftas caurule ir ciet jau astoņus gadus. Nu un kas? Ventspils attīstās vēl straujāk! Turklāt no tās caurules ieguvējs vai zaudētājs ir Ventspils nafta, nevis pilsēta. Mēs jau 1998. gadā sapratām, ka tranzītbizness ir salīdzinoši viegli politiski ietekmējams, ļoti atkarīgs no Krievijas, Baltkrievijas. Aktīvi veicām izmaiņas Ventspils tautsaimniecības struktūrā, palielinot rūpniecības īpatsvaru. Tagad IKP rūpniecībā mums nemitīgi aug, un tas ir milzīgs sasniegums. Strādājošo skaits tranzīta nozarē ir samazinājies, bet analogi ir pieaudzis nodarbināto skaits rūpniecības industrijā. Ja mēs to nebūtu izdarījuši, būtu lielas problēmas. Paldies dievam, šajās pēdējās desmitgadēs mēs negulējām.

– Pašlaik uzsvars tiek likts uz augstas pievienotās vērtības ražošanu?

– Ventspilī cenšamies, lai izglītība, zinātne un ražošana būtu pēc iespējas integrēta. Augstskola mums gatavo IT un elektronikas speciālistus, tāpēc, protams, esam ieinteresēti attīstīt šāda profila ražotnes. Taču mums visi investori ir vienlīdz mīļi. Atceros, kad Ventspilī ienāca sveču fabrika, daudzi smējās – zema pievienotā vērtība, roku darbs, kāda jēga. Bet kad 2009. gadā iestājās globālā krīze un daudzi uzņēmumi būtiski samazināja ražo

šanu – par 30–50% – un proporcionāli arī strādājošo skaitu, sveču fabrika atvēra jaunas darba vietas! Tad par ko te smieties? Arī zivju konservu kombināts nerada augstu pievienoto vērtību, taču tur strādā ap 400–450 cilvēku. Čigānu sieva, kas ir vienīgā apgādniece ģimenē, var nopelnīt savus 300 latus, un tas ir ļoti būtiski! Visādi gan viņiem tur iet, bet cik varam, mēs viņus atbalstām. Savukārt, kas attiecas uz citu pilsētai nozīmīgu biznesa nozari – tūrismu, mums jāpiedzīvo nemitīgi uzbrukumi no sorosistiem par to, ka reklamējam pilsētu.

– Viņi to tulko kā jūsu pašreklāmu.

– Ja cilvēki mani saista ar Ventspili, tas nav nekas

slikts! Bet šis ir pilsētas mārketings. Šodien veikalā ar pārdevējām aprunājos – viņas ir ļoti labi informētas, ka mēs reklamējam pilsētu un ka tas palielina tūristu skaitu. Iebraucēji nākot uz veikalu un vairāk pērk. Es gan teikšu tā – viņi pilsētas kasi mazāk pilda, bet svarīgi ir tas, ka tūristi aktivizē Ventspils saimniecisko dzīvi un palīdz mazajam biznesam savilkt galus kopā. Pagājušajā gadā tūristu skaits pieauga par 35%. Protams, tie ēstuvju, viesnīcu, viesu māju īpašnieki mums teica lielu paldies par pilsētas reklāmu. Turklāt mēs reklamējamies ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā, Zviedrijā, Vācijā. Protams, arī Lietuvā, no kurienes mums atbrauc teju puse tūristu. Ventspilnieku kopējais uzdevums ir panākt, lai katrs ciemiņš, kas te pavadījis laiku, aizbrauc ar labām domām un nākamreiz atved sev līdzi arī kaimiņa ģimeni.

– Ventspils savus mērķus plāno ilgtermiņā. Nule apstiprināts pilsētas attīstības plāns. Latvijai tāda nav.

– Mēs šobrīd precīzi zinām, ko gribam izdarīt līdz 2020. gadam, kas paveicams konkrētās nozarēs, kādi objekti uzbūvējami. Taču mēs cerējām, ka vienlaikus arī Latvijas plāns tiks izstrādāts. Būtu tikai loģiski, ja Ventspils attīstības plāni tiktu saskaņoti ar iecerēm nacionālā līmenī. Taču pie Latvijas nacionālā attīstības plāna tikai tagad sāk darbu. Labākajā gadījumā tas būs gatavs pēc gada. Vienlaikus šajās dienās Latvijas vadoņi Briselē runā par ES budžetu 2014.–2020. gadam. Viņi var bāzēties tikai uz personiskām izjūtām. Bet Latvija jau nav viņu individuālā saimniecība, tā ir valsts! Diemžēl šobrīd Latvija demonstrē totālu rīcības mazspēju. Paši nezinām,

ko gribam, un nav arī pamata cerēt, ka par mums kāds parūpēsies.

– Jums pašam brīžam nav sajūta, ka Ventspils ir tāda kā atsevišķa karaliste Latvijā? Administratīvo tiesību pietiek?

– Redzat, man pašlaik daudz ko pārmet, pat to, ka es vadu Dombrovski un viņa valdību. Tas, protams, ir absolūts blefs. Jā, es ierosināju ātrāk ķerties pie nacionālā plāna izstrādes, jo uzskatu, ka tādam ir jābūt. Un arī daudzos citos jautājumos es izrādu iniciatīvu, jo šī Latvijas gulēšana tādā miegā bremzē arī Ventspils attīstību. Mums nav tiešas pārstāvības Briselē, mūsu starpnieks ir Latvijas valdība, bet, ja valdība neko nedara, mēs tur neesam pārstāvēti.

– Vai ir kaut kādi krīzes secinājumi – attiecināmi uz Ventspili?

– Šobrīd pašvaldības kontos ir 10 miljoni latu brīvas naudas. Varbūt tas ir par daudz, bet no otras puses – tēvocis Sems mums gatavo vēl lielāku krīzi par tagadējo! Ventspilij būs mīksts naudas spilvens, uz kura krītot nesasisties. Tā arī ir krīzes mācība: jāmāk saimniekot! Diemžēl valstī kopumā krīzes seku cēloņsakarības netiek analizētas, kaut gan tā bija un ir dziļāka nekā drīkstēja būt. Dombrovskis popularizē vienīgi to, ka galvenais krīzes pārvarēšanas elements ir skatīšanās mutē Starptautiskajam valūtas fondam un Eiropas Komisijai. Taču šobrīd jau būtu jāplāno, kādi pasākumi veicami, ja iestāsies nākamā krīze, ko uzdāvinās ASV ar savu maksātnespēju. Tai stundai ir jāgatavojas – tā ir realitāte!

– Pilsētu vadāt jau

23. gadu. Kas varētu būt atskaites punkts, lai pamestu šo darbu? Premjera amats?

– Viens varētu būt premjera amats... Otrs – paši vēlētāji. Deputātus ievēlē pilsoņi. Ne jau es pats sevi ieceļu amatā, vai ne? Tātad vispirms ir jākļūst par deputātu, bet tad jāiegūst vairākuma atbalsts. Tāda ir pastāvošā kārtība.