Saruna ar skandalozās grāmatas Cits ķēkis. Zem likumīgā jumta vienu no līdzautoriem Lato Lapsu.

– Izlasot grāmatu, gribas jautāt – kas notiek ar mūsu drošības dienestiem?

– Domāju, ka šobrīd precīzi uz šo jautājumu nevar atbildēt neviens. Ne Valsts prezidents, ne ģenerālprokurors, SAB vadītājs vai kādi citi cilvēki. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs. Par to, ka mums šo dienestu ir padsmit, laiku pa laikam kāds iebrēcas, bet ar to arī viss beidzas. Lielā nelaime vai pašiem dienestiem laime ir tā, ka nav valsts varas, kas šos dienestus kontrolētu. Grāmata nedod skaidru atbildi uz jautājumu, kas notiek, bet dod nepatīkamu, daudzus pārsteidzošu ainu par atsevišķām netīkamām izpausmēm un kopējām tendencēm.

– Vai nedzīvojam policejiskā valstī?

– Policejiska valsts nemaz nav tik slikti, jo šis nosaukums liek domāt, ka tur ir ordnungs (kārtība, – vācu val.). Ar brīvībām ir tā pašvaki, toties ir kārtība. Daudziem Latvijas iedzīvotājiem tas būtu diezgan pieņemami. Drīzāk mēs dzīvojam policejiski bandītiskā valstī. Tas būtu daudz precīzāks apzīmējums, ko pierāda arī viss tas, kas nupat ir noticis ar Dzintaru Jaundžeikaru. Uzreiz pateikšu, ka šis cilvēks kā persona un politiķis man vienmēr ir bijis absolūti nesimpātisks. Bet, ja mēs paskatāmies uz šo pašu notikumu, mēģinot tikt vaļā no personiskajām simpātijām un antipātijām, tad aina paveras pavisam cita. Jaundžeikara arests lieliski pierāda tieši to, ko es teicu, par šo policejiski bandītisko valsti. Ar to es negribu teikt, ka viss KNAB, visa prokuratūra un visa tiesu sistēma ir viena milzīga banda, kas tagad nabaga Jaundžeikaru moka. Vieni iespundē, otrie sankcionē, trešie apcietina. Kā jau ikvienai normālai, ilgtspējīgi funkcionējošai bandai masveidīgums absolūti nav tā lieta, kas vajadzīga. Bandā ir vajadzīgi cilvēki, kas ir bandas kodols. Tur nevajag daudz cilvēku. Tur vajag dažus savus izmeklētājus un tos, kas ir viņu vietējais jumts un politiskais jumts, kas viņus vajadzības gadījumā piesedz. Ir vajadzīgi savi prokurori, kas sankcionē to, kas ir izdomāts, un ir vajadzīgi savi tiesneši, kas to visu tiesiski noformē.

– Vai šie prokurori un tiesneši, kurus jūs minējāt, ir bandas locekļi vai ir vienkārši iebiedēti? Tajā pašā Jaundžeikara gadījumā KNAB tikai ierosināja, bet apcietinājumu akceptēja tiesa.

– Tas ir tieši tas, kas ir vajadzīgs ilgtspējīgai, labi funkcionējošai bandai. Tur ir dažādi līmeņi un sava hierarhija. Tur ir gan locekļi, gan atbalstītāji, gan lielā masa, kas ir tādā vai citādā veidā iebiedēti, paņemti pie dziesmas utt. Par konkrētiem gadījumiem mēs varam tikai izteikt hipotēzes, bet tā ir sistēma, kas ilgus gadus pamazām veidota. KNAB pirmām kārtām prasa prokurora sankciju. Kādā veidā šo sankciju var dabūt? Pirmā iespēja, ka prokurors ir pilnīgi uz vienu roku un ir ilgus gadus vienā ciešā ķēdītē, otra iespēja ir tāda, ka prokurors saprot to realitāti, kāda tā ir, respektīvi to, ka šie bandas locekļi ir pietiekami spējīgi nesadarbošanās gadījumā panākt to, ka prokurors īsā laikā tiek vaļā no pielaides valsts noslēpumam. Līdz ar ko viņš pārceļo uz Vilkadirkšņu rajona prokuratūru, kur pavada savu atlikušo mūžu. Kuram to vajag? Ar tiesnešiem ir tieši tāpat. Ir brīdis, kad banda ir pietiekami spēcīga, lai lielākā daļa pārējo tiesībsargājošo pārstāvju pie sevis nodomātu – kam man spuroties? Labāk dzīvot mierīgi. Gan jau kāds cits pēc tam ieviesīs taisnību.

– Ja tiesnesis neapstiprinās, teiksim, Jaundžeikara apcietināšanu, tad viņam nebūs nekādas cerības uz paaugstināšanu?

– Jā. Tieši tā. Ir pātaga un ir burkāns. Ja jūs esat viens liels dienests ar milzīgām pilnvarām, pietiekamu finansējumu un absolūti nekādu kontroli, tad pats dieviņš jums ir lēmis nevis meklēt kādu, kas jūs kontrolēs, bet tieši otrādi – darboties, lai šo varu vēl nostiprinātu un paplašinātu. Tieši tas arī notiek. Ja iepriekšējās apcietināšanās mēģināja atrast kādus ticamus pamatojumus, tad tagad līdz ar politiskajām pārmaiņām nekaunība un visatļautība aug augumā. Ja skatāmies uz šo Jaundžeikara pasākumu, tad šie cilvēki, ar to saprotot cienīto KNAB un tamlīdzīgo pārstāvju bandu, vairs pat necenšas piemeklēt kaut ko ticamu. Jaundžeikara kungs ir pirmais Latvijā, kurš ir aizturēts un pēc tam arī apcietināts par šādiem superpantiem. Tas ir kaut kas līdz šim Latvijas valstī nebijis un neiedomājams. Esmu KNAB oficiāli jautājis, vai viņi var minēt kaut vienu līdzīgu gadījumu, kad cilvēks tiek aizturēts un pēc tam apcietināts pēc panta par kūdīšanu uz noslēpuma izpaušanu un korespondences nelikumīgu iegūšanu. Viņi to, protams, nevar. Ja Jaundžeikars ir kādu nabagu sakūdījis izpaust valsts noslēpumu un valsts noslēpums ir izpausts, tad kur ir šī persona, kura ir izdarījusi būtībā daudz smagāku noziegumu – šo noslēpumu izpaudusi? Kāpēc viņa nesēž? Kāpēc nekas par viņu mums nav zināms? Ja nekas patiesībā nav izpausts, tādā gadījumā nav nozieguma sastāva. Jaundžeikars kūdīja, kūdīja, bet nekas nesanāca. Bet Jaundžeikars sēž. Šis ir gadījums, kad uz loģiskām pretrunām vairs netiek pievērsta uzmanība. Gan jau aizies tāpat.

– Vai aresti nenotiek, balstoties uz interneta komentētāju izpratni par to, kam vajadzētu sēdēt?

– Strīķes kundze un kompānija, kā tas uz konkrētu faktu pamata ir aprakstīts grāmatā, ir pārliecināta par dažām universālām metodēm. Pati galvenā – no jebkuriem mēsliem var paglābt laikus sarīkots masku šovs. Ja lielas nepatikšanas, tad jāpaņem ciet attiecīgā brīdī kāds, kurš tautai īpaši nepatīk. Un viss būs labi. Visi gavilēs. Kārlis Miķelsons tika paņemts tieši tajā brīdī, kad Strīķei ar kompāniju bija jāiet uz Saeimu atskaitīties un draudošās nepatikšanas bija pietiekami lielas. Šajā gadījumā masku šovs tika sarīkots īpaši pamatīgs. Oficiāli esmu KNAB jautājis, vai viņi var pamatot, kāpēc pie tiesas nama konvoja mašīna ir jānovieto visattālākajā laukuma stūrī un cilvēks roku dzelžos kājām jāved pāri visam laukumam? Mēs, protams, saprotam, ka tas ir vajadzīgs šovam, televīzijai. Kas attiecas uz Jaundžeikaru, es jūtos neērti, ka grāmata izprovocēja šo pasākumu, droši vien viņš kādu brīdi būtu vēl staigājis uz brīvām kājām, bet Strīķei un kompānijai bija skaidrs, ka šovs ir vajadzīgs un visu piesegs.

– Grāmatā ir interesanta epizode, ka viena no grāmatas līdzautorēm ir aizgājusi uz interviju pie Strīķes, bet Strīķe interviju vairs negrib sniegt. Pirms vēl ir uzdots kāds jautājums, no sarunas var noprast, ka Strīķe jau zina šos jautājumus, kurus esat ar līdzautori elektroniskā pasta sarakstē apsprieduši. Grāmatā dots nepārprotams mājiens, ka jūsu elektronisko pastu kontrolē. Vai jums šķiet, ka jūs arī noklausās?

– Bet protams. Pastāstīšu vienu konkrētu gadījumu, kas izkliedē vismazākās šaubas. Stāsts ir vienkāršs. Man bija pietiekami nopietnas bažas par noklausīšanos, kad šī grāmata tapa. Tāpēc es pēc prastu detektīvromānu paraugiem izdarīju mazu eksperimentu. Konkrētiem cilvēkiem telefoniskā sarunā vai elektroniskā sarakstē izteicu vienu konkrētu versiju par to, par ko precīzi būs šī grāmata. Šis saraksts man mājās ir, lai es pats neaizmirstu, ko kuram esmu teicis. Šiem cilvēkiem vēlāk atsevišķā sarunā esmu pastāstījis, kāpēc es viņiem to vai to esmu teicis, un ar interesi gaidīju, vai nekur kāda no šīm versijām neuzpeldēs. Un ne čiku, ne grabu, augusta sākumā toreizējais tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs publiski paziņoja, ka viņš neiesakot man rakstīt grāmatu par Jutu Strīķi. To, ka es rakstu grāmatu par Jutu Strīķi, kas neatbilst patiesībai, es biju teicis tikai vienam konkrētam cilvēkam – savam brālim. Es sūdzējos, bet Drošības policija, kas ir iekšā tajā pašā kompānijā, neko neatrada. Tas šajā policejiski bandītiskajā valstī neko nenozīmē. Ikvienam saprātīgi domājošam cilvēkam ir pilnīgi skaidrs, kādā veidā Štokenberga kungs ir īsā laikā varējis uzzināt versiju, par ko tiek rakstīta grāmata.

– Jūsuprāt, Štokenberga kungs...

– Jā, es vērsos Drošības policijā ar iesniegumu par aizdomām, ka manas telefona sarunas noklausās. Vai nu to izdarījis pats Štokenbergs, vai personas, kas viņam šo informāciju ir nodevušas.

– Tagad, kad mēs runājam, arī mūs noklausās?

– Lai klausās. Jo vairāk klausās, jo vairāk nervozē.

– Vienubrīd politiķi bija pilnīgi apmāti ar stāstiem par noklausīšanos. Pat mušai ielidojot telpā, jokoja, ka tā iesūtīta, lai noklausītos. Cik šīs runas par totālu noklausīšanos ir pamatotas?

– Kā to ir pierādījuši tie daži atklātībā nonākušie fakti, tad noklausīšanās ir krietni izplatītāka, nekā tas oficiāli tiek apgalvots. Ir virkne metožu, kā to izdarīt pilnīgi bez jebkāda likumīga pamatojuma.

– Uz grāmatas aizmugurējā vāka rakstīti šādi vārdi – uzšķaudot gaidāmajām sekām. Kādas ir šīs gaidāmās sekas?

– Vienu idiotisku izsaukšanu uz KNAB esmu jau piedzīvojis, kas tikai apliecināja visu to, ko es par šo iestādi zinu. Proti, ka tur tiešām valda pārliecība – mums ir tiesības, un visi pārējie dariet to, ko jums liek, un tad varbūt jums nekas nebūs. Manuprāt, tiesiskā valstī ir neiedomājama situācija, kad atnākat pēc izsaukuma uz tiesībsargājošo iestādi un jums pat nepaskaidro, kādā jautājumā esat izsaukts.

– Priecājies, ka neveda pa tiešo uz pagrabu.

– Tur ir tā lieta, ka viņi vienmēr samulst, kad viņiem ir darīšana ar cilvēkiem, kas savas tiesības zina un var stāvēt pretim. Pat policejiski bandītiskā sistēmā dažas lietas jāievēro. Cilvēks atnāk uz tiesībsargājošo iestādi un jautā: jūs esat mani izsaukuši, kādas ir manas tiesības? Viņi tik ļoti nesaprot, ko jūs sakāt, ka prasa: dodiet mums savas autovadītāja tiesības un mēs jūs ieprotokolēsim. Par tām sekām skatīsimies. Šie cilvēki ir pierādījuši, un grāmatā tas ir gari un plaši aprakstīts, ka viņi spēj safabricēt visburvīgākās lietas. Turklāt šī safabricēšana nav nekāda smalkā. Bieži vien tā ir tik primitīva. Primitīva tā ir tāpēc, ka viņi zina, ka attiecīgais bandas tausteklis būs tur, kur šie pierādījumi ir jāpārbauda. Tā pati Rīgas domes kukuļošanas lieta ir pilna ar pasakainām lietām, kas nu nekādi nelīmējas kopā. Piemēram, stāsts par bijušo Ināras Vilkastes mākleri Raimondu Štālbergu un slaveno kurpju kasti ar pusmiljonu eiro vai cik tur. No lietas skaidri redzams, ka vienā brīdī KNAB saprot, ka pierādījumi ir par vāju. Vajag kaut ko vēl. Bet nekā nav. Tad Štālbergs, kurš, kā redzams no lietas materiāliem, ir ārkārtīgi cieši saistīts ar KNAB (kurš kura pavadā vairāk gājis, nav īsti skaidrs), izdomā, ka viņam vajag atpakaļ savas dienasgrāmatas. Tās pirms tam ir izšķirstītas, un tajās nekas interesants nav atrasts, un viņam tās atdod. Paiet īss laiciņš, un dienasgrāmatas tiek iesniegtas, un tur jau veiksmīgā kārtā atrodas ieraksts par kurpju kastes nodošanu. Pēc tam eksperts paziņo, ka nevar īsti pateikt, kad ieraksts veikts un ar kādu pildspalvu, bet priekš šīs sistēmas tas ir pilnīgi pietiekami. Un viss aiziet.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"