"My name is Šķēle, Andris, nevis Armands Šķēle. I"m back, atgriezies, lai strādātu, un man pie d**pīpīpī**as, ko par mani runā, raksta vai domā. Hasta la vista! Tagad vai nekad! Banzai!" iesūnojušo latvju politikas purvu pāršalca pērkonīga balss no Mākoņiem, un nākamās Saeimas priekšvēlēšanu kampaņa bija sākusies.

Kaut gan Šķēle draudēja, ka arī citiem tautpartijiešiem būs jāpadara viņiem uzticētie darbiņi, piemēram, jāmazgā zobi un zeķes, jāmācās angļu valoda, laikus jāaplaista tulpes un jānolīdzina kurmju rakumi, lielākā daļa partijas biedru par šo atgriešanos bija stāvā sajūsmā. "Pašlaik valstij vajadzīgi nevis juristi vai tamlīdzīgi pajoliņi, bet gan īsti ekonomisti, tautsaimnieki un kampēji," paziņoja lāga Mareks, kurš jau bija paguvis nopucēt ceļojošo partijas līdera krēslu.

Pats pirmais Šķēles lēmums bija visžēlīgi ļaut lāga Marekam turpināt pildīt tieslietu ministra un Tautas partijas apkopējas funkcijas, kā papildu pienākumus uzliekot rīta preses piegādi, čību pienešanu un mušu izdzenāšanu. "Pēc septiņu gadu ilgā atturības perioda Šķēle ir nolēmis atgriezties ar savu bulterjera skatienu un Ulbrokas Betmena apmetnī. Beigu galā – ja Lindai Leen, Vitnijai Hjūstonei un Guns "N Roses septiņi gadi neko daudz nekaitēja, kāpēc Andris nevarētu?!" bija teikts oranžo polittehnologu izplatītajā paziņojumā, un visi viņiem piekrita. Tautpartiju pameta vienīgi otrās biedra kartes īpašniece Paegle, kura nekādi nespēja pārdzīvot to, ka Šķēle nav gatavs nolikt malā biznesa intereses un atteikties no monogāmijas.

Pavisam trakas lietas notika Mūkusalas Patiesības ministrijā: pēc tam, kad avīzi ar četrām piedurknē paslēptām kreicenēm kārtīs godīgi vinnējušais Tampaks informēja, ka laikraksta nākamie finansētāji būs Britu salu 666. bagātākie cilvēki no Roulendu ģimenes, kuri iepriekš bija darbojušies izdevējdarbībai radniecīgajā kaķu konservu biznesā, par aiziešanu no ministrijas paziņoja virkne vadošo darbinieku, ieskaitot bijušās Sarmītes uzticamākās sargkuces. Aizgājēji steigā izveidoja savu interneta vietni www.citadienanafigfuck.lv , kurā ik dienu vēstīja par to, cik geju gājiens ir foršs, bet Soross – superīgākais vecis. Problēmas radās vienīgi Mūkusalas Pazoliņam, kurš ironisku bezsakara komentāru nu varēja uzrakstīt tikai uz sētas, garām skrejoša suņa vai afišu staba. Kad kaujas dūmi izklīda, neviens pat īsti nepamanīja, ka kaut kur starp Kaimanu, Virdžīnu un Gērnsijas salām un Pihelšteinu to visu no droša attāluma vēro vienīgais patiesais un netransparentais bijušās Patiesības ministrijas īpašnieks, kurš sita plaukstas un jūsmoja: "Vai, kā man patīk šādi tusiņi!"

Līdzīgs burziņš brieda arī Rīgas Dinamo, kur padomē notika viļņošanās par to, ko darīt ar Šupleru Jūli – ja zaudējums Magņitkas Magņitkai vēl tika piedots, tad zāģi no Sverdlovskas automobilistiem un Čeļabinskas traktoristiem jau tika uztverti kā valsts nodevība. "Mums šie regulārie zaudējumi ir pieriebušies vairāk nekā rūgta nāve, kārtējais degvielas uzpildes stacijas aplaupīšanas mēģinājums vai Spānijas valdības paziņojums par basku teroristu notveršanu," bija teikts padomes preses dienesta rūpīgi sagatavotajā preses relīzē. Diemžēl noskaidrojās, ka tie, kuri atbildīgi par nožēlojamās komandas nožēlojamo budžetu, kā arī mīksto kanādiešu iegādi, nemaz nav patriecami – pretējā gadījumā komandai nāktos pārtikt no maizes un ūdens, bet sastāvā parādītos ne tikai fārmkluba piecpadsmitgadīgie spēlētāji, bet arī pāris vefiņa basketbolistu. Pagaidām Dinamo aprobežojās ar ierasto pāris spēlētāju nosūtīšanu uz fārmklubu, viņu nekavējošu atsaukšanu atpakaļ un aizrādījumu Jūlim, ka zemāk par 24. vietu līgā krist nebūtu smuki.

Tiesa, tā īsti Jūlim ar dinamiešiem vēl vajadzēja noturēties vien līdz jaunajam gadam, kad bija paredzēts digitalizēt un ciparizēt Latvijas Televīziju, līdz ar to LTV 7. kanālā hokeja spēles turpmāk varētu skatīties vienīgi tie, kuriem mājās būtu par 39 latiem iegādātais dekoders ar Kokaļa caur satelītu no Vācijas vadāmo apkures sistēmu vai vismaz Krūmiņu Jūļa aizbērto peldbaseinu. Tā kā uz Arēnu Rīga skatīties dinamiešu kārtējo pagrūdienu sen neviens negāja, neviens arī nezināja, kā beigusies kārtējā spēle, un visi dzīvoja laimīgi.

Aizsardzības Lieģim tikmēr bija nākusi apskaidrība, ka nesenās Krievijas un Baltkrievijas militārās mācības bijušas vērstas pret Baltijas valstīm un nākamajos manevros kaimiņu karaspēks varētu tīši vai netīši ieņemt arī Pulvertorni, Spilves pļavas un pat Ādažu poligona labākās sēņu plantācijas. Krievu lācim par brīdinājumu Lieģis ierosināja sarīkot atbildes manevrus Zilupes šajā pusē, kuros būtu iesaistāmi ne tikai visi sauszemes spēki, bet arī aviācija, trīs kodolzemūdenes un pārītis starpkontinentālo raķešu. "Tu tikai par manu kavalēriju nepiemirsti," Lieģim pieglaimojās bijušais veterinārais Veldre, ar ko ministram viss sapnis jau bija izbojāts un viņš šausmās pamodās.

Savukārt pasaulē turpinājās diskusijas par to, kādēļ Baraku Obamam ir piešķirta Nobela miera prēmija. To, ka kaut kādu Nobela prēmiju viņš ir pelnījis, neviens neapšaubīja, jo Obama tomēr bija Obama, taču izrādījās, ka tikpat labi viņam varēja piešķirt jebkuru no esošajām prēmijām. "Medicīnas jomā Obamu varēja apbalvot pat smēķēšanas atmešanu, fizikas jomā par to, ka viņš zina trajektoriju, pa kuru basketbola bumba krīt grozā, ķīmijas jomā par to, ka viņš Balto namu pārvērtis par Melno namu, bet literatūrā – par to, ka viņš nav sarakstījis nevienu bērnu grāmatu," uzsvēra tie, kuri uzskatīja, ka Obamam jāpiešķir visas Nobela prēmijas. Prēmijas pasniedzēji gan uzsvēra, ka viņiem galvenais bijis izvēlēties kādu pēc iespējas mazāk pamanāmu personāžu, kurš bērnudārzā nekad nav kāvies smilšu kastē, skolas laikos ļāvis špikot klasesbiedriem, bet, kļūstot par prezidentu, atradis kopīgu valodu ar Krieviju.

Vienas nedēļas laikā latvju zemi piemeklēja divas dabas katastrofas – no Briseles atbraukušais Alumīnija Munja un nez no kurienes ieklīdusī netipiskā vētra. Pirmais ar sarkanu tinti ātri salika apaļus divniekus mūsu valstsvīru mājasdarbos, paziņoja, ka viņiem draud pēceksāmens, un lika saprast, ka par nieka 500 ļimonu lielu budžeta mazināšanu šo lietu iespējams nokārtot. "Nu, un ko es jums teicu – kā var nesolīt?" sajūsmā bija finanšu marsietis Repše. Viņa prieku gan mazliet mazināja vētra, kas aiznesa kārtējo memorandu ar starptautiskajiem aizdevējiem, nogāza pāris kokus, atslēdza no elektrības nezināmu skaitu novadu un nolauza dažas televīzijas antenas. Tomēr vētra nekādā veidā neietekmēja krīzes nomocīto tautu, kura jau ap pieciem rītā drūzmējās pie Gogoļmogoļšmogeļa gājēju tuneļa, lai paspētu uz Stokmana Trako dienu izpārdošanu.