Priekšvēlēšanu laiks un periods starp vēlēšanām un jaunās Saeimas un valdības pilnvaru apstiprināšanu ir nosacīts starpvaru periods, kad lēmumi tiek pieņemti, skatot tos no politiskā izdevīguma vai neizdevīguma, savukārt apstākļos, kad Saeima ir atlaista, papildu jautājumus raisa varas lēmumu leģitimitāte.

 

Kā tas ietekmējis iedzīvotājus, pašvaldības, uzņēmējus, Neatkarīgā diskutēja ar Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētāju Andri Jaunsleini un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidentu Jāni Endziņu.

– Kāds bijis laiks kopš 28. maija Valsts prezidenta rīkojuma par Saeimas atlaišanas rosināšanu, kā tas ietekmējis jūsu aprūpējamos? Ir bijuši kādi nepieņemti lēmumi, kas kavējuši darbību?

J. E.: – Šajā laikā katrs komentārs, darbs, pat katra Saeimas komisijas sēde bija uzruna vēlētājiem, līdz ar to darbi ir savādāki nekā citkārt. Ir atsevišķas lietas, kuru virzību gribētos ātrāku, piemēram, Saeimā skatīto nodokļu amnestijas likumprojektu, reverso PVN būvniecībā, – ceru, ka jaunais parlaments tos pabeigs. Bet ir arī lietas, kuru pieņemšanu priekšvēlēšanu laiks tieši veicināja, piemēram, Finanšu ministrija (FM) pirmsvēlēšanu gaisotnē parakstīja apņemšanos ar mums, Komercbanku asociāciju, LDDK par nodokļu stratēģiju.

– Moratoriju trīs gadus necelt nodokļus?

J. E.: – Jā. Tas uzņēmējiem ir ļoti svarīgi. Mēs tikai nezinām, vai to arī izpildīs. Pieļauju, ka šādu dokumentu politiķi varbūt nebūtu parakstījuši, ja nebūtu vēlēšanas.

A. J.: – Mums 2011. gads bija plānots ļoti efektīvs, lai izdarītu visu to, ko neietekmē vēlēšanas. Tomēr tā nenotika. Viena – Finanšu izlīdzināšanas likuma – sakārtošana, kas ir pilns ar dažādām interesēm, jo īpaši pirmsvēlēšanu laikā. Rīkojums Nr. 2 to izjauca.

Vēl pirms rīkojuma mums bija stratēģiskais piedāvājums mainīt politiku struktūrfondu apguvē, koncentrēties uz rezultātu. Piedāvājām sašaurināt sektoru politiku un apmēram trešdaļu resursu virzīt kompleksai teritoriju attīstībai. Šodien ir lielas teritorijas, kas pat teorētiski nevar pretendēt uz šiem līdzekļiem, jo nekvalificējas sektoru politikas nosacījumiem. Piedāvājam teritorijām izplānot savas teritorijas attīstības nākotni, iesaistīt tās atbildībā par to. Arī tur bija iestrādes, kas nobremzētas.

Trešais jautājums saistīts ar sociālo politiku. Redzot, kā krīzes laikā ne tajā virzienā aizgājusi sociālā politika ar centralizēto, noteikto palīdzības apjomu, kad tiek veicināta nevis strādāšana, bet dzīvošana no pabalstiem, ko daļa ne īpaši godprātīgi izmanto, piedāvājām atstāt likumā tikai principus, bet atbildību un tiesības par regulāciju atstāt pašām pašvaldībām. Tad politiku var veidot citādi: palīdzība visiem pienākas, bet jābūt arī tiesībām prasīt kaut ko pretī. Arī šīs politikas pārskatīšanu vēlēšanas nobremzēja, un nezinu, kāda būs jaunās koalīcijas nostādne, bet katrā ziņā, ja atbalstītu jauno kārtību, to no nākamā gada sākuma vairs ieviest nepaspēs. Nevaram paspēt pieņemt saistošos noteikumus tik jūtīgā jomā – vajag vismaz pusgadu, lai vietējie deputāti izstrīdas un pieņem. Jāņem arī vērā, ka ar 2012. gada 1. janvāri beidzas sociālā spilvena programma, kas bija finansēta no aizņēmuma daļas no Pasaules bankas, kurā bija 200 miljonu. Diemžēl nevar teikt, ka sociālā situācija mums būtu uzlabojusies, trūcīgo personu skaits ir augsts. Vienlaikus veicot konsolidāciju un neveicot sociālā spilvena pasākumus, mēs viegli varam nonākt Grieķijas situācijā.

– Ja sociālās problēmas nav īpaši mazinājušās un sociālā spilvena programma beidzas, vienlaikus vēl norit konsolidācija, kā prognozējat situācijas attīstību?

A. J.: – Ir divi varianti: vai nu valsts turpina palīdzēt finansēt sociālos pasākumus, nosaka principus, vai arī atsakās no centralizētas regulācijas, jo tai arī nav naudas ko dot. Tad pašvaldības savu iespēju robežās sniedz šo palīdzību. 90. gados pašvaldības pašas to arī darīja un regulēja. Manuprāt, būtu jānosaka principi, piemēram, cilvēks nedrīkst nomirt badā, jābūt elementāram mājoklim, bet konkrētie risinājumi pašvaldībās var atšķirties. Liekot strādāt, neliekot strādāt vai citādi, bet nevar ļaut dažiem smieties par sabiedrību, neko nedarot, saņemt dažādos pabalstos 500–600 latus, kamēr citi strādājošie saņem krietni mazāku algu un nevar pretendēt ne uz kādiem pabalstiem. Pašvaldības uz vietām redz šīs situācijas un var izvērtēt, kam ko tiešām vajag.

– Vai bija kādi partiju kandidātu priekšlikumi pirmsvēlēšanu laikā, kas jūs īpaši uzrunāja, vienalga, pozitīvā vai negatīvā nozīmē?

A. J.: – Manā sektorā bažas vieš izskanējušie vairāku partiju, piemēram, Vienotības, ZRP, piedāvājumi konsolidēt uz pašvaldību budžeta rēķina. Bet viena lieta ir izteikumi, programma, cita – reālā dzīve. Bet mūsu pozīciju skaidri definēju Starptautiskā valūtas fonda misijas pārstāvjiem: vai tiešām vēlamies pabeigt aizdevuma programmu ar sociālajiem nemieriem? Pašvaldību budžeta resursu izņemšana ļoti reāli var draudēt ar sociālajiem nemieriem, jo situācija nav uzlabojusies. Ja cilvēkiem būtu ienākumi, nebūtu 180 000, bet būtu 50 000 trūcīgo, tad varētu runāt, ka situācija ir stabilizējusies, tad varētu varbūt arī ņemt nost. Pašlaik pašvaldību budžets ir reālākais mehānisms sociālā miera nodrošināšanai. Nekādas investīcijas, nekāda attīstība nenotiktu, ja katru dienu cilvēki būtu uz ielām. Labi, tagad IIN pārpildās, bet tas ir nosacīti. Pirmkārt, mēs budžetus taisījām piesardzīgi, nevis uz 100%, bet 96% prognozētā budžeta. Pašvaldību finanšu politika bija ļoti konservatīva, taupām, jo nezinām, kas rīt būs, pašvaldības nevar kā valsts aizņemties naudu ikdienas vajadzību segšanai.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"