Jau trīs nedēļas partijas mokās koalīcijas radībās, tā arī nespējot izspiest neko vairāk par skaļu un kaitīgu purkšķi. Kas par vainu – par to runājām ar politologu Ivaru Ījabu un 6. Saeimas priekšsēdētāju, profesori Ilgu Kreitusi.

– Vispirms atgādināsim galvenos principus, kuri jebkurā gadījumā jāņem vērā partijām, veidojot koalīciju. Pirmais nosacījums droši vien ir tīri aritmētisks, lai sanāktu vairākums.

I. Kreituse: – Ne vienmēr vajadzīgs vairākums. Latvijā bijušas arī mazākumvaldības. Piemēram, Valda Birkava Ministru kabinets 5. Saeimā – Latvijas ceļš (LC) un Zemnieku savienība (36+12). Taču svarīgi, lai vienmēr būtu rezerves variants, kas nodrošinātu 51 balsi. Tāpēc nepieciešams trešais partneris, t. s. civilsieva, kura ne vienmēr ir reģistrēta zagsā.

I. Ījabs: – Neizskatās, ka šobrīd process virzītos uz to pusi. Svarīgākais ir izveidot tādu valdību, kura būtu spējīga pieņemt lēmumus – arī nepopulārus, nevis smuka koalīcija, kas lielos principos it kā ir saskaņota, bet, tiklīdz nonāk līdz praktiskām lietām, kāds no partneriem vienkārši ņem un nolec.

– Pastāv taču kaut kāds sarunu vešanas protokols, spēles noteikumi.

I. K.: – Patlaban partijas tik un tā nestāsta taisnību, kā notiek sarunas. Parasti tās norit divos līmeņos. Ir lielie, programmatiskie jautājumi, kuri jāsaskaņo vispirms, parasti naudas un ārējā spēka punkti. Otra lieta – amati, par kuriem jāvienojas. Sākumā sadala vietas triumvirātā, proti, prezidenta posteni (patlaban nav aktuāli), Saeimas priekšsēdētāja un Ministru prezidenta amatu. Parasti tos cenšas saskaņot tā, lai tie netiktu vienai partijai, jo nav normāli, kā bija iepriekšējā Saeimā.

– Nešķiet, ka jau notiktu tirgošanās par amatiem.

I. K.: -– Nu, ko jūs! Ja kāds saka, ka vēl nerunā par amatiem, viņš melo. Kā jums šķiet, par ko gan bija tas Vienotības lielais satraukums, kad Zatlerpartija pārņēma iniciatīvu? Tas saistījās ar bailēm, ka gar degunu aizies Saeimas spīkera postenis.

I. Ī.: – Varētu būt, ka līdz nopietnai runāšanai par amatiem nav lāgā tikuši, jo partijas nevar vienoties par to, kurš būs koalīcijā. Skaidrs ir tas, Vienotībai būtu ļoti sāpīgi zaudēt Dombrovski kā premjeru. Savukārt Saeimas priekšsēdētāja posteņa nozīme ir krietni vien pārspīlēta, kaut gan neizslēdzu, ka Zatlers uz to cierē.

I. K.: – Skaidrs, ka Zatlera piedāvājums Dombrovskim paņemt premjera amatu nozīmē, ka Vienotībai neviens spīkera amatu nepiedāvās.

– Tiesiskums uzvarējis, oligarhu pakalpiņi atstāti opozīcijā, bet tik un tā koalīcijas veidošana norit nejēdzīgi. Kas par vainu – kompromiss ieberzies bābiešu intrigās, sapinies sarkanajās līnijās vai apmaldījies nepamatotās ambīcijās, jo nav līderu, kas reāli novērtētu situāciju?

I. K.: – Jāsaka: Latvijā viss tāpat kā pasaulē, tikai nedaudz savādāk... Skatoties uz notiekošo, ir sajūta, ka vēsture atkārtojas. Labi atceros 6. Saeimu. Toreiz vajadzēja trīs neveiksmīgus piegājienus, lai apstiprinātu valdību.* Man tika gods vadīt plenārsēdi, kura paliks vēsturē ar diviem neizšķirtiem balsojumiem. Galvenais bija saglabāt vēsu galvu un stiprus nervus, lai nenojūk viss Kārtības rullis. Domāju, ka tagad koalīcijas veidošanas sarunās ieberzušās savstarpējās intereses un nesapratne, ko nozīmē jēdziens ideoloģija. To patlaban mētā šurpu turpu kā tādu spēļu mantiņu. Rodas iespaids, ka partijas nejēdz, par ko tās spēj vai nespēj vienoties. It īpaši ekonomiskajā blokā. Vēl viena īpatnēja situācija: visu laiku taču nebija skaidrs, kurš ir īstais vēlēšanu uzvarētājs. Līderpozīcijas jāpārņem tiem, kuri ir vadībā. Vienotība ir tikai trešajā vietā. Saejot kopā, vienmēr jāatceras, ka noteikumus var diktēt vājākajam, bet šobrīd katrs, kas ir Saeimā, apzinās savu spēku un lomu. Domāju, šajā ziņā nevar norakstīt pat t. s. oligarhus – Zaļo un zemnieku savienību (ZZS).

I. Ī.: – Nē, nu skaidrs, ka šī Zatlera pretoligarhu kampaņa lielā mērā ir populistisks pasākums, kas radījis zināmu turbulenci šajā procesā. Tur līdzdarbojas ļaudis, kuri sarunās piedalās pirmo reizi un ir gatavi vilkt laiku, lai vienkārši spēlētu uz nerviem. Arī Vienotība dara kaut ko līdzīgu, piemēram, izvirzot māņu variantus par visādām varavīksnes koalīcijām, cerībā, ka, šādi stiepjot laiku, Zatleram kāds nolēks no ratiem. Ir, protams, zināmas paralēles ar 6. Saeimu, kur valdība tika stādīta rekordilgā laikā.

– Un kas notika? Valsts apstājās?

I. K.: – Tas nav nekas traģisks. Satversme pieļauj, ka vecā valdība var strādāt visu 11. Saeimu. Nekur nav teikts, kad prezidentam jānosauc premjera kandidāts. Viņš var domāt, cik ilgi grib.

I. Ī.: – Tehniskās val- dības, kā zinām, strādā ilgi – Beļģijā gandrīz divus gadus.

– Zatlers lepojas, ka partijas nakts lēmums esot unikāls, jo nojaukšot «etniskās neuzticēšanās mūri, lai veidotu vienotu tautu». Savukārt trakoti arogantais skandalētājs Lato Lapsa dzeļ pretī: kāds nu tur vēsturisks lēmums! – vienkārši «skaļš un kaitīgs purkšķis» (pietiek.com). Kā jūs vērtējat Zatlera apņemšanos par katru cenu, kaut ar tankiem, ievest Saskaņas centru valdībā?

I. Ī.: – Domāju, ka šis lēmums nav «skaļš un kaitīgs purkšķis». Tā ir riskanta apņemšanās, mēģinājums lauzt tradīciju, kas bijusi noteicoša Latvijas politikai. Tur jābūt lielām aknām, lai šo lēmumu pamatotu. Var daudz iegūt, ja izdodas pārvarēt noteiktas barjeras lielas sabiedrības daļas domāšanā. Grūtākais nav izveidot valdību ar SC. Atbildīgākais posms būs tad, kad kabinets sāks strādāt. Tad lielā mērā tā jau skaitīsies tieši Zatlera atbildība.

I. K.: – Es šo Zatlera Reformu partijas (ZRP) lēmumu saistu ar iniciatīvas pārņemšanu, lai nokļūtu līderpozīcijās. Sekas? Vai nu Zatlers uz vairoga, vai aiz vairoga...

– Interesanti, ka vislunkanākais no sarunu partneriem ir tieši Saskaņas centrs (SC). Tas ir gatavs dzēst gan daudzas sarkanās līnijas, gan pašsakropļoties.

I. K.: – SC nav vienots spēks, jo tajā bez Saskaņas partijas ir vēl viens spēlētājs – sabiedrība ar ierobežotu atbildību Alfrēds&dēli jeb Latvijas Sociālistiskā partija (LSP)**. Patlaban viss liecina, ka Saskaņa tīri labi var eksistēt arī bez Rubika, taču sociālisti bez SC būs turpat, kur PCTVL.

I. Ī.: – Ja SC vēlēšanas būtu deguna priekšā, viņi neuzdrošinātos tik brīvi izrīkoties ar Alfrēdu un dēliem. Arī aiz tiem stāv elektorāts.

I. K.: – Piecus procentus šī SIA nedabūtu. Ja tos pārrēķinātu balsīs, tad izrādītos, ka SC neko nezaudē, jo šos procentus Saskaņa dabū klāt no tām balsīm, ko sociālisti piesummētu, netiekot Saeimā.

– Kāpēc tad Rubiks bija nepieciešams SC?

I. Ī.: – Zināmā mērā viņš piedāvā pretsvaru Tatjanai Ždanokai (PCTVL). Alfrēds Petrovičs ir stingrās līnijas turētājs SC.

I. K.: – Tam vairs nav nozīmes. Alfrēda Petrovi-ča pielūdzējas vairs nav starp vēlētājiem. Laiks ņēmis savu.

I. Ī.: – Pievērsiet uzmanību, kā Zatlers šobrīd tiek vazāts pa sociālistu partijas programmu! Viņu ar degunu grūž tēzēs, kas sludina proletariāta uzvaru, izstāšanos no NATO un apšauba leģitimitāti dalībai ES***.

– Maitas žurnālisti.

I. Ī.: – Grēks ko tādu neizmantot.

I. K.: – Ko ta` jūs ar tukšu maisu pa galvu politiķiem dauzīsiet, vai?

– Kāpēc SC tik izmisīgi raujas pie varas?

I. Ī.: – Pasākums ir nonācis tik tālu, ka Ušakovs vairs nevar atkāpties: tā vai citādi viņš ir atzinis okupācijas faktu, paziņojis, ka gatavs atbrīvoties no Alfrēda un dēliem. Ja šoreiz SC neiekļūst valdībā, var rasties lielas problēmas nākotnē.

– ZRP + Vienotība + Nacionālā apvienība (NA). Šāda koalīci- ja būtu daudzu latviešu vēlētāju sapnis – oligarhsterila, ar pareizu nacionālo orientāciju, lojāla starptautiskajiem aizdevējiem. Kas par vainu šādai ģimenītei?

I. Ī.: – Principā tāda koalīcija varētu strādāt, vienkārši Zatlers šobrīd mērķē maķenīt augstāk. Droši vien pirmais pretarguments no ZRP puses būtu aritmētika. Otra lieta – NA šajā veidolā nekad nav bijusi pie varas. Turklāt dažas lietas, piemēram, šādi tādi radikālāki izteicieni, jūtelīgākiem Zatlerpartijas ļaudīm varētu diezgan stingri vīlēt. Skaidrs, ka paaudžu maiņa nacionālajā nometnē ir notikusi un šie ideoloģiskie nacionālisti nav tas pats, kas vecie nomenklatūras nacionālisti, kādi bija iepriekšējās Saeimās. Tie ir jauni ļaudis, kuriem ideoloģija atšķirībā no dažām citām partijām tiešām kaut ko nozīmē.

I. K.: – Nacionālā ideoloģija viņiem ir dzīvības un nāves jautājums. Visas līdzīgas ievirzes partijas savu eksistenci beidza, tiklīdz kļuva mērenākas un tātad vēlētājiem neinteresantas.

– Kamēr jauni, muskuļoti puiši kailām krūtīm ar sirdī iedzītu naglu stāv ziemas spelgonī pie Saeimas, ideoloģija, es jums teikšu, ir pat ĻOTI seksīga padarīšana...

I. K.: – Kamēr ar pliku krūti mīnus 20 grādos, tikmēr viņi ir uzvarētāji. Raivis Dzintars ļoti labi saprot, ka partijas dzīvotspēja atkarīga no šīs naglas krūtīs. Tikko paveras iespēja nokļūt pozīcijā, tā publiskajā telpā iznāk Jānis Iesalnieks ar kādu paziņojumu****. Agrāk šo funkciju veica Juris Dobelis, kurš, uzkāpjot Saeimas tribīnē, ar saviem izteicieniem sagrāva visu, ko tik vien varēja. Tagad savu viedo vārdu saka Iesalnieks. Man šķiet, ka NA tā īsti nemaz negrib būt koalīcijā. Valdība uzliek lielu kritikas nastu. Domāju, tik daudz jau nu gan Raivis Dzintars saprot, ka reāli strādāt ministrijā nav tas pats, kas plikām krūtīm pie Saeimas stāvēt. Savukārt populismu opozīcijā noturēt ir ļoti viegli – tribīne tavās rokās! –, un runāt viņi ir iemācījušies.

I. Ī.: – Daļēji piekrītu, taču neesmu īsti drošs, vai visi no šiem cilvēkiem sapņo trīs gadus sēdēt opozīcijā.

– Cik liela ir varbūtība, ka, Vienotībai turpinot tielēties, SC un ZRP valdību izveido divatā?

I. K.: – Riskanti... Pat tad, ja kāds nenolec no Zatlerpartijas vezuma. Skatoties uz Valdi Liepiņu, kurš it kā pieļāva izstāšanos no ZRP, ja koalīcijā būšot SC, es saskatu paralēles ar Gunāru Meierovicu. Arī viņam bija problēmas būt vienā partijā ar bijušo kompartijas ideologu Anatoliju Gorbunovu. Lai būtu vieglāk norīt šo krupi, Meierovicam piesolīja Valsts prezidenta posteni.

– Vai, kā toreiz Latvijas ceļš uzmeta veco vīru...

I. K.: – ...smagi un bezkaunīgi. Gribu teikt, ka ir ļoti grūti noturēt koalīciju, kurai ir tikai 53 mandāti. Turklāt tas dotu iespēju Vienotībai, kura ir krietni profesionālāka un rutinētāka nekā ZRP, uzaudzēt politiskos muskuļus. Šaubos arī, vai tā būtu ilgtermiņa valdība. SC un ZRP koalīcijas modelis man šķiet par vieglu. Tad jāpiepērk kaut kas klāt. Beigu beigās var izrādīties, ka tie oligarhi arī nav nemaz tik briesmīgi.

– Kāpēc ZRP baidās no divpartiju koalīcijas?

I. Ī.: – Viņi negrib uzņemties pārāk lielu atbildību par nozarēm, kurās partijai nav sevišķi daudz ko piedāvāt no kadriem. Jāņem arī vērā, ka SC šādā koalīcijā dominētu deputātu skaita ziņā. Tas nozīmētu, ka zatleristi ar visām savām reformām, dižajiem plāniem par politiskās sistēmas maiņu un apvērsumu izglītības jomā varētu nonākt dziļā bedrē. Šaubos, vai Zatlers par šādu koalīciju parakstīsies, jo lielākajā daļā latviešu sabiedrības tā būtu ļoti nepopulāra. Zatleru kā prokrievisku elementu burtiski izsmērētu pa sienām. Rezultātā šāda koalīcija beigtu pastāvēt, jo kādam no Zatlerpartijas deputātiem vienkārši neizturētu nervi.

I. K.: – Šāds spiediens no jebkura cilvēka prasa lielu izturību. Jautājums, cik ilgi tie jaunie puiši, kas ievēlēti no Zatlera partijas, pacietīs, ka viņus saukās par krievu mīlētājiem un Maskavas pakalpiņiem. Deputāti nav ne dzelzs vīri, ne dzelzs sievas, viņi ir parasti cilvēki. Arī šis faktors politikā ir jāņem vērā.

– Nacionālās saliedētības valdība teju no visām partijām – šādas varavīkšņainas ainas zīmē Solvita Āboltiņa.

I. Ī.: – Visi akcionāri, pirmkārt, nepiekritīs šādās koalīcijās doties. Nacionāšlajai apvienībai tas būtu pavisam traki. Iedomājieties –, tie pret kuriem viņi visu laiku ir bļāvuši, pēkšņi kļūtu par sabiedrotajiem. Otrkārt, šāda paplašināta koalīcija būtu darboties nespējīga. Ja katram no partneriem ir veto tiesības kādā viņam svarīgā lēmumā, tas nozīmē, ka nav iespējas pieņemt nekādus lēmumus. Kur nu vēl svarīgas reformas!

I. K.: – Ies kā pie Bābeles torņa. Nē, tas nav reāli. Manuprāt, Āboltiņas kundze vienkārši velk laiku. Tā ir tikai prātu musināšana. Kāpēc vajadzīgas vēlēšanas, ja beigu beigās būs kā PSRS laikā, kad Augstākajā padomē visi deputāti bija vienā vienīgā koalīcijā.

– Kāda interese stiept procesu garumā?

I. Ī.: – Iespējams, tā nav tikai laika vilkšana attiecībā pret ZRP, bet arī spiediens uz NA. Sak`, ja jau tik ļoti esat par nacionālajām vērtībām, tad nāciet valdībā un ar savu piedalīšanos kompensējiet SC klātbūtni. Tas ir viens gājiens kopīgajā šaha spēlē. Jautājums tikai, vai Vienotība redz arī vēlamo rezultātu? Baidos, ka neredz, jo gan Vienotība, gan ZRP ir iedzinušas sevi stūrī.

– Vienotība cerēja, ka tai būs lielās karotes tiesības pie saimes galda, taču tonakt, kad Zatlers apņēma SC, Vienotību izstūma no saimniekgala. Sakiet, vai tai ir pamats uztraukties par savu lomu nākamajā koalīcijā?

I. Ī.: – Pamatota uztraukuma par to, ka Vienotība varētu nebūt nākamajā koalīcijā, nav. Zatlers ļoti grib viņu tur ieraut. Arī SC nekādas briesmīgas problēmas tas neradītu. Manuprāt, šajā gadījumā aktuāls ir vecais jautājums: kā nevainību saglabāt un vienlaikus arī kapitālu iegūt? Vienotībai šausmīgi gribas ieiet valdībā, bet – ieiet tā, lai tas izskatītos dikti smuki. Nelaime tikai, ka daudziem Vienotības deputātiem priekšstats par smuku ieiešanu valdībā nesaistās kopā ar SC klātbūtni.

I. K.: – Jādomā, kas notiks pēc trim gadiem. Apsēžoties opozīcijā, no tās var arī nepiecelties. Paskatieties, cik daudzi palikuši ārpus 11. Saeimas! Ministru amati dotu iespēju atkal nokļūt pie varas.

– Koalīcijas pase garantētu savējo palikšanu uzņēmumu valdēs.

I. K.: – Tā jau ir svēta lieta. Vienotībai galvenais jautājums būs, kā izgrozīties. Lielākie zaudētāji šobrīd ir t. s. Ēlertes grupa.

I. Ī.: – Jeb lietussargu grupējums.

I. K.: -– Te jau ir tas paradokss! Saeimas atlaišanas idejas aizsākums bija t. s. lietussargu revolūcija –pikets pie Saeimas un mītiņš Doma laukumā. Ideju kultivēja Sarmīte Ēlerte. Tāpēc tika izveidota Meierovica biedrība. Šobrīd, izrādās, tieši tā cietusi lielāko sakāvi.

I. Ī.: – Neaizmirsīsim, ka Pilsoniskā savienība 10. Saeimā bija pārstāvēta gandrīz tikai ar Meierovica biedrību. Tagad savukārt atgriezušies partijas dibinātāji.

– Kādi ir ZRP plusi, mīnusi cīņā par varu?

I. K.: – Par šīs partijas deputātiem runāt grūti, jo, izņemot Valdi Zatleru, Sandru Kukuli un Edmundu Sprūdžu, pārējos neatpazīst. Smagākā problēma ir tā, ka nav vienojoša vadmotīva. Ir Roberta Ķīļa, Vjačeslava Dombrovska idejas, bet kopējās partijas idejas taču nav. Tāpat kā nav saliedēta spēka, kas to aizstāvētu.

– Kā nav! Ir – viena liela, skaista tiesiskuma ideja, bezkompromisu cīņa pret oligarhiem.

I. Ī.: – Mums būs iespēja paskatīties (tāda, ka par maz neliksies), kas tie par cilvēkiem un cik partija patiesi ir vērta lielajā tirgus dienā.

I. K.: – Grūtākais nav varu paņemt, grūtākais ir to realizēt un noturēt. Ar varu rīkoties ir ļoti grūti, it sevišķi, ja nav īstu profesionāļu komandas aiz muguras. Domāju, tikai tagad Zatlera kungs sāk apjēgt, ko nozīmē deputāta būšana un koalīcijas veidošana, nevis Baltā tēva, viedā padomdevēja loma prezidenta pilī.

– Reti kurš tagad šaubās, ka Saeimas atlaišana bija Zatlera revanšs politiķiem, saprotot, ka viņu otrreiz vairs nepārvēlēs, kā arī līdzeklis, lai caur Saeimu nokļūtu pie varas un tad mainītu Satversmi, ieviešot tautas vēlēta prezidenta posteni, lai vēlāk pats to ieņemtu. Cik reāla ir iespēja, ka Zatlers kļūs par pirmo tautas vēlēto prezidentu?

I. Ī.: – Atšķirībā no ZRP ekonomiskās programmas šī reforma ir diezgan nesaprotama. Tā īsti nepielec, kāpēc šādas pilnvaras viņiem vajag. Kas attiecas uz Valdi Zatleru, nu, labi – politikā ambīcijas ir veselīga lieta. Tomēr es pieņemu, ka viņš nav gluži naivs cilvēks, jo ir pietiekami tuvu politiskajām aprindām, lai saprastu, ka tik vienkārši tās lietas nenotiek. Šādus projektus kurš katrs nevar realizēt. Nākamās prezidenta vēlēšanas ir gandrīz pēc četriem gadiem. Pa šo laiku, protams, var notikt visādi brīnumi. Iespējams, Zatlers patiešām kļūst par augstākās līgas spēlētāju un sāk darboties nopietni, taču tikpat labi viņš var noiet no politiskās skatuves. OK, mēs visi varam lolot dažādas ambīcijas, taču šobrīd runāt, ka Zatlers kaut kad 2015. gadā kļūs par Latvijas pirmo tautas vēlēto prezidentu... tas vēl ir tik tālu un nereāli.

I. K.: – Satversmes grozījumu veikšanai ir vajadzīgs kvalificētais jeb konstitucionālais vairākums Saeimā. Ja SC nebūs koalīcijā, viņi par šādām politiskās sistēmas izmaiņām nebalsos. Turklāt reti kurš politiķis ir kļuvis par visas tautas mīluli. Šobrīd es tādu nevaru pat iedomāties. Ja vēl cilvēks uzņemas darbu valdībā, tad cerēt, ka tauta pēc tam viņu uz rokām ienesīs prezidenta amatā, ir naivi.

* 6. Saeimā netiek apstiprināts M. Grīnblata Ministru kabinets (par – 48, pret – 51, atturējās 1), prezidents G. Ulmanis valdības veidošanu uztic Z. Čeveram. Balsojums par Nacionālo izlīguma bloku ir negatīvs – divreiz pārbalsojot, par – 50, pret – 45, atturas – 5.

** 11. Saeimā SC sarakstā (31) – trīs LSP pārstāvji: Artūrs un Raimonds Rubiki, I. Zujevs.

*** No LSP programmas: (..) ...okupācijas fakts nav konstatēts; nepieciešama starptautiskās komunistiskās un strādnieku kustības apvienošana (..) ...no jauna aktuāls kļūst lozungs: «Visu zemju proletārieši, savienojieties!»; LSP veicinās: Latvijas izstāšanos no agresīvā militārā NATO bloka; referenduma par Latvijas iestāšanos ES rezultātu atzīšanu par neleģitīmiem.

**** Sociālajā tīklā Twitter Nacionālās apvienības aktīvists J. Iesalnieks uzdod jautājumu, kāpēc suverēnas valsts vēlēšanās būtu jāņem vērā Latvijā nelikumīgi ieradušos kolonistu balsis.