Tiesas procesa steidzināšanas vārdā nedrīkst upurēt patiesību un taisnīgumu, uzskata Neatkarīgās aptaujātie bijušie tiesneši.

Tiesneša Borisa Geimana vadītais tiesas sastāvs tā dēvētajā Lemberga prāvā nācis klajā ar līdz šim tiesu praksē nebijušu lēmumu, nosakot, ka apsūdzētie un viņu aizstāvji miljonāru Oļegu Stepanovu drīkstēs pratināt ne ilgāk, kā to tiesas zālē pirms tam darīja prokurori, t. i. – ne ilgāk kā sešas dienas. Tā kā Kriminālprocesa likumā pratināšanas ilgums tiesas zālē nav noteikts, lēmums izraisīja neizpratni gan apsūdzētajos, gan arī viņu aizstāvjos. Zvērināts advokāts Oskars Rode iesniedza lūgumu, lai tiesa nosaka, kāds tieši viņam ir limits liecinieka pratināšanai, vai arī atceļ šo uz likuma normām nebalstīto lēmumu.

Jāatgādina, ka prokuroriem gandrīz desmit gadu garajā pirmstiesas izmeklēšanas procesā bija iespējas pratināt O. Stepanovu brīvi un netraucēti.

Nedrīkst ierobežot

Šā lēmuma sakarā Neatkarīgā aptaujāja bijušos tiesnešus. Aptaujātie neatminējās, ka būtu lēmuši ierobežot pratināšanas laiku tikai tādēļ, lai steidzinātu lietas izskatīšanu.

Ilggadējā bijusī Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta senatore, Latvijas Tiesnešu biedrības vicepriekšsēdētāja un Tiesnešu mācību centra valdes priekšsēdētāja Valda Eilande vaicāta, vai viņai ir gadījies procesa dalībniekiem ierobežot pratināšanas laiku, skaidroja: «Man nebija tādas vajadzības. Lielākā lieta, kuru savā laikā skatīju pie jaunā kriminālprocesa, bija Haritonova lieta. Bet tur mums problēmas neradās. Es saprotu jūsu jautājumu, jo sekoju līdzi Neatkarīgās publikācijām. Likums pratināšanas ierobežošanu neparedz. Bet arī advokāti mēdz būt viltīgi. Ja advokāti bezkaunīgi stiepj procesu vai uzdod nevajadzīgus jautājumus, tad ir jāatrod veids, kā to pateikt, vai jānoņem jautājumi. Taču noteikt, ka aizstāvība drīkst pratināt tikpat ilgi, cik apsūdzība, – tā likumā nekur nav teikts. Bet es saprotu, ka problēmas ir arī tiesai kaut vai ar vienu būtiskāko apsūdzēto. Tas, ko lasu presē, ir par maz, lai izdarītu secinājumus.»

Tā nevar būt!

V. Eilande piebilda, ka pašlaik, salīdzinot ar tiem laikiem, kad viņa strādāja par tiesnesi, tiesās nonāk daudz apjomīgākas krimināllietas, kas padara grūtāku un sarežģītāku to izskatīšanu. Vaicāta, vai arī viņa procesa paātrināšanas vārdā būtu gatava ierobežot pratināšanas tiesības, V. Eilande izsaucās: «Kādas muļķības! Kategoriski nē! Ja ir tā, kā šis gadījums aprakstīts Neatkarīgajā, – tā nevar būt! Iespējams, bijuši arī kādi citi apstākļi. Tiesa nevar pieļaut, ka apsūdzētais un advokāti nosaka lietas skatīšanas kārtību. Šaubu nav. Bet tad likumā paredzētā kārtībā tiesnesim ir jānoraida tie jautājumi, kas neattiecas uz lietu, jācīnās pret lietas vilcināšanu, ja ir aizdomas, ka kāds tīši to dara. Tas nav vienkārši, taču šie jautājumi jārisina likumā paredzētā kārtībā. Ar tādiem motīviem ierobežot pratināšanas laiku – nē, tas neatbilst likuma prasībām.»

Kas virs lietderības?

Arī ilggadējais Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas tiesnesis, tagad zvērināts advokāts Ralfs Beitiņš atzina, ka viņam nekad nav nācies ierobežot liecinieku pratināšanas laiku: «Droši vien jau nav runa par pratināšanas ilgumu laika ziņā. Runa ir par pratināšanas lietderīgumu. Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumā Teiksera de Kastro pret Portugāli, kur prasītājs tika pakļauts no varas puses uzkrītošai mudināšanai izdarīt noziegumu, tādējādi viņu provocējot, teikts, ka taisnīgumu un patiesīgumu nedrīkst upurēt lietderības labā. Baidos, ka šajā gadījumā tas ir noticis un tas notiek ne tikai šajā gadījumā. Tas notiek nepārtraukti. Tiesnešiem nepārtraukti pārmet, ka viņi vilcina lietas izskatīšanu. Tāpēc tagad lietderība tiek izvirzīta pirmajā plānā. Bet virs lietderības jābūt patiesībai un taisnīgumam.»

Nevis jāštancē, bet jāizsāp

Runājot par to, kādēļ tiesu praksē ignorē sacīkstes principu kriminālprocesā, R. Beitiņš norāda uz kopējo situāciju valstī un sabiedrībā: «Kriminālprocesā ir sacīkstes princips. Tas ir «jābūtības» jeb studentu līmenī, kuriem māca, ka tādam principam ir jābūt. Taču ir dzīves realitāte. Trūkst naudas. Nauda, izrādās, ir arī mūsu galvenais tiesībsargs. Ja nauda ir, tiesības izdodas aizsargāt. Ja naudas nav – ne par kādu tiesību sargāšanu nevar būt runa. Ja tienešiem lietu skaits ir mazs, algas pietiekami lielas un paši tiesneši izmeklēti labākie no labākajiem, tad tiesneši iedziļinās prokuroru un advokātu jautājumos un rīko sacīksti. Pretējā gadījumā notiek rutīna: ražošana un štancēšana. Tiklīdz sākas ražošana un štancēšana, mēs vairs nevaram runāt ne par iedvesmu, ne par sacīksti. Tiesnešiem vienkārši ir jāštancē spriedumi. Valstī taupa arī uz taisnīgumu. Diemžēl tā ir realitāte. Bet spriedumam jābūt ar prātu izsāpētam, kur tad beigu beigās tiek panākts taisnīgums un tiesiskums.»