Ekonomikas doktors, Latvijas Universitātes profesors, akciju sabiedrības BDO direktors Andris Deniņš intervijā Neatkarīgajai stāsta par to, kas jādara, lai valsts uzplauktu.

 

– Kā vērtējat 11. Saeimas vēlēšanu iznākumu?

– Saeimas vēlēšanu rezultāti man nesagādāja ne mazāko pārsteigumu. Jautājums ir tikai par to, kā šie rezultāti izpaudīsies koalīcijā. Tas ir – vai Saskaņas centrs būs koalīcijā, vai nebūs. Tā informācija, kas man šajā brīdī ir, liecina, ka SC varētu būt koalīcijā. Kopā ar Zatlera Reformu partiju un Vienotību. Jā, tas ir ļoti sensitīvs jautājums, taču izveidojusies unikāla situācija, kad, balstoties uz kvalificēto vairākumu, Saeimā ir iespēja veikt radikālas valsts pārvaldes reformas.

– Tomēr pagaidām redzams, ka «latviešu» partijām kopumā neatrisināta «savējo–svešo» dilemma ir tuvāka par brāļošanos ar SC.

– Manā uztverē šī dalīšana latviešos un krievos ir jāizbeidz. Jāpieliek visi spēki, lai šāds dalījums tik mazā valstī kā Latvija nepastāvētu. Mans uzskats ir – ja cilvēks ir dzimis Latvijā pēc 1991. gada, tad viņam ir tās pilsonība. Esmu pietiekami ilgi bijis saistīts ar sportu. Visi, kas spēlēja futbolu, regbiju, hokeju, runāja gan latviski, gan krieviski. Esmu pietiekami ilgi, vairāk par divdesmit gadiem, bijis LU pasniedzējs un redzu, ka tur vispār nepastāv antagonisms starp latviešu un krievvalodīgo studentu pulku. Kategoriski varu teikt tikai to, ka latviešu valodai ir jābūt vienīgās valsts valodas statusam. Bet tajā pašā laikā mums jādara viss, lai pamatskolas un vidusskolas līmenī nodrošinātu valodu apgūšanu. Nav normāla situācija, ja latviešu jaunieši, kam tagad 20–21 gads, nespēj komunicēt atbilstoši darba tirgus prasībām.

Turklāt, ja būs Latvijas attīstība, ja parādīsim Latvijas uzplaukumu, tad iegūsim lojalitāti no visiem Latvijas cilvēkiem.

– Ar kādiem riskiem saistāma SC klātbūtne koalīcijā?

– Varu teikt, ka risks ir nosacīts un ne lielāks kā citos koalīciju variantos. Man nācās iedziļināties partiju programmās. Esmu iepazinies ar to nostādnēm. SC ir izveidojis pietiekami perspektīvu Latvijas attīstības programmu. Vienīgais, kas var glābt Latviju, ir megaprojekti, ja to īstenošanai tiek apvienoti gan ES stratēģiskās intereses, gan Krievijas un citu valstu resursi. Protams, arī vietējie resursi, taču tie ir limitēti. Šādas nostādnes nevienā no programmām nebija.

– Pilnīgi iespējams, ka partiju programmās nekā tāda nebija tāpēc, ka tad arī būtu jāpārvar vēl viena te ierasta dilemma – labas ekonomiskās attiecības ar Krieviju mums it kā ir izdevīgas, bet politiskās attiecības labāk turēt vēsas vai negatīvas. Kamēr tas tā, nozīmīgi Krievijas resursi šeit var būt nejaušība, nevis politikas rezultāts.

– Es tam nekad neesmu piekritis. Gan ekonomiskās, gan politiskās attiecības ar Krieviju ir jāveido, jāuzlabo un jāstabilizē. Tam jābūt visiem skaidram, jo savādāk nevar. Tikai tā mēs varam attīstīties. Mums patiešām ir izdevīga ģeopolitiskā vide.

Ienāks kapitāls, ienāks svešs kapitāls? Te ir tikai viens jautājums – vai divdesmit gados šeit ražošanā un tautsaimniecības attīstībā ir ienācis reāls kapitāls, kas nodrošina visas valsts attīstību? Neviens to neredz. Tas nozīmē, ka šeit kaut kas nav pareizi.

Diemžēl visu laiku dzirdam, ka valstij atkal tiks kaut kas nogriezts, kaut kas sašaurināts. Taču konsolidācija nav tikai nogriešana. Konsolidācijas galvenais komponents ir attīstība. Doma par to, lai rodas lielāks kumoss, no kura tu tad, neķeroties pie pensijām, varēsi nogriezt plānu šķēlīti. Mēs maz veicinām attīstību. Vēlreiz gribu uzsvērt, ka ir vajadzīgi megaprojekti. Bez megaprojektu īstenošanas šajā valstī, kas saucas Latvija, vienkārši nav iespējams realizēt soļus, kas virzītu uz priekšu tautsaimniecību un labklājību. Megaprojekti var būt infrastruktūras un zinātniskās ražošanas jomās. Šajā lietā būtu jāiesaistās visām atbildīgajām personām, kas saucas valdība, no A līdz Z. Bet – ir jāpieliek pūles. Un patiešām jāņem vērā resursi, kas var tikt piesaistīti no ES, Krievijas, arī Ķīnas un citām valstīm. Uz šīs bāzes mēs varētu veidot uzņēmumus, veidot struktūras, kas būtu pasaules līmenī.

– Kas makrolīmenī jāmaina valsts uzbūvē, valsts pārvaldē, lai tas tiktu darīts un valsts ietu uz augšu?

– Valstī nekas nemainīsies, kamēr nebūs pārveidota tās pārvaldes struktūra. Valstij jābūt prezidentālai republikai. Tas ir vienīgais risinājums. Bet strukturālas pārvaldes pārmaiņas ir absolūti nepieciešamas. Mana dziļākā pārliecība ir tāda, ka, tikai pārejot uz prezidentālu valsti ar visām pilnvaru, likumdošanas un Satversmes izmaiņām, ir iespējams strauji attīstīt Latvijas tautsaimniecību. Es negribu lietot vārdu «reformas», jo tas ir pārlieku nodeldēts, es gribu lietot vārdu «radikālas izmaiņas». Šādas izmaiņas valsts attīstībā un valsts veidolā var viest vienīgi prezidentāla valsts.

Jā, te pastāv risks. Galvenais risks ir – kurš būs pirmais, kāds viņš būs? Ko elektorāts ievēlēs par valsts līderi? Tomēr, domāju, ka mums ir iespējas veidot pozitīvu sabiedrības attieksmi tieši pret tiem cilvēkiem, kuriem patiesi būtu atbilstoša reputācija, zināšanas, atbilstošs statuss, lai ieņemtu valsts prezidenta amatu.

– Arī prezidentu var uztaisīt no PR putām. Kā panākt, lai prezidents iezīmē tieši valsts varas, nevis kādas citas, savrupas varas vertikāli?

– Prezidentu no PR putām uztaisīt nevar, jo viņa atbilstību būt līderim izvērtēs tauta. Ir jābūt personiskajai atbildībai. Prezidentāla valsts dod iespēju gan kontrolēt visus soļus, gan arī atbildēt par visiem soļiem, kas tiek veikti valsts darbībā un attīstībā. Ko nozīmē līdzšinējā politiskā atbildība? Šobrīd tas ir populisms. Varbūt uz kādu tas iedarbojas, bet man tas izraisa vairāk neizpratni. Ko tas vispār nozīmē? Izvairīšanos no patiesas atbildības? Politiskās atbildības nav, toties ir koalīcijas bezatbildība.

– Ko jūsu izpratnē nozīmē Valda Zatlera vārdi «jauns sākums»?

– Manā personīgajā, tikai personīgajā, uztverē tas pagaidām nozīmē vien to, ka ir jauns Saeimas sastāvs. Vai šis sastāvs ir labāks vai sliktāks par iepriekšējo, man grūti komentēt. Teikšu atklāti – es neesmu pārliecināts par deputātu kvalitāti. Dod, Dievs, lai šis sastāvs kvalitatīvi būtu labāks par iepriekšējo. Tautas balsojums man liecina, ka cilvēki tomēr ir domājuši par kvalitatīvu deputātu sastāvu. Izsvītrojuši Kristovski, izsvītrojuši Ēlerti, Broku, Jurševsku. Kā ne kā bijušie ministri, kuru darbība pārliecināja Dombrovski, bet nevis tautu. Latvijas pilsoņi ir veikuši izvēli.

Tomēr, ja nebūs radikālas izmaiņas valsts pārvaldē un valsts struktūrā, tad šajā valstī nekas būtiski nemainīsies. Ja ejam uz reformām esošā valsts pārvaldes modeļa iterācijas (vienkāršoti: atkārtošanas – V. A.) ceļā, pēc trim gadiem būsim tieši tajā pašā vietā, kur esam. Ir jābūt prezidentālai valstij, ir jābūt tautas vēlētam prezidentam.

– Prezidentāla vai parlamentāra valsts – lielas jēgas nebūs, ja sabiedrība jutīsies valstī lieka.

– Šobrīd sabiedrība gaida no varas. Bet sabiedrība nevar sagaidīt, ja ekonomiskie procesi neattīstās. Es domāju – cilvēki saprot, kas jādara. Viņi saka – dod mums darbu, dod mums uzņēmējus, lai varam kāpināt labklājību.

– Mana pieredze gan liecina arī par to, ka, neoliberālisma augļu iedvesmoti, visai daudzi prasa nevis darbu, bet tikai pabalstu.

– Mana nostāja ir tāda, ka jau sākotnēji, jau pirms divdesmit gadiem šis ultraliberālisms nebija nekāds risinājums valsts attīstībai. Ir daudzi jautājumi, kas ir būtiskāki par ultraliberālismu, es teiktu –pseidoliberālismu. Nekad neesmu piekritis pieejai: sagāžam ekonomisko sistēmu, ekonomisko formāciju un pēc tam skatāmies – kā veidosimies, kā attīstīsimies, it kā tirgus visu atrisinās. Man šķiet – laiks ir parādījis, ka nekas nav muļķīgāk. Ir desmitām reižu svarīgāk noteikt – kā konkrēta nozare veidojas, kā attīstās, kas jādara uzņēmumā. Kādus instrumentus, motīvus mēs dosim, lai tas attīstītos. Piemēram, Nokia veidojās ar valsts kapitāla līdzdalību. Tas veidoja, attīstīja un nodrošināja visa uzņēmuma darbību. Bet, ja jūs pieminēsiet airBaltic, tad es teikšu, ka airBaltic ir rupjš piemērs jau pašā saknē, jau dibinot šo kompāniju ar SAS. Šodien pārliecināmies, kas no tā iznāk. Privātkapitāla dalībai valsts uzņēmumos ir jābūt kontrolējamai.

– Jau ar satiksmes un ekonomikas ministru rīvēšanos airBaltic sakarā pietiek, lai sacītu, ka valsts pārvaldē trūkst iekšējas sistematizācijas, dažādi viedokļi cits citu bremzē, nevis savstarpēji korelējas un papildina viens otru.

– Jā, un bez šīs ļoti sistematizētās hierarhijas, kas saucas varas vertikāle, šādas lietas nebūs iespējams atrisināt. Te ministrija cīnās ar ministriju, skola cīnās ar pašvaldību, iedzīvotājs cīnās ar pašvaldību... Lai šādu konfliktu nebūtu, struktūrai jābūt politiski veidotai no augšas un katrā līmenī jāparedz atbildība par pieņemtajiem lēmumiem. Jābūt atbildībai no pašas augšas līdz izpildītājam. Tikai tad varam kaut ko panākt.

Dzirdēju – Zatlera Reformu partija vēlas paņemt finanses, reģionālo attīstību, izglītību, zinātni. Bet, ja veidojam cīņu ar oligarhiem, tad jau bija jāpaņem vismaz Iekšlietu un Tieslietu ministrijas. Jo ne jau tikai trīs oligarhi vainīgi pie situācijas valstī. Absolūti nē. Tikpat labi varam nosaukt vēl veselu plejādi cilvēku, kas politiski un finansiāli ietekmēja valsts attīstību.

Vēlreiz uzsveru – ja prezidents veido Ministru kabinetu, tad viņš un viņa ministri nes pilnu un ne tikai politisku atbildību par savu darbu. Partiju kvotu princips vairs neeksistē. Valsts un pašvaldību kapitālu pārstāvošo uzņēmējsabiedrību vadība netiek veidota pēc partiju piederības. Ar parlamenta vēlēšanām vien to panākt nevar. Es nupat balsoju par sarakstu, bet es nevaru balsot par cilvēkiem, ko nepazīstu. Atzīmēju trīs, bet pārējos izsvītroju. Jo es negribu būt šīs vēlēšanu sistēmas balasts. Tā zināmā mērā nav demokrātiska. Demokrātiska tā būtu tad, ja, veidojot deputātu pulku, būtu iespējama izvēle no dažādiem sarakstiem.

– Ja jūs esošajos apstākļos kļūtu premjerministrs, ko jūs trijos gados izdarītu?

– Pirmkārt, realizētu

leģitīmu pareju uz prezidentālu republiku, kas nodrošinātu varas vertikāles izveidošanu.

Otrkārt, trijos gados uzsāktu tautsaimniecības megaprojektus. Tas ir iespējams. Tautsaimniecības attīstībai tas ir galvenais.

Treškārt, atrisinātu nepilsoņu jautājumu un izveidotu pamatu vienotas nācijas izveidošanai.

Tālāk bez šaubām – jāmazina budžeta deficīts. Jo nav prāta darbs valstij bez naturāliem, bez jelkādiem resursiem veidot budžeta deficītu. Tā ir pašnāvība. Vēl – pārņemot tās iestrādes, kas bijušas citām valdībām, jāmeklē alternatīvas valsts aizdevuma pārfinansēšanai. Man brīnums, ka izvēlēts tikai Starptautiskais valūtas fonds, lai arī pastāv vairākas finansiālas iespējas nepieciešamajai valsts budžeta segšanai. Publiski par to netiek runāts. Taču, pat mācot studentus bakalaura kursā, vienmēr uzsveru, ka plānojot, finansējot alternatīvas ir jāņem vērā. Bet šajā gadījumā es kā pilsonis alternatīvas, kuras tiktu savstarpēji salīdzinātas un samērotas ar SVF izvirzītajiem noteikumiem, neesmu redzējis. Valstij vajadzēja būt vismaz trim alternatīvām, trim aizņēmuma avotiem, no kuriem izvēlēties labāko. Tad varētu citādi runāt par nosacījumiem.

– Lērums partiju pirms vēlēšanām solīja progresīvās nodokļu likmes.

– Nodokļiem tautsaimniecībā jābūt absolūti precīzi pamatotiem, analizētiem, argumentētiem. Nodokļu sistēmai jābūt ilgtermiņā stabilai un uzņēmējdarbību veicinošai.

Spēles noteikumiem jābūt vienādiem visiem uzņēmējiem. Visiem uzņēmumiem – gan lieliem, gan maziem – nodokļu likmei jābūt vienādai.

Ciktāl runāt par individuālu, fizisku personu aplikšanu ar nodokļiem, es arvien uzskatu, ka vēl nav pienācis tas laiks, kad jābūt progresīvajam nodoklim. Laiks pienāks pēc desmit gadiem, kad būs stabilizējusies ekonomiskā situācija un varēsim, teiksim, ar valsts palīdzību regulēt ekonomisko dinamiku. Bet – šobrīd mums ir jādod absolūti visas iespējas tam, lai katrs uzņēmējs varētu izspiest no sevis visu, kas viņa spēkos. Tas nozīmē – ja cilvēks ražo, ja paplašina savu ienākumu bāzi, tad viņam nedrīkst būt sliktāki spēles noteikumi nekā pārējiem sabiedrībā....

– Nākamajos trijos gados Latvijai jāsagatavojas prezidentūrai ES. Kas jāsagatavo?

– Pirmkārt, mēs varam izmantot šo prezidentūru kā unikālu iespēju sevi parādīt. Panākt, lai Eiropa atpazīst Latviju. Otrkārt, mums jābūt gataviem piedāvāt konkrētus projektus, kas varētu ieinteresēt ES valstis. Treškārt, mums – gan politiskajām partijām, gan latviešiem un krieviem vajadzētu rast kopsaucējus, kas mūs vieno, kā arī saprast, ka dalīties nedrīkstam. ES kontekstā mūsu vienotība nozīmēs lielāku respektu un iespējas kaut ko panākt.

– Tuvākajos gados Latvijai jāizšķiras par vai pret eiro. Ko jūs domājat par eiro?

– Par eiro ieviešanu ir ļoti jādiskutē. Sevišķi skatoties uz to, kas pašreiz notiek Eiropas Savienības, tās valstu ekonomikā, es neuzskatu, ka eiro ieviešana var atrisināt problēmas. Risks ir augsts, risks ir ļoti augsts. Tikai ultraoptimists var teikt, ka krīze ir beigusies. Bet mums nevajag būt pseidooptimistiem.

Jā, var domāt par aizdevuma dzēšanu, par to, ka, ieviešot eiro, dabūsim nost no tā 250 miljonus gadā. Vienu miljardu eiro četros gados. Taču ir jābūt absolūti piesardzīgiem, ir jānovērtē situācija šobrīd, ir jānovērtē, kā situācija attīstīsies nākamgad un kā attīstīsies Eiropas ekonomika. Nevar pieņemt pārsteidzīgus lēmumus par eiro ieviešanu tikai tāpēc, ka mums ir populistisks mērķis – būt eirozonā.

Ir precīzi jāapzinās, kādi būs ieguvumi? Ir jābūt piesardzīgiem. Sevišķi, ja saistībā ar eiro ieviešanu rodas jautājums – ko esam ieguvuši, nesagatavoti, uz populisma viļņa iestājoties ES? Vai esam ieguvuši trīs cukura rūpnīcas? Vai, būdami zvejnieku nācija, esam iestājušies par zvejas kuģu saglabāšanu? Birokrātija nebija gatava Latvijas dalībai ES. Latvijas intereses netika aizstāvētas nevienā līmenī. Mēs izpildījām regulas bez iebildumiem, bet vai panācām, ko cerējām? Zināmā mērā valsts kļuvusi nekonkurētspējīga starptautiskā mērogā. Ieguva Īrija, Polija – valstis, kuras cīnījās par katru procentu, katru preferenci sarunās ar Eiropas Savienību pirms iestāšanās tajā. Ja mēs būtu stājušies ES 2009., varbūt 2011. gadā, mēs būtu ieguvuši daudz vairāk. Tā ir mana dziļākā pārliecība, un tādā pašā kontekstā būtu jādiskutē par eiro ieviešanu. Tikšana eirozonā nav pašmērķis, kā to definē mūsu politiķi. Un arī šajā jomā mēs zaudēsim, ja neizveidosim spēcīgu varas vertikāli, kas spēs Briselē, spēs Eiropā cīnīties par Latvijas interesēm.

Tuvākajos trijos gados Latvijai jākļūst no valsts puses stingri uzraudzītai un aprūpētai teritorijai. Tuvākajos desmit gados jānodrošina Latvijas tautsaimniecības uzplaukums. Tikai tā iespējams vairot iedzīvotāju labklājību rīt un turpmāk.